Tiesībsargs: bērnu dzīves tiek salauztas

Bērni, kuri dzīvo bērnu aprūpes iestādēs, psihoneiroloģiskajās slimnīcās tiek ievietoti desmitiem reižu biežāk nekā bērni, kuri dzīvo ģimenē vai ģimeniskā vidē pie aizbildņiem, audžuģimenē. Bērni, kuri dzīvo aprūpes iestādēs, tiek atrauti no savas dzimtās vietas un nosūtīti mācīties uz internātskolām citā Latvijas pusē, kur tikšanās ar radiniekiem vai draugiem ir ierobežotas. Šie ir tikai daži secinājumi no tiesībsarga biroja ekspertu veiktās apjomīgās izpētes par bērnu tiesību ievērošanu bērnunamos – vizītēs apmeklējot 21 institūciju.

Izpētes mērķis bija noskaidrot faktisko situāciju bērnunamos – cik ilgi bērni tajos uzturas, vai un kādēļ tiek ievietoti psihoneiroloģiskajās klīnikās, kā tiek nodrošināta izglītība un bērna saskarsme ar ģimeni. 1800 bērnu dzīvo institūcijās – sociālās aprūpes centros vai bērnunamos. 372 bērni izmitināti psihoneiroloģiskajās slimnīcās. Tiesībsarga birojs izpētījis, ka bērni iestādēs dzīvo ilgstoši, proti, četrus, piecus, sešus, pat desmit gadus. Bērnu ilgstoša atrašanās aprūpes iestādēs parāda, ka netiek pārskatīts jautājums ne par atgriešanās iespējām bioloģiskajā ģimenē, ne par citu ārpusģimenes aprūpes veidu – audžuģimeni vai aizbildni. «Iegūtie dati uzrāda ilgstošu un sistēmisku problēmu, kurā bez vecāku gādības palikuša un institucionālā aprūpē nonākuša bērna dzīve tiek salauzta, turklāt par to dāsni tiek maksāts no valsts un pašvaldības budžeta,» saka J. Jansons. «Varam izdarīt secinājumu, ka mums Latvijā ir virkne institūciju, kam jāuzrauga bērnu tiesības un tas, kā tās tiek ievērotas bērnunamos, bet tas ir neefektīvi. Man nevilšus nāk prātā dzirdēta atziņa: vienīgais, kas nepieciešams ļaunuma uzvaras svinēšanai, ir, lai labie cilvēki neko nedarītu.» Turklāt J. Jansons uzsver, ka ir pagājis pietiekami ilgs laiks, lai šos jautājumus risinātu, taču desmit gadu laikā izdarīts ļoti maz.

Pētījums atklāj ne tikai finansējuma aizkulises (cik izmaksā bērns iestādē – salīdzinājumam bērnunamā vidēji 600 eiro mēnesī, internātskolā 300 eiro mēnesī, 1080 eiro slimnīcā mēnesī, bet pie aizbildņa ap 100 eiro, audžuģimenē – 250 eiro), bet arī skaudrus datus par to, kas ar bērniem noticis pirms ievietošanas bērnu iestādē un kas notiek, dzīvojot neģimeniskā vidē. Piemēram, no aprūpes iestādēm bērni psihoneiroloģiskajās slimnīcās nonāk desmitiem reižu vairāk nekā no ģimenēm. Slimnīcas atklāj: visbiežāk bērni no bērnunamiem nonāk slimnīcā demonstratīvu pašnāvības mēģinājumu un uzvedības traucējumu dēļ. Taču pašas slimnīcas devušas atbildi, ka uzvedības traucējumus, kas ir visbiežāk sastopamais iemesls, ar medikamentiem efektīvi nemaz nevar ārstēt. Izmaiņas var panākt tikai ar ilgstošu pedagoģisku darbu. Bērnu iestādēm savukārt atbilstošu speciālistu trūkst, tāpēc tiesībsargs norāda: nav pieļaujama situācija, ka finanšu līdzekļu trūkuma dēļ nevar nodrošināt speciālistu palīdzību bērnam un tāpēc bērns tiek ievietots psihiatriskajā slimnīcā.

Tiesībsarga birojs secinājis, ka daudz bērnu no aprūpes iestādēm izglītību iegūst internātskolās, lai gan bērniem ir tiesības iegūt izglītību dzīvesvietai tuvākajā skolā. Bērni dzīvo internātskolās un uz bērnunamu brauc brīvdienās vai sliktākajā gadījumā tikai skolēnu brīvlaikā. Tas veicina bērnu sociālo atstumtību – bērns nevar uzturēt personiskas attiecības ar radiniekiem, draugiem. J. Jansons norāda: kā iemesls internātskolas izvēlei tiek minēta speciālās izglītības programma, kas tiek piedāvāta tieši internātskolā. Taču bērnam ir tiesības mācīties sev tuvākajā skolā, un pašvaldībai vajadzētu bērna intereses nodrošināt. Nereti bērni mācās ļoti tālu no savas dzīvesvietas, piemēram, Rēzeknes novada internātskolā mācās bērni no 300 kilometrus attālās Tērvetes, bet Dagdas internātskolā bērni no Jelgavas – attālums 298 kilometri.