Par Raini, bet patiesībā – par sevi

Nacionālajā teātrī 29. janvārī pirmizrāde – Raiņa sapņi. Režisors Kirils Serebreņņikovs: «Pat vairāki aktieri teātrī, kurā viņš bijis direktors [Rainis bija Nacionālā teātra direktors no 1921. līdz 1925. gadam], mēģinājumu sākumā teica, ka viņa darbus miglaini atceras no skolas laikiem, ka viņu atmiņās Rainis asociējas ar vārdiem «garlaicīgs, nemūsdienīgs, arhaisks», ka Raiņa 150. dzimšanas dienas gadā ikvienam sevi cienošam teātrim kaut kas ir jāvelta viņam un ka šī būs tāda izrāde. Šī nebūs jubilejas izrāde. Es aktieriem teicu, ka, izmantojot Raiņa tekstus, mēs veidosim izrādi par Raini, bet patiesībā – par sevi. Īsi sakot, izrādes ideja ir es – Rainis. Esam izvēlējušies lielas un apjomīgas tēmas, kas uztrauc vai saista ikvienu – vientulība, mūžība, kosmoss, sieviete, šķiršanās...».

«Visas izrādes jau ir iestudētas, tāpat kā visa mūzika ir uzrakstīta un filmas – uzņemtas. Vajag tikai spēt tās sadzirdēt. Kā arheologam attīrīt telpu un atrast īsto trofeju. Ja pareizi strādā, tad atraksi un meklēto iegūsi veselu un neskartu, ja strādāsi rupji, tad kaut ko salauzīsi,» saka režisors Kirils Serebreņņikovs. Pēc divu gadu pārtraukuma viņš atkal strādā Rīgā, un ceturtdien, 29. janvārī, Nacionālajā teātrī pirmizrāde viņa iestudētajai izrādei Raiņa sapņi.

– Kad jūs pirmo reizi dzirdējāt vārdu Rainis?

– Skolā, vēl padomju laikā. Kad apguvām padomju tautu literatūru. Jānis Rainis – latviešu dzejnieks. Labākajā gadījumā es zināju saturu lugai Pūt, vējiņi!. Pirms gada uzzināju, ir nepareizi teikt Jānis Rainis, jo viņš ir Jānis Pliekšāns.

– Nacionālā teātra sākotnējais piedāvājums bija iestudēt Raiņa lugu Jāzeps un viņa brāļi, bet jūs atteicāties. Kāpēc?

– Tā ir smaga un apjomīga luga, un es nesaprotu, kā to mūsdienīgi iestudēt šodien. Pārrakstīt, īsināt? Tā kā es nezinu latviešu valodu, man grūti saprast, kā šis materiāls skanēs šodien. Es to nedzirdu, un tas man ir ļoti būtiski. Sākotnēji atteicos, bet Ojārs [Rubenis – Nacionālā teātra direktors] bija ļoti neatlaidīgs. Dzeja ir daudz kompaktāks formāts, es to dzirdu. Palasīju Raiņa dzeju un sapratu, ka tur ir tēmas, kas uztrauc ikvienu cilvēku, ne tikai latvieti, jo Rainis ir universāls dzejnieks, domātājs pāri nacionālām robežām, man šķiet, viņš vispār domāja kosmiski. Sapratu, ka es varu uztaisīt izrādi – stāstu, kurā tiktu skaidrībā gan ar sevi, jo ikviena izrāde vispirms ir režisora atbilde pašam sev uz viņam būtiskiem jautājumiem, gan ar... Pajautājiet cilvēkiem, cik daudz viņi zina par Raini, cik viņš šobrīd ir aktuāls jums, latviešiem. Pat vairāki aktieri teātrī, kurā viņš bijis direktors [Rainis bija Nacionālā teātra direktors no 1921. līdz 1925. gadam L.R.], mēģinājumu sākumā teica, ka viņa darbus miglaini atceras no skolas laikiem, ka viņu atmiņās Rainis asociējas ar vārdiem «garlaicīgs, nemūsdienīgs, arhaisks», ka Raiņa 150. dzimšanas dienas gadā ikvienam sevi cienošam teātrim kaut kas ir jāvelta viņam. Šī nebūs jubilejas izrāde. Aktieriem teicu, ka, izmantojot Raiņa tekstus, mēs veidosim izrādi par Raini, bet patiesībā – par sevi. Īsi sakot, izrādes ideja ir es – Rainis. Esam izvēlējušies lielas un apjomīgas tēmas, kas saista ikvienu – vientulība, mūžība, kosmoss, sieviete, šķiršanās... Man nekad nav paticis veidot izrādes par kaut ko vienu, par vienu domu vai ideju, vislabāk, ja izrāde ir kā refleksija, domāšanas forma.

