Suņu šovs cilvēku sāpināšanai

Ja pie kokiem piesietu bērnunama audzēkņus vai večukus no nabagmājas un liktu izvēlēties, kuram paveiksies tikt pie īstas ģimenes, rezultāts būtu tas pats – televīzijas šovus patērējošā sabiedrība polarizētos raidījuma atbalstītājos un noliedzējos, tāpat kā tas pašlaik notiek ar šovu Suns meklē mājas. Kas tad ir svarīgāk? Lai daži dzīves pabērni teatrālā un varbūt neētiskā ceļā tiek pie mājām, vai tas, ka pie mājām netiek neviens, toties viss paliek ļoti ētiski un galvenais – nemanāmi.

Ētiska dilemma

Raidījuma kulminācija ir brīdis, kad ģimene (cilvēki) pieņem pie sevis vienu suni, atsakoties no vairākiem citiem. Tad otrpus ekrāniem sievietes un bērni raud, bet vīrieši internetā lamā šova organizatorus no TV3 par nežēlību pret dzīvniekiem. Suņiem uz mirkli tiek parādīta brīnišķīga dzīve ar saimnieku, bet pēc tam atņemta. Tomēr patiesībā šovs ir nežēlīgs pret cilvēkiem, nevis suņiem.

Dzīvnieku psihiatrs Alberts Čipuštanovs skaidro, ka piedalīšanās šādā raidījumā sunim plus, mīnus ir izklaide, ja vien viņš nesirgst ar kādām īpašām fobijām. «Suns cilvēkam sāk uzticēties divu līdz triju nedēļu laikā, un dažas ciemos pavadītas stundas te nav izšķirošas.» Turklāt, kā uzsver dzīvnieku pansijas Ulubele vadītāja Ilze Džonsone, aizkadrā paliek fakts, ka visu ciemošanās laiku klāt ir suņu vecie labie paziņas no patversmes. Tātad dzīvnieki nav vieni un pamesti svešās rokās biedējošā prožektoru gaismā. Savukārt cilvēki gan šā raidījuma dēļ esot spiesti pamocīties, spriež veterinārārsts A. Čipuštanovs. Dalībnieki – tāpēc, ka jāpieņem smags lēmums un no kāda suņa jāatsakās. Savukārt otrpus ekrānam sēdošos moka vainas apziņa. Kāds dzīvnieku varbūt pats pametis, kāds savu ērtību vārdā nevēlas pieņemt.

Sveicieni no Džigla

Pagājušās nedēļas raidījumā pie mājām netikušais plušķis Džigls atpakaļ uz patversmi Ulubele braucis sava kopēja mašīnas priekšējā beņķī un cienājis viņu ar hotdogu. Neatkarīgā vakar aprunājās ar suņuvīru. Viņš ir možs, labā garastāvoklī. Sabļaustījās ar citiem suņiem. Izklaides Ulubelē visiem iemītniekiem nodrošināja no Smiltenes arodskolas atbraukušie jaunieši. Staidzināja, baroja, uzklausīja. Dzīvnieku kopēja Lienīte Fedičkina stāsta, ka patversmei jebkāda publicitāte nāk par labu, tostarp arī šis raidījums, jo pie jaunām mājām tiek ne tikai šovā izvēlētais suns, bet arī aizkadrā palikušie biedri. Tieši vakar Ulubelē noslēdzās kāds neparastāks adopcijas process. Birgers un Olga pakaļ kucītei Besijai ieradās speciāli no Zviedrijas. Viņi gribēja krancīti, jo tādiem izredzes uz labu dzīvi ir nesalīdzināmi mazākas nekā šķirnes suņiem. Taču Zviedrijā kranču vienkārši neesot. Tāpēc braukuši uz Latviju. Diemžēl esam jau starptautiski slaveni ar pamesto suņu daudzumu – arī Besijas mamma ar visu metienu bija pamesta, bet tagad visi ir pie vietas. Besijai nopirkta biļete suņu kajītē uz prāmja, mājās gaida jau sagatavota gultiņa un pat vieta suņu skolā aizrunāta. Viņu gaida brīnišķīga suņa dzīve. Tikmēr daudzi citi suņi turpina baudīt patversmes darbinieku rūpes, tostarp, arī filmējas televīzijā.

Neredzēšana problēmu neatrisina

Latvijas Kinoloģijas federācijas prezidente Vija Klučniece atzīst, ka, veidojot publicitāti dzīvnieku patversmēm un modinot cilvēkos līdzjūtību, vienmēr pastāv risks, ka līdzjūtība tiks atmodināta arī tādos, kuri nav gatavi sunim. Kuri varbūt pēc laika atteiksies no dzīvnieka, jo atklās, ka suns čurā, kakā un vēl izdemolē māju, ja viņu kā nākas neizstaidzina. «Tomēr kopumā labāk, lai šāds raidījums ir nekā nav!»

Problēmas noklusēšana problēmu neatrisina. To uzsver arī TV3: «Ne jau raidījuma veidotāji šos dzīvniekus ir noveduši līdz patversmei. Tie ir bijuši cietsirdīgi cilvēki mums līdzās.» Zīmīgi, ka līdzīgu pretreakciju televīzija piedzīvoja, kad sāka vākt līdzekļus smagi slimiem bērniem. «Cilvēki bija sašutuši, ka runājam par tēmām, kas ilgu gadus bijušas notušētas un publiski netika apspriestas.» Tagad pienākusi kārta arī suņiem. Ulubeles vadītāja Ilze Džonsone saka: «Šī ir iespēja suņiem tikt pamanītiem un cilvēkiem sākt domāt.» Žēlot televīzijas «izmantotu» sunīti un izlikties, ka Latvijas patversmes nav pārpildītas, – tā esot liekulība.