Rīga 20°C, mākoņains, bez nokrišņiem, D vējš 1m/s
Svētdiena, 2024. gada 19. maijs 17:34
Vārda dienas: Lita, Sibilla, Teika
Panamas ofšoru dokumentos atrodami arī divu «latvju bāleliņu» vārdi, kuri «skaitās» līdzīpašnieki milzīgiem aktīviem Ukrainas enerģētikas biznesā.
Ar šā Ukrainas enerģētikas biznesa privatizāciju (skandalozu, protams) pirms gadiem 14 saistīts pašreizējās Krievijas Valsts domes ietekmīgs deputāts Aleksandrs Babakovs, kurš arī Latvijā atstājis visai spilgtas pēdas – Latvijas Krājbankas privatizācijas procesā un ne tikai. Turklāt pret A. Babakovu šobrīd vērstas starptautiskās sankcijas Krimas aneksijas sakarā.
Lai gan šie fakti rāda, maigi izsakoties, pikantu ainu, kuru var apskatīt ne tikai no «ofšoru ļaunuma», bet arī «hibrīdkara draudu», «Krimas aneksijas nelikumības» aspektiem, Re:Baltica pētniekiem tie nav likušies īpašas uzmanības vērti. Viņu izpratnē tā ir «sabiedrībā nepazīstamu» «privātu personu» «profesionālā darbība».
Slepenībā izpētītais
«Pētnieciskās žurnālistikas organizācija Re:Baltica, kura dibināta par ASV Valsts departamenta un Džordža Sorosa naudu, Latvijā bija vienīgā, kurai tika iedoti Panamas ofšoru dokumenti. Re:Baltica pārstāvji paziņoja, ka Panamas ofšoros esot atrodami arī latviešu vārdi. Daži no tiem tikšot publicēti, bet lielākā daļa «ir plašāk nepazīstami cilvēki, kuru vārdu publiskošanai nav pamata, jo ārzonu izmantošana pati par sevi nav noziegums», stingri paziņoja Re:Baltica.
Pagājušo ceturtdien tiešām tika publicēti Re:Baltica atlasītie latviešu uzvārdi, kuri kaut kā esot saistīti ar Panamas ofšoriem. «Karstās» ziņas sauca: «Aivars Lembergs, Gunārs Ķirsons, Ainārs Gulbis!» Un vēl daži.
Kāpēc bija īpaši jāizceļ pat Ainārs Gulbis, kurš, kā liecina viņa iesniegumi tiesā, sen jau nedzīvo Latvijā? Aināram Gulbim droši vien starp Latvijas PSR dzimušajiem latviešiem ir vislielākā pieredze darbā ar visdažādāko jurisdikciju ofšoriem jau no
1990. gadu paša sākuma, kad te Latvijā nemaz nezināja, kas tas ofšors tāds ir. Varbūt A. Gulbis tika īpaši izcelts tāpēc, ka viņam kaut kad sen pēkšņi bija ienācis prātā vienu no savām daudzajām ofšoru firmām reģistrēt tieši Panamā, nevis, piemēram, ASV Delaveras štatā vai ASV atbalstītajās Māršalu salās?
Latvijas sabiedrībai nebija nekādas iespējas pārliecināties, vai tiešām citu latviešu «vārdu publiskošanai nav pamata» (pavisam ar Latviju esot saistīts 15 951 ieraksts). Latvijas sabiedrībai bija pilnībā jāuzticas, ka Re:Baltica ir pareizi sašķirojusi latviešus «sliktajos» un «labajos». It sevišķi tāpēc, ka tika apgalvots: Re:Baltica «gada garumā» «slepenībā pētīja dokumentus», kopā ar «nepilniem 400 žurnālistiem» «no gandrīz 80 valstīm» «apmainoties ar atrasto informāciju».