– Jums profesionāli nav žēl tā laika, ko pavadāt Latvijā?

– Man pret Rīgu un Latviju ir ļoti siltas jūtas. Te jūtos komfortabli, te ir labs teātris, te zinu māksliniekus. Patiesībā mana strādāšana Rīgā nav saistīta ne ar kādiem upuriem no manas puses. Es te varu daudz ko izmēģināt.

– Ko nevarētu, iestudējot Maskavā?

– Jā. Šajos darbos ir brīnišķīga bezatbildības nots. Es neesmu saistīts ne ar ko, varu nodarboties tikai ar mākslu, daudz ko izmēģināt. Maskavā ir grūti strādāt.

– Jo?

– Tur visu laiku atrodies tādā... kā pirms nāves soda nošaujot. Katru reizi, kad palaid jaunu iestudējumu, it kā saraujies... Jo pēc pirmizrādes sākas maz patīkamas reakcijas – gan par labu, gan par sliktu iestudējumu, turklāt – pret visiem, ne jau tikai pret mani vien. Ziniet, krievu valodā ir labs teiciens – sūds nokļuva ventilatorā.

– Vai tas tāds stiliņš vai arī – tāds laiks?

– Tāds laiks. Cilvēki ir dusmīgi, pat ļauni. Nervozi. Ar lēkmēm. Laikam jau sabiedrībā ir kaut kas slims. Nevesels. Pēdējā gada laikā ir pavisam smagi, sabiedrība atrodas paaugstinātas agresijas stāvoklī, un to nevar nejust. Pa televizoru ik sekundi stāsta par slepkavībām un līķiem ar «Urrā, mēs viņus uzvarējām!» fonā. Cilvēkus nemitīgi iedzen tādā kā patriotiskās histērijas vai atklātas militāras agresijas stāvoklī. Tas ne pie kā laba nenovedīs. Notiekošais šķiet bīstami visupirms jau pašai Krievijai.

– Vai neuzdodat sev jautājumu, kam un kāds teātris vajadzīgs šajā laikā?

– Tieši teātris ir vajadzīgs. Pat vismuļķīgākajā teātrī var vismaz atpūsties, atslābināties. Ir cilvēki, kam teātris ir nepieciešams gluži kā gaiss, un arī tādu cilvēku Maskavā ir daudz. Un teātris vienmēr runā par to, kas svarīgi man un jums. Ir taisnība, ka skatītājs, tā teikt, pasūta mūziku, bet, par laimi, ir skatītājs, kas pieprasa nevis izklaidi, bet teātri kā mākslu.

– Ne pārāk sen kādā Krievijas televīzijas kanālā skatījos diezgan pagaru sižetu, kurā plaši iztirzāja jūsu mākslinieciskās ambīcijas Gogoļa centrā un jūsu nostāju, ka māksliniekam ir tiesības gan uz eksperimentiem, gan uz neveiksmi, kas valstij ir jāfinansē. Jūsu uzskatiem pretnostatīja, piemēram, finansējumu bērnu auditorijai domātām filmām. Ar ko esat izpelnījies šādu mediju reakciju, ko grūti nosaukt jums par lojālu?

