Prezidentūra, kas nozaga valdību

Valdības pirmās 100 dienas

Nedaudz vairāk kā pirms gada ārpolitikas eksperti pauda bažas, ka notikumi Ukrainā varētu nozagt Latvijai tās prezidentūru Eiropas Savienībā, bet šobrīd plašāku atbalstītāju loku guvis apgalvojums, ka Latvijas prezidentūra mums nozagusi valdību. Uz tādu secinājumu vedina Neatkarīgās aptaujāto politisko norišu pārzinātāju teiktais.

Aizsākoties Ukrainas krīzei, Latvijas Ārpolitikas institūta vadītājs Andris Sprūds sarunā ar Neatkarīgo pieļāva, ka, notikumiem eskalējoties, Eiropas Savienībai daudz svarīgāki kļūs jautājumi par Ukrainas un pašas savienības drošību. Rezultātā mazajai un globālos procesos nepieredzējušajai Latvijai vienkārši pietrūks balss skaļuma un nozīmes, lai to sadzirdētu pasaules vareno ķīviņa laikā.

Šobrīd Eiropas Komisijas līderu paustais liecina, ka Latvijas pieredze ar vareno Austrumu kaimiņu tiek augstu vērtēta, un netiek izslēgta doma, ka tā varētu palīdzēt atrisināt nesaprašanās starp Krieviju un ES. Taču aizraušanās ar ģeopolitikas jautājumiem un prezidentūru radījusi iespaidu, ka savās pirmajās simts darba dienās (jubileja būs rīt) valdība mūsu labā darījusi maz.

Citas prioritātes

«Valdība šobrīd strādā kā liela ārlietu ministrija un mēģina būt sekmīgs prezidējošās valsts sekretariāts. [..] Tas ir vienīgais un galvenais darbs,» saka bijušais premjerministrs Indulis Emsis. Viņš ir pārliecināts, ka nacionālās politikas jomā šobrīd strādā tikai pašvaldības. «Nacionālo politiku neviens vairs nekoordinē un nevada,» piebilst politiķis. Otra valdības aizraušanās, kas vismaz pagaidām nedod rezultātus, viņaprāt, ir runāšana par drošības jautājumiem. «Bet pagaidām tā ir tikai tukša runāšana,» saka I. Emsis, paskaidrojot, ka valdībai joprojām nav pat uzskicēts plāns, ko valsts iedzīvotājiem darīt «x stundā».

«Ministru kabinetam traucē strādāt prezidentūra Eiropas Savienībā,» saka bijušais finanšu ministrs Edmunds Krastiņš. Viņš gan nepiekrīt, ka valdības namā valdītu pilnīgs bezvējš, un piesauc veselības ministra Gunta Belēviča centienus atbrīvoties no neizdevīga līguma par Neatliekamās medicīniskās palīdzības automašīnu nomu, kā arī ekonomikas ministres Danas ReizniecesOzolas iniciatīvu Latvijai nepiedalīties EXPO izstādē. Viņš gan nesteidzās prognozēt, kādus rezultātus šīs iniciatīvas dos ilgtermiņā vai cik vērtīgas politiskās dividendes jaunie ministri gūs no šīm aktivitātēm.

Arī ekonomistes Margaritas Dunskas uzmanību pievērsis valdības lēmums nepiedalīties EXPO izstādē. «Tiešām ir jābūt kaut kam izcilam, lai tur piedalītos, bet es nedomāju, ka mums ir ko parādīt,» saka ekonomiste. Viņa arī atzīst, ka, pievēršot pelnītu uzmanību notikumiem Ukrainā un Latvijas prezidentūrai, valdībai objektīvi kļūst mazāk laika iekšpolitikas darbam.

Nolemtais trio

«Jāņem vērā, ka valdība šobrīd darbojas tādā paraugrežīmā – uzvedas pieklājīgi un savā starpā nekasās, jo ir ES prezidentūra. Ja varam gaidīt brīnumus no šīs valdības, tad ne agrāk kā jūlijā, kad prezidentūra beigsies,» valdības ārēji inerto darbu tās pirmajās simts dienās raksturo politologs Ivars Ījabs.

EXPO izstādes un koalīcijas ķīviņu ap Valsts prezidenta ievēlēšanas kārtību starpā politologs vērš uzmanību arī uz premjerministri Laimdotu Straujumu. Viņaprāt, L. Straujuma savā amatā jūtas organiski un spēj arī tikt galā ar saviem pienākumiem, taču viņas pozīcijas un visas valdības nākotnes izredzes vājina L. Straujumas autoritātes trūkums pašā Vienotībā. «Par to klīst dažādas baumas,» saka politologs.

Tomēr pat šīs nianses, visticamāk, neesot nopietns apdraudējums valdībai, jo «šīs koalīcijas partijas saprot, ka pašreizējai koalīcijai nav alternatīvas – viņi cits citam ir nolemti,» secina eksperts.

Komandas neesamība

Kritiska savā valdības darba vērtējumā ir No sirds Latvijai līdere Inguna Sudraba. Viņa ir pārliecināta, ka valdība darbojas diametrāli pretēji pašas noteiktajiem mērķiem, turklāt demonstrējot totālu nespēju darboties komandā. Par to liecina, gan ķīvēšanās par prezidenta ievēlēšanas kārtību, gan termiņuzturēšanās atļaujām. Viņai arī šķiet nepieņemami, ka valdošā koalīcija lēmumu nepiedalīties EXPO un šādi ieekonomējot pasniedz kā sasniegumu, zem tepiķa paslaukot nepieciešamību saukt pie atbildības tās amatpersonas, kuru dēļ valsts lieki iztērējusi aptuveni divus miljonus eiro, gatavojoties pasākumam, kurā piedalīties nav izdevīgi.