Rīga 6°C, skaidrs, bez nokrišņiem, ZR vējš 3m/s
Sestdiena, 2024. gada 11. maijs 03:17
Vārda dienas: Karmena, Manfreds, Milda
«LTF iestājas par nacionālo attiecību konstruktīvu veidošanu uz ļeniniskajiem tautu pašnoteikšanās un līdztiesības principiem padomju valstu savienībā.» Šis ir teksts no Latvijas Tautas frontes Programmas – Vispārējie principi, 3. punkts. Bija 1988. gads. LTF pirmais kongress. Sabiedrībā ātri kā vīruss jau izplatījās neatkarības ideja, taču pirms uzlikšanas uz papīra tai bija vēl jānobriest. Vēl bija jāgaida un jācīnās. Un daudzi smagi pārbaudījumi bija vēl priekšā arī pēc Neatkarības deklarācijas pieņemšanas – barikādes, pučs, zaudētas dzīvības.
Kopš Latvijas Tautas frontes dibināšanas 8., 9. oktobrī būs pagājuši 25 gadi. Dziesmotās revolūcijas laika ideālisms un naivums pārtapis brīžam depresīvā nācijas pragmatismā. Pati jubilāre vairs nav starp dzīvajiem. Pēc vairāku gadu nīkuļošanas 1999. gadā LTF 9. kongress pieņēma lēmumu par kustības pašlikvidāciju. Un tomēr – izjūta ir kā dzimšanas dienā visiem, kuri stāvēja klāt Latvijas Republikas atdzimšanai, un tie ir simti tūkstoši cilvēku. Varbūt miljons un vairāk. Taču bez dažiem no viņiem Latvijas brīvība būtu atnākusi citādi, iespējams, vēlāk vai arī tā pat nemaz nebūtu brīvība. Kādam vispirms bija jāizdomā Latvijas Tautas fronte, un tikai tad to varēja dibināt.
Šie daži cilvēki pulcējās dzejnieka Aleksandra Čaka kādreizējā dzīvoklī, kas padomju gados bija pārveidots komunalkā, un pierakstīts tajā bija rakstnieks un publicists, filosofs un mūsu kolēģis laikrakstā Neatkarīgā, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris Viktors Avotiņš, viena no nedaudzajām atslēgas personām Latvijas Tautas frontes tapšanā.
Avotiņa un Čaka dzīvoklī
Paejot ceturtdaļgadsimtam, daudzi pašu piedzīvoti vēsturiskie notikumi ir saplūduši vienā kopējā izjūtā, ko atšķetināt nespēj pat precīzākie laika grafiki. Ne viss ir izdevies, kā sākumā cerēts. Dažiem šķiet, ka vispār nekas. Viktors, būdams komentētājs, uz lietām radis skatīties kritiski. Tomēr Tautas fronte nekādā ziņā nav viņa skepses objekts. «Es neiešu noniecināt savas dzīves vērtīgāko daļu.» Un nav taisnība tiem, kuri LTF tapšanā vēlas saskatīt kādas sazvērestības un pavēles no augšas. «Pašā sākumā mēs nevienam neprasījām atļauju, un neviens mums nelika nākt kopā tajā komunālajā dzīvoklī!» Bija liela ideja un daži drosmīgi cilvēki. Daži pirmie. Toreiz igauņi latviešiem ceļā uz revolūciju bija priekšā aptuveni pusgadu. Viņiem jau bija sava tautas fronte, un domu, ka tāda nepieciešama arī Latvijai, no turienes atveda Juris Putriņš – pa taisno uz Viktora Avotiņa komunalku. «Kā tagad saka, mēs visas tās igauņu idejas ielikām copy–paste Latvijas Tautas frontes pamatos.» Daudzi tā laika varoņi un arī Juris Putriņš vairs nav manāmi uz sabiedriski politiskās skatuves. Ieraksti enciklopēdijās par viņu ir visai skopi – sabiedriskais darbinieks, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris, bet tieši viņš, iedvesmojies no igauņu disidentiem, brīvības domubiedriem Latvijā deva nepieciešamo grūdienu LTF radīšanai, atveda nepieciešamo dokumentu paraugus. Ko mainījis gadsimta ceturksnis? «Varbūt ir radusies lielāka sapratne, ka par iegūto brīvību ir jāuzņemas atbildība. Šīs atbildības mums pietrūkst,» secina Juris Putriņš. Mūsdienās arī laiks rit straujāk, un Latvijai neatliek nekas cits kā turēties līdzi laikam, bet tas brīžam neizdodas.
Arī vilšanās
Pāris mēnešus pēc Latvijas Tautas frontes nodibināšanas pretsvaram tika izveidota Internacionālā darbaļaužu fronte. Saīsinājumā Interfronte. Laiks notikumu paletē ir dzēsis daudzus starptoņus. Viss kļuvis balts vai melns, varoņi un nodevēji – LTF bija labie latvieši, Interfrontē ļaunie krievi. Ļaunie – arī tie, kuri nebija LTF un LPSR Augstākajā Padomē nenobalsoja par Neatkarības deklarāciju. Viņu vidū inženierzinātņu doktors, profesors Oļegs Ščipcovs. Sākotnēji arī viņš bija starp tiem Aviācijas institūta darbiniekiem, kuri iestājās Latvija Tautas frontē, un vismaz viņš neesot bijis iesūtīts Trojas zirgs organizācijas un neatkarības centienu graušanai no iekšienes. «Esmu romantisks cilvēks un visas šīs pārmaiņas uztvēru ļoti pozitīvi. Skatījos uz tām kompartijas politbiroja sejām un domāju, ka tās prasās pēc ķieģeļa. Jā, es arī gribēju pārmaiņas, bet ne tādas...» Krieviem dziesmotajā revolūcijā neatradās vietas. Oļegs Ščipcovs izstājās no LTF. Nē, Interfrontē viņš tāpēc neiestājās, bet arī izdevību balsot par Latvijas neatkarību neizmantoja. «Kāpēc? Sapratu, ka te saimnieks būs nevis Latvijas tauta vai latvieši, bet starptautiskās korporācijas.» Un tā arī esot noticis. «Mūsu valstī valda nevis demokrātija, bet korporokrātija.» Bet tagad profesoram neatliek nekas cits kā samiernieciski secināt: «Es taču tagad vairs neesmu pie teikšanas, esmu gados, neko vairs nevaru ietekmēt.» Un viņu pat izbrīna, kāpēc kādu vispār vēl var interesēt viņa domas par tā laika notikumiem.
Bet cīņa vēl nav galā
Lai notiktu revolūcija, tautai ir jāaizraujas ar šo domu, bet aizrauties palīdz simboli. Par vienu no šādiem Atmodas simboliem kļuva dziedātāja Ieva Akuratere. Jauna, trausla sieviete milzīgajā Mežaparka estrādē, ar akustisko ģitāru rokās, dziesma Manai tautai, ko katrs uz manifestāciju atnākušais zināja no galvas un dziedāja līdzi: «Palīdzi, Dievs, visai latviešu tautai!»
Tā nav nejaušība, ka tieši Ieva, nevis jebkura cita tolaik populāra dziedātāja iemiesoja sevī tautas brīvības alkas. «Pretvalstiskos elementus» viņa iepazina jau 70. gadu beigās – studiju laikā, un tāds bija arī dziedātājas nākamais vīrs, brīvdomātājs un humānists Sergejs Trofimovs. Vēlāk Ieva kļuva par vienu no tobrīd nelegālās partijas LNNK dibinātājiem, un, protams, arī LTF veidotāju vidū bija daudzi viņas iepriekšējo gadu pagrīdes cīņu domubiedri. «Esmu ļoti pateicīga liktenim par šo bagāto pieredzi un cilvēciski ētisko mācību, kuru saņēmu no domubiedriem. Tāda politiskā vide, kā pašlaik, kur 60 procenti ievēlēto uzskata politiku par pašpietiekamas, nosacītas varas spēles laukumu, protams, nebija mūsu sapnis. Bet laiki mainās, un kopā izcīnītās valstiski brīvās Latvijas tautsaimniecības darba laukā sāk atkal ienākt cilvēki ar brīvu un spēcīgu apziņu. Cīņa vēl nav galā, un, kamēr pastāv pasaule, tā nebeigsies.» Savas pārdomas Neatkarīgajai Ieva Akuratere noslēdz uz pozitīvas nots.
Mazgadīgie disidenti izauguši
Tagad Latvijas nākotne vairs nav atkarīga tikai no tās paaudzes, kas valstij izcīnīja brīvību. Toreizējie bērni ir izauguši un kļuvuši par skolotājiem, ārstiem, politiķiem, uzņēmējiem, žurnālistiem. Viņi turpina vecāku iesākto. Katrā Latvijas ģimenes albumā ir attēli, kas liecina par Atmodu, par dziesmoto revolūciju. Karogi, mītiņi, piketi, baiļu un laimes asaras.
Fotogrāfijā, kurā uz kompartijas komitejas kāpnēm tante ar plakātu un divi puikas ar karogu piketē pret biedru Alfrēdu Rubiku, esmu redzams es – šā raksta autors Imants Vīksne un mans klasesbiedrs Uldis Vesers. Gājām no skolas, bet tur pikets. Vīram, kurš turēja karogu, sagribējās aiziet pačurāt, un viņš iedeva mums karogu uz maiņām paturēt. Smags bija karogs, liels. Bet turējām. Uldis atminas, ka nākamajā dienā skolas direktore Vilka sauca uz tepiķa un rājās – kā tad tā, biedrs Alfrēds Petrovičs mums aktu zāli izremontējis, ko jūs te vispār iedomājaties! Droši vien mēs lāgā neapzinājāmies, ko sarkanbalti sarkanais karogs tajā brīdī un tajā vietā nozīmēja, taču, ejot gadiem, ir izjūta, ka tas bija svarīgi. Ka tā toreiz bija mūsu artava savas valsts veidošanā. Ne velti šī bilde tapa un pat kādā izstādē tika eksponēta. Neatminos, vai vecākus beigu beigās maz izsauca uz skolu, jo viss jau bija sācies. Neatgriezeniski.
Tagad Uldis Vesers izaudzis liels. Strādā ūdens un siltuma risinājumu kompānijā, sabiedriskā kārtā aizstāv vēža slimnieku intereses. Dzīve rit savu gaitu. Ar politiku viņš gan nav tuvos draugos. Tomēr tā fotogrāfija uzjundīja sen aizmirstas izjūtas un rosināja pārdomas. Uldis saka: «Vēsturē vienmēr ir bijušas cilvēku grupas, kas uzdrošinās iet pret straumi. Tāda bija Jaunā strāva, tādi bija jaunlatvieši, un tāda bija arī Latvijas Tautas fronte. Var jau būt, ka agrāk vai vēlāk mēs to neatkarību tāpat atgūtu, tomēr Baltijas valstis bija pirmās. Un tas bija iespējams tikai tāpēc, ka bija tāda Tautas fronte un bija daži drosmīgie, kas spēja iekustināt masas.» Paldies viņiem par to!
Laikraksta redakcija atrodas Rīgā, Mālu ielā 30, LV-1058
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 26.07.1997