– Jautājums ir – kurš kuru vada, kur ved. Es uzskatu, ka teātrim ir jābūt attīstības centram, jaunas idejas un nozīmes formējošai vietai. Ne vienmēr par to grib maksāt skatītājs. Pat veikalā neviens negrib maksāt par melnu kasti, ja nezina, kas tajā iekšā. Skatītājs grib zināt, kas ir melnajā kastē. Kā radīt to jauno, negaidīto, eksperimentu? Kurš par to maksās? Teātris ir vieta, kurā tiek radīts tas, kas nav bijis iepriekš, kas vēl nekad nav bijis. Es uzskatu, ka veselai valstij ir pienākums apmaksāt šo laboratoriju, jo tā ne tikai nodrošina ar darbu tos, kas iesaistīti «tā jaunā» radīšanā, bet arī formē domāšanu un arī audzina jaunus skatītājus, kas, ieraugot negaidīto, eksperimentālo un dīvaino mākslu, sāks domāt, un tas produktīvi ietekmēs viņu tiešo darbu, proti, mudinās radīt ko jaunu. Sabiedrībai ir jāattīstās. Vēl pirms dažiem gadiem mēs par to aktīvi runājām no sērijas «Mēs attīstāmies!», tad arī atklāja Gogoļa centru kā vietu eksperimentiem. Un pēkšņi sākās virzība atpakaļ.

– Kāpēc?

– Nezinu. Es varu tikai izteikt minējumus. Baidos, ka viņi saprata, ka sabiedrību, kāda šodien ir Krievijā, nevar apvienot ar ideju par jauno, par nākotni. To var apvienot ar pagātnes koncepciju, ar impēriskām ambīcijām, ar diženuma un varenuma ideju.

– Uz ko tas ved?

– Militārismu, histēriju un agresiju. Ideja veidot sabiedrību uz attīstības koncepcijas pamata man šķiet pareiza, teiksim, veči, mainīsim dzīvi, izdomāsim un radīsim jaunas idejas un jaunu valsti. Rainis tieši par to arī runāja.

– Par ko liecina tas, ka nācija nepieņem jauno?

– Par lielām problēmām, kas nācijā ir un kas nav izrunātas. Arī latviešiem ir savi tumšie stūri, kas vēl nav izgaismoti. Nesen izlasīju, ka Latvija esot nobloķējusi izstādi par holokaustu, ko gribēja sarīkot Eiroparlamentā, jo it kā izstādē esot bijis arī par latviešu attieksmi pret ebrejiem 2. pasaules kara laikā. Saprotu, sāpīga tēma, bet ja šādas tēmas neizrunā... Līdzīgu tēmu Krievijā ir tūkstošiem – staļinisms, VDK, nodevība, stukačošana, pat Ļeņins joprojām guļ mauzolejā, viņu nekādi nevar apbedīt un aizmirst tās šausmas. Pat Staļins joprojām tiek uzskatīts par «efektīvu menedžeri». Tas nelietīgais vārdiņš «bet». «Jā, Staļina laikā bija slikti, bet – bija dižena valsts.»

– Tad kā uztverat uzbraucienus, ko minēju iepriekš – kā pret sevi kā personību vērstus vai pret jūsu darbu – izrādēm, kas ir skandalozas, arī pilsoniski?

– Dažādi. Zinu, ka cilvēkos es mēdzu izraisīt agresijas lēkmes. Laikam jau es provocēju, bet man nekad nav bijis mērķa novest cilvēkus līdz tādai stadijai, ka, skatoties izrādi, viņi sāktu trīcēt no dusmām un lādējoties skrietu ārā no zāles. Iespējams, kādam Krievijā es asociējos ar sātanu un ārdītāju, postītāju, tiešām – esmu saukts dažādos vārdos.

– Kādi ir lielākie stereotipi, kas tiek izteikti par jums?

– Grūti atkārtot visas muļķības, bet vismuļķīgākā ir tā, ka manis vadītais Gogoļa centrs ir Kremļa projekts, ka tas izdarīts apzināti, lai radītu iespaidu, ka viņi ir liberāļi.

– Nesen lasīju, ka Krievijā ir ideja pieņemt likumu, kas aizliegtu mākslā strādāt cilvēkiem bez attiecīgas izglītības. Jums ir fiziķa, ne režisora diploms.

– Ir ideja pieņemt šādus ierobežojumus. Tad mani var padzīt no teātra.

– To sakāt tik mierīgā tonī?

– Jā. Kad valsts atrodas vissmagākajā krīzē, kad ekonomika ir dirsā, kad budžets veidots uz vienu naftas cenu, bet šobrīd tā maksā divas reizes mazāk, un visi to apzinās, tad vajag izdarīt ko tādu, lai visi runātu nevis par svarīgāko, bet par nenozīmīgām lietām. Uzskatu, ka tā ir manipulācija jeb uzmanības pārcelšana no būtiskā uz nebūtisko. Esmu ļoti satraukts par to, kas notiek ar mums, Krievijā. Vienlaikus – ja notiks kolapss, tā būs ne tikai Krievijas problēma.

– Kas jums slēpjas aiz vārda «kolapss»?

– Man grūti uzminēt, kas būs. Ja Krievijā sāksies haoss un šausmas... Saprotiet, Krievijā ir strauji kāpušas cenas, un tautas pacietības mērs nav bezlimita. Jā, tauta piecietīs un ticēs televīzijā teiktajam tikmēr, kamēr nebeigsies pārtika, bet kas notiks tad, kad vairs nebūs ko ēst? Šajā situācijā es vairāk domāju par to, kā izdzīvot teātrim. Viss kļūst ne tikai dārgāks, bet arī samazina dotācijas, algas. Labi, mūsu aktieriem nebija iespējams samazināt algas, jo tās jau bija un ir minimālas. Cilvēki, kad kļūs nabagi, vairs neies uz teātriem, jo būs spiesti tērēt naudu maizei.

Padomju laika pasē man bija rakstīts «ukrainis», jo mana mamma ir ukrainiete. Karš ar Ukrainu ir šausmas un murgi, es neticu, ka to redzu savām acīm. Es jūtu līdzi gan vienai, gan otrai pusei. Par to, kurš visā vainīgs, ir jāspriež tiesai Hāgā vai Nirnbergas procesā. Un kādreiz jau to izlems, bet šobrīd ir jāapstādina karš.

– Jautājums, ko es varu darīt šajā situācijā, jums ir aktuāls?

– Es nezinu, ko es varu darīt šajā situācijā. Diemžēl. Manī ir rūgtums par to, ka jūtos bezspēcīgs. Daudzi saprot, ka šī ir vēl viena melna lappuse Krievijas vēsturē – kā mēs šo karu sildījām, uzkurinājām un palīdzējām tam attīstīties, kā cenšamies iznīcināt Ukrainu. Pēc tam visiem būs liels kauns. Arī Ukraina nav iztikusi bez savām melnajām lappusēm. Un šajā situācijā briesmīgākais ir nostāties kāda pusē, jo tādējādi tu turpini karu, jo vispareizākais būtu pateikt: «Stop!»

Diemžēl mēs visi zinām, kāda milzīga nozīme ir arī medijiem, cik viegli iespējams manipulēt ar tautu un līdz ārprātam novest, teiksim, mēneša laikā. Pērn, kad Krimu ieņēma, martā mēs ar teātri bijām viesizrādēs Francijā un aizbraucām no vienas valsts, atgriezāmies – citā.

– Šobrīd daudzi brauc prom arī no Krievijas. Par emigrāciju domājat?

– Nē.

– Godīgi?

– Godīgi – es par to visu laiku domāju, bet vienlaikus saprotu – tā ir mana valsts, kauns pamest nelaimē. Saprotu, ka ir slikti un šausmīgi, un tik daudzi cilvēki ir... slimi, bet nevaru aizskriet. Zinu, ka pēc tam man būtu milzīgs kauns. Bēglim ir pats šausmīgākais liktenis.

– Rainis dzīvoja emigrācijā 15 gadus – laikā, kad Latvija bija Krievijas impērijas sastāvā.

– Šausmīgākais un neapskaužamākais – būt emigrantam.

– Tik daudzi pasaulē brauc no vienas valsts uz citu, lai atrastu sev ērtu un labu dzīvi.

– Laba dzīve meklējama cilvēkā pašā. Protams, ka cilvēki ir dažādi, strādniekam Londonā noteikti ir nodrošinātāka dzīve nekā strādniekam Latvijā, bet māksliniekam emigrācija ir šausmas. Jo mākslinieks ir saistīts ar valodu, kultūru, vēsturi... Esmu kosmopolītisks cilvēks, ne slavofils, bet vienalga es domāju krieviski. Man ir rūgtums par to, kas notiek Krievijā, bet es nevaru pateikt: «Dedziet elles liesmās», un braukt prom. Pat ja es to gribētu, man ir kauns par to domāt. Jo Krievijā ir mani vecāki, draugi, teātris, tie Čehova bērziņi... Diemžēl man ir diezgan katastrofāla domāšana, tā ir kā...

– Barometrs?

– Jā (smaida). Es sajūtu problēmas, tāpēc es satraucos, tāpēc es šobrīd esmu sarežģītā psiholoģiskā stāvoklī. Ne tikai Krievija, bet pasaule ir kaut kāda satricinājuma priekšā. Nezinu, kas būs, bet zinu, ka ļoti īsā laikā mūsu acu priekšā situācija ir strauji pasliktinājusies. Tomēr es nekad nekaļu plānus, es dzīvoju šeit un tagad.

– Tā bijis vienmēr?

– Jā. Esmu Jaunava pēc horoskopa, esmu perfekcionists, darbus plānoju, bet vienlaikus apjaušu, ka rīt viss var būt citādi, tāpēc plānos nevajag iekrampēties, ir jābūt spēkam tos koriģēt.

– Ko meklējāt un neatradāt pareizticībā, bet atradāt budismā?

– Manā ģimenē visi bija ateisti, revolucionāri un komunisti, un perestroikas laikā, kad es jau studēju fiziku, es nolēmu kļūt par pareizticīgo. Tolaik daudz lasīju filozofiskus traktātus par Dievu, par ticību, par reliģiju, par metafiziku, un tas bija normāli, jo jaunībā parasti meklē kaut kādu koncepciju pasaulei. Sev saprotamu un izdevīgu. Sapratu, ka es pieņemu Dieva esamību, ka es noteikti neesmu ateists. Kopā ar draugu aizgājām nokristīties, un mūs kristīja piedzēries mācītājs, atceros, ka viņš knapi turējās kājās. Pēc kāda laika apjautu, ka man nav nekādas saiknes ar pareizticību, bet – tā tas arī palika, sak – ja nav, tad nav. Un pavisam nejauši sanāca tā, ka atnāca budisms. Kādai žurnālistei, kas mani intervēt, ieraudzīju kādas grāmatas manuskriptu, es apvaicājos, kas tas ir, un viņa atbildēja, ka šobrīd rediģē kāda lamas sarakstītu grāmatu. Pavaicāju, vai es varu to dabūt izlasīt, un viņa man atsūtīja manuskriptu. Sāku lasīt un apjautu, ka viss, kas šajā grāmatā uzrakstīts, ir arī manas domas. Pēc kāda laika šīs grāmatas autors, lama Ole Nidals, kurš tibetiešu budismu ir padarījis saprotamu Rietumos dzīvojošo prātiem, viesojās Krievijā, man bija iespēja ar viņu parunāties. Pēc tam bija vēl vairākas ļoti dīvainas sakritības.

– Kādas?

– Nestāstīšu. Man patīk koncepcijas, un tās, ko piedāvā budisms – miera, attiecību, dzīves, nāves koncepcijas... Tā kā budisms noliedz jebkādu koncepciju, teikšu – pasaules uzskats. Budisms taču nav reliģija, bet domāšanas veids.