Ak, jā – Re:Baltica publikācijas žurnālā Ir pašās beigās ir pieminēts, ka «Krievijas žurnālisti atraduši, kā Krievijas domes deputāts Aleksandrs Babakovs caur Britu Virdžīnu salās reģistrētu kompāniju, iespējams, kontrolē lielu enerģētikas grupu Ukrainā, kura cita starpā piegādā elektrību Krimai. Kā divi no kompānijas īpašniekiem norādīti Latvijas eksbaņķieri Vilis Dambiņš un Valts Vīgants. Dambiņš uz Re:Baltica lūgumu atbildēja, ka nevēlas komentēt savu profesionālo darbību.»
Ukrainas enerģētiķi no Latvijas
Latvijas sabiedrība varētu arī mierīgi noticēt, ka, izņemot trīs personas, pārējos latviešus ar Panamu saista tikai «privātums» un «profesionālā darbība», bet diemžēl iejaucās «starptautiskie spēki», kuriem nebija zināmi Re:Baltica kritēriji, kā «pareizi» sašķirot latviešus.
Ak, neraža – piezvanīja mums Radio Svoboda korespondente Rīgā Marija Kugele un teica: «Jūs esat daudz rakstījuši par Vili Dambiņu, Valtu Vīgantu un Aleksandru Babakovu. Viņi tagad izgaismojušies Panamas ofšoros. Jūs esat tiesājušies ar viņu partneri, bijušo Saeimas deputātu Arnoldu Laksu par šīm publikācijām. Ko jūs par to varat pastāstīt?»
«Mēs nezinājām, ka šie cilvēki ir saistīti ar Panamas ofšoriem,» bija vienīgā iespējamā atbilde.
Izrādās – latvieši V. Dambiņš un V. Vīgants ir darbinieki menedžmenta kompānijā, kura kā nominālais direktors ir pārvaldījusi Britu Virdžīnās reģistrēto AED International, kas no 2007. līdz
2011. gadam piederējusi Krievijas domes deputātam Aleksandram Babakovam. Pēc tam šī kompānija «nodota» (krieviski – «перешла») tobrīd 23 gadus vecajai A. Babakova meitai Olgai. Pats A. Babakovs intervijā laikrakstam Novaja Gazeta to nemaz nenoliedz.
Babakovs ir gana ietekmīga persona Krievijā – 2007. gadā viņš kļuva par Krievijas domes vicespīkeru, bet pirms tam ilgstoši bija elitārā futbola kluba ACSK direktoru padomes priekšsēdētājs. Viņa vārds izgaismojās Ukrainas energokompāniju privatizācijas procesā, bet tas bija pirms tam, kad viņš 2003. gada beigās pirmoreiz kļuva par Krievijas Valsts domes deputātu.
Latvieši V. Dambiņš un V. Vīgants «skaitoties» arī Ukrainas kompānijas VS Energy līdzīpašnieki. VS Energy ir vairāku milzīgu Ukrainas energokompāniju īpašniece (arī Neatkarīgā par to pirms
14 gadiem rakstīja). Krievijas presē ar A. Babakova vārdu tiek saistītas šādas kompānijas: Sevostopoļenergo, Hersonoblenergo, Žitomiroblenergo u.c. – atsevišķos avotos pat 16 (!) energokompānijas.
Bet A. Babakova saistību ar Panamas ofšoriem un visai nopietniem biznesa aktīviem Ukrainā un Latvijā ir izpētījusi laikraksta Novaja Gazeta korespondente Oļesja Šmaguna.
Militāro pensionāru nauda
Radio Svoboda korespondente bija apbrīnojami labi informēta par notikumiem, kas saistīti ar iepriekšminētajiem kungiem. Atbildot uz viņas jautājumiem, mums atlika tikai atzīt: «Jā, mēs to zinām. Par to savulaik rakstīja arī Neatkarīgā.»
Te būs stāsts, ko mēs ar Radio Svoboda palīdzību restaurējām par 13 gadus seniem un vēl senākiem, bet pat ļoti būtiskiem notikumiem Latvijas vēsturē.
Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas trīs puiši no Jūrmalas – klasesbiedri Vilis Dambiņš, Valts Vīgants un Dzintars Pelcbergs – nodibināja Lainbanku. 1995. gada sākumā Lainbankai sākās finansiālās problēmas, un tūlīt pat bankas kreditori gaismā sāka celt dažādus fiktīvus darījumus, par ko Vilis Dambiņš uz dažām dienām pat nonāca cietumā. Lainbankas problēmas bija postošās 1995. gada banku krīzes priekšvēstnesis.
Krīzes situācijā mēģinot norēķināties ar klientiem un stabilizēt darbību, Lainbanka bija iztērējusi Krievijas Aizsardzības ministrijas ieskaitīto Krievijas militārajiem pensionāriem paredzēto milzu naudu – vairākus miljonus latu. Faktiski Lainbankas vadība kļuva par Krievijas Aizsardzības ministrijas parādniekiem.
Šis «caurums» kaut kā tika aizbāzts ar kaut kādu medikamentu piegādēm no Latvijas, bet par to, ka parāds īsti tomēr netika piedots, liecina pēc vairākiem gadiem Krievijas Ģenerālprokuratūras ierosinātā krimināllieta šajā sakarā.
«Kabatas banka»
Kā liecina Firmas.lv dati, šo notikumu laikā (no 1993. līdz 1996. gada 16. septembrim) Lainbankas padomes priekšsēdētājs bija Arnolds Laksa. Apmēram tajā pašā laikā Lainbankas valdes locekle bija A. Laksas māsa Aija Punāne.
Tad A. Laksa kļuva par Rīgas Apvienotās Baltijas bankas (RABB) prezidentu. Cita starpā, precīzus datus par RABB uzzināt nebūs viegli, jo tie ir «iztīrīti» no Uzņēmumu reģistra elektroniskās datu bāzes. Piemēram, Firmas.lv vienīgās norādes par šīs bankas kādreizējo eksistenci ir uzņēmums ar nosaukumu Akciju sabiedrības «Latvijas Krājbanka» starptautiskā filiāle, kuras iepriekšējais nosaukums ir bijis – citējam precīzi – «A/S akciju komercbanka «Rīgas Apvienotā Baltijas Banka» «UNION BALTIC BANK IN RIGA»».
Kā tiesā nesen liecinājuši visai kompetenti liecinieki (kādreizējie SWH Rīga viceprezidenti Andris Tālbergs un Aivars Borovkovs), SWH Rīga 90. to gadu sākumā bija varenākā ekonomiskā grupa, kura grozīja miljonus, kuru apsargāja elitārais Sužu bataljons un kura nosponsorēja ar tiem laikiem tiešām milzīgu summu – 1,2 miljoniem dolāru – pirmās Saeimas vēlēšanas pēc neatkarības atgūšanas.
RABB bija SWH Rīga «kabatas banka» – tā finansēja praktiski tikai ar SWH Rīga saistītas juridiskas un fiziskas personas.
Neskatoties uz to, Privatizācijas aģentūra 1997. gadā izvēlējās RABB kā Latvijas Krājbankas privatizētāju. Latvijas Krājbankas privatizācija droši vien ir visskandalozākais privatizācijas projekts Latvijas vēsturē – no pirmā lēmuma par RABB pievienošanu Latvijas Krājbankai līdz pēdējo valstij piederošo 25% Latvijas Krājbankas akciju izsolei, kas notika 2003. gada maijā, un arī vēl ilgi pēc tam.
«Uz āķa»
Pēc RABB pievienošanās Latvijas Krājbankai 1997. gadā Arnolds Laksa kļuva par Latvijas Krājbankas prezidentu. Pēc kāda laika Latvijas Krājbankas vadībā parādījās arī V. Dambiņš un V. Vīgants (vēl vēlāk – arī Dz. Pelcbergs.)
Tieši Arnolds Laksa Latvijas Krājbankai kā investoru piesaistīja Nīderlandē reģistrēto kompāniju Macasyng Holding.
Macasyng Holding ir šā stