Taps jaunā vecā koalīcija

Vienotība, Zaļo un zemnieku savienība, kā arī Nacionālā apvienība – bez lieliem pārsteigumiem sāk iezīmēties jaunās vecās koalīcijas aprises.

Lai gan atklāts paliek jautājums par Mārtiņa Bondara lomu jaunajā valdībā, tomēr šī nianse vairs nebūs izšķirīga. Svarīgākais, kas tapis skaidrs pēc 12. Saeimas vēlēšanu saspringtās nakts, ir tas, ka līdzšinējā koalīcija saglabā savas pozīcijas, tiesa gan, ar būtiski mainītiem spēku samēriem.

12. Saeimas vēlēšanas nav nesušas nedz pārsteigumus, nedz būtiskas izmaiņas. Visas lielās partijas ir startējušas līdzīgi tam rezultātam, kāds tika sasniegts pirms trim gadiem, ar nelielām korekcijām Ukrainas konflikta kontekstā. Proti, ir krities promaskaviskās Saskaņas reitings, ir pieaudzis atbalsts latviski nacionālām idejām, kā arī ir jūtami augusi vēlme pēc prognozējamas, tātad arī drošas politikas, ko tradicionāli akcentē Zaļo un zemnieku savienība (ZZS). Apzinoties šo sabiedrības pieprasījumu pēc stabilitātes, pašsaprotama šķiet arī pēctecība koalīcijas veidošanā. Proti, neoficiālu jāvārdu nākamās valdības veidošanai cits citam jau ir teikuši līdzšinējiem koalīcijas partneri.

Tiesa, cik prognozējamas ir nākamās valdības kopējās aprises, tik intriģējošas un neparedzamas ir šī procesa detaļas. Proti, ZZS un Nacionālā apvienība (NA) ir būtiski uzaudzējušas muskuļus, praktiski pietuvojoties Vienotības rādītājiem. Tas nozīmē, ka Vienotība vairs nevarēs atļauties demonstrēt to augstprātību un politisko diktātu, kas pienākas vienīgi partijai ar būtiski lielākiem reitingiem nekā pārējiem partneriem. Politologi to vērtē ļoti pozitīvi, uzsverot, ka, pietuvojoties Vienotībai, abi pārējie partneri beidzot varēs ar šo partiju cīnīties līdzvērtīgi. To sarunā Neatkarīgajai netieši apliecināja arī NA līderis Raivis Dzintars, kurš neslēpa, ka tik pieticīgas prasības, kādas nacionāļiem bija pirms trim gadiem, vairs nebūšot. Kā zināms, lai nepieļautu Saskaņas centra nonākšanu valdībā, NA iepriekšējās valdības izveides brīdī pieņēma vairāk nekā pieticīgu piedāvājumu, iegūstot divus ministru portfeļus. Šobrīd R. Dzintars saka, ka tā būšot prasība vismaz par esošajiem trim posteņiem valdībā, taču iespējams, šoreiz nacionāļu apetīte būs arī lielāka. Lai gan R. Dzintars uzskata, ka jaunajā koalīcijā varētu atrasties vieta arī Latvijas Reģionu apvienībai, tomēr viņš apšauba, ka pašreizējie koalīcijas partneri meklēs šādus papildspēkus. Proti, ikviens jauns spēlētājs nāk ar savām prasībām pēc ministru krēsliem, kas šinī gadījumā varētu būt visu partiju iekāroti posteņi Satiksmes, Vides vai Ekonomikas ministrijā.

To, ka pašreizējie koalīcijas spēki diez vai vēlēsies dalīties ar Mārtiņu Bondaru, apliecina arī ZZS līdera Augusta Brigmaņa teiktais. Viņš uzskata, ka 12. Saeimā ievēlēto spēku samērs ir pietiekami stabils un nav lielas vajadzības pašreizējo koalīciju paplašināt ar kādu citu politisko partiju. Tāpat A. Brigmanis neslēpj, ka ZZS paturēs prasību par visiem līdzšinējiem posteņiem valdībā, lai gan nav izslēgta personāliju maiņa.

Tikmēr LRA vadītājs M. Bondars par iespējām iekļauties nākamajā valdībā runā ļoti izvairīgi, norādot, ka dalīt ādu, pirms lācis vēl nomedīts, neesot pareizi. Arī uz jautājumu par ministrijām, ko apvienība varētu vēlēties vadīt, M. Bondars atbild vispārīgi, taču dod mājienu, ka tā varētu būt reģionālās attīstības joma. «Mēs saviem vēlētājiem primāri esam solījuši cīnīties par sabalansētu reģionālo attīstību un godīgu Eiropas Savienības finansējuma sadali,» atzīst M. Bondars.

Jāpiebilst, ka intrigu pilns būs jautājums arī par nākamo premjerministru. Valsts prezidents Andris Bērziņš, kā arī labējo partiju līderi atzīst, ka koalīcijas veidošanas process arī sāksies, kad izkristalizēsies arī galvenie pretendenti uz premjera posteni. Tiesa, lai gan Vienotība postulē, ka vienīgā iespējamā kandidatūra ir Laimdota Straujuma, tomēr galavārds būs jāsaka A. Bērziņam.