– Joga atnāca pēc budisma?

– Un absolūti nesaistīti ar budismu. Laikam jau tāds vecums, kad cenšos saprast, kas esmu, kāds esmu, kāpēc esmu. Meklēju dzīves jēgu. Budisms uz šo jautājumu atbild viegli – dzīves jēga ir palīdzībā citiem cilvēkiem. Viss. Starp citu, budisma estētika man nav tuva, tā ir skaista, bet manās acīs – dīvaina. Estētiski es esmu veidots uz katolicisma bāzes, Eiropas mākslas bāzes. Es, kristīts pareizticīgais ar budista apziņu, kam estētiski ļoti patīk katolicisms, aizbraucu uz Stambulu, izstaigāju gandrīz visas mošejas, kur nesajutu ne bailes, ne agresiju, ne kaut ko atbaidošu, bet šķita pilnas ar mīlestību un skaistumu, un milzīgu spēku, sapratu, ka principā varu būt arī musulmanis.

– Rudenī jums apritēja 45 gadi. Kā jūs raksturotu sevi šajā vecumā?

– Es vispār neapzinos, ka man ir jau 45. Es meklēju. Es mainos. Dzīve mainās. Organisms mainās. Ar ikvienu cilvēku tā notiek reizi 12 gados, un jāatzīst – ar katru reizi tas notiek arvien lēnāk un grūtāk. Manī ir jauns cilvēks, bet tas sevi vēl nav parādījis.

***

Kirils Serebreņņikovs

• Režisors, Gogoļa centra (Maskava) mākslinieciskais vadītājs (kopš 2012. gada augusta)

• Dzimis 1969. gada 7. septembrī Rostovā pie Donas

• Ar zelta medaļu beidzis vidusskolu, ar sarkano diplomu – Rostovas Valsts universitātes Fizikas un matemātikas fakultāti, profesionālas teātra izglītības nav. Strādājis TV reklāmā Rostovā un Maskavā

• 9 spēlfilmu, divu TV seriālu un ap 50 teātra izrāžu režisors. Nacionālajā teātrī iestudējis izrādi Mirušās dvēseles (viņa pirmais iestudējums ārpus Krievijas) un Voiceks

• Saņēmis Krievijas mākslas prēmiju Triumfs, teātra balvas Kaija, Spēlmaņu nakts balvu u.c. Ir Konstantīna Staņislavska prēmijas laureāts

• 2010. gada maijā ar pasaulslaveniem aktieriem un simfonisko orķestri režisējis starptautisku labdarības projektu Rekviēms, kas tika izrādīts paralēli Uzvaras dienas jeb 9. maija svinībām Sarkanajā laukumā

• Viņa veidotās filmas guvušas atzinību Soču, Romas, Varšavas, Venēcijas, Lokarno starptautiskajos kinofestivālos

***

Režisors Kirils Serebreņņikovs:

«Pat vairāki aktieri teātrī, kurā viņš bijis direktors [Rainis bija Nacionālā teātra direktors no 1921. līdz 1925. gadam], mēģinājumu sākumā teica, ka viņa darbus miglaini atceras no skolas laikiem, ka viņu atmiņās Rainis asociējas ar vārdiem «garlaicīgs, nemūsdienīgs, arhaisks», ka Raiņa 150. dzimšanas dienas gadā ikvienam sevi cienošam teātrim kaut kas ir jāvelta viņam un ka šī būs tāda izrāde.

Šī nebūs jubilejas izrāde.

Es aktieriem teicu, ka, izmantojot Raiņa tekstus, mēs veidosim izrādi par Raini, bet patiesībā – par sevi. Īsi sakot, izrādes ideja ir es – Rainis. Esam izvēlējušies lielas un apjomīgas tēmas, kas uztrauc vai saista ikvienu – vientulība, mūžība, kosmoss, sieviete, šķiršanās...».