Rīga 18°C, mākoņains, bez nokrišņiem, ZR vējš 2m/s
Pirmdiena, 2024. gada 20. maijs 20:11
Vārda dienas: Salvis, Selva, Venta
1941. gada 14. jūnijā virsnieks Roberts Gabris (1903–2000) sāka ceļu uz Noriļsku. Viņu kopā ar citiem latviešu virsniekiem arestēja Litenē. Mājās Roberts atgriezās pēc desmit gadiem. Vēl nebija ne mazāko pazīmju, ka nebūtībā aizies tā vara, kura virsnieku aiztrieca uz padomju nāves nometni, taču viņš 1973. gadā sāka rakstīt savu atmiņu stāstu. To pirmoreiz publicēja tikai 1990. gadā.
R. Gabris dienēja Latvijas armijā virsnieka vietnieka pakāpē. 1940. gadā, kad Nacionālo armiju pārveidoja par Sarkanarmijas teritoriālo korpusu, viņam piešķīra jaunākā leitnanta pakāpi, un gadu vēlāk latvju virsnieks kopā ar citiem sāpju ceļa biedriem nonāca Noriļskā. Viņam palaimējās, viņš izturēja, izdzīvoja un atgriezās. Kad valsts piedzīvoja lūzuma punktu, R. Gabris darbojās Latvijas Tautas Frontes vietējā nodaļā. 1999. gadā viņu apbalvoja ar Triju Zvaigžņu ordeni. «Papam ordeni pasniedza Raimonds Grauba. Viņš ordeni noskūpstīja un teica: «Gods kalpot Latvijai!» Viņam tas bija ļoti svarīgi,» uzsver R. Gabra meita Ausma Līdumniece.
Viņa tēva piemiņu ir iemūžinājusi otrreiz – tikai pirms pāris dienām Okupācijas muzejā notika R. Gabra grāmatas Latvju virsnieks Nr. 35473 atkārtota izdevuma atvēršana. «Jā, 14. jūnijs nav aizmirsts. Visi brauc uz Liteni, maršē pie pieminekļiem, veči ar ordeņiem, bet vai viņiem ir nojausma, cik briesmīgi tur bija? Kamēr neesi izlasījis grāmatu, sirdī neiedzeļ,» viņa skarbi saka Neatkarīgajai. «Sen jau domāju par atkārtotu izdošanu, jo grāmata nebija nopērkama divus gadus pēc publicēšanas. Paziņas prasīja, kur to var dabūt. Man bija viena atbilde – vairs nekur. Pa šiem gadiem arī bibliotēkas to bija norakstījušas, jo grāmata nebija labi iesieta.»
Tomēr visvairāk iedzēla kāda poļu vēsturnieka vārdi, kurš vaicāja, kāpēc latvieši savējos uz Noriļsku aizvestos virsniekus neizceļ tāpat kā poļi savu Katiņas traģēdiju? Kāpēc bojāgājušo virsnieku piederīgie klusējot? «Tas man bija kā ar īkšķi pa pliku dibenu,» A. Līdumniece ir mantojusi no tēva stāstnieces talantu. Viņa par finansējumu atkārtota izdevuma iespiešanai apjautājusies «gan te, gan tur, bet ne kultūru, ne izglītību tas neinteresēja». Dabūjusi labvēli, kas naudu iedevis, pat neko nejautājot. Grāmatas atkārtotais izdevums nonāks skolās un bibliotēkās, un Okupācijas muzejā. «Es pat drusku kaunos, vai vajag atkārtotu izdevumu izcelt. Bet galvenais, lai jaunatne zina par 14. jūniju,» noteic R. Gabra meita. Viņai ir divas mazmeitas, un vecmāmiņa lepojas, ka abām ir svarīga Latvija un tās vēsture. Pati Ausma Baldonē savulaik nodibināja Daugavas vanagu nodaļu, jo uzzinājusi, ka te dzīvo daudz leģionāru. Pēc kāda laika vecajiem vīriem pievienojās arī apmēram 40 jaunieši. «Tie ir mani bērni. Nu jau lieli, precējušies. Tur labu darbu padarīju, stāstīju par to, ko viņiem skolā un mājās nemācīja – par vēsturi,» viņa vēl tagad nopriecājas.
Padomju laikā viņa nekādas represijas izsūtītā tēva dēļ neesot izjutusi, kaut arī skolā zinājuši, kas noticis ar tēvu. Arī pionieros un komjauniešos meiteni neviens nespiedis stāties, lai gan tā bija kārtīga padomju skolēna obligātā nodeva varai. «Es rakstīju proklamācijas. Mīļie, šito muļķību! Dzirdēju no kaimiņiem, ka ir partizāni, ko krievi sauca par bandītiem. Mums uz māju kāds bija atnesis proklamācijas. Sarunāju ar vēl vienu meiteni – Birutu, un mēs rakstījām proklamācijas uzmetumu skolā. To atrada, aiznesa skolotājiem un pēc rokraksta atšifrēja. Man bija 13 gadu. Klases audzinātāja atnāca uz māju pie
mammas un ilgi runāja,» viņa atceras.
Kad Atmodas sākumā sākusi pirmoreiz prātot par tēva atmiņu stāsta izdošanu, vērsusies pie publicista Viktora Avotiņa, kurš bija viens no Trešās atmodas kustības iniciatoriem. «Viņš man likās tāds asāks. Sameklēju un teicu – ir tāda lieta,» stāsta A. Līdumniece. V. Avotiņš atzinies, ka viņam tobrīd neesot laika, un ieteicis rakstnieku Jāni Lejiņu. Un tā – Karogs izdeva latvju virsnieka atmiņas. Nedaudz vēlāk šī grāmata tika pārtulkota angliski un izdota. «Kad Baldonē [kultūras ministre] Žaneta JaunzemeGrende tikās ar vēlētājiem un runāja, ka Rīga 2014. gadā būs Eiropas kultūras galvaspilsēta un ka latviešu literatūru vajag angliski, es prasīju viņai, ko darīt ar tēva grāmatas tulkojumu. Man viens eksemplārs angliski vēl ir saglabājies. Pēc tam šur tur apjautājos, vai līdz 2014. gadam šo grāmatu varētu izdot angliski. Tas ir mans nākamais uzdevums,» paziņo latvju virsnieka meita. Jo kultūras ministre neko konkrētu neesot atbildējusi, bet Kultūrkapitāla fondā pateikts, ka atkārtotus izdevumus ar naudu neatbalstot.
Laikraksta redakcija atrodas Rīgā, Mālu ielā 30, LV-1058
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 26.07.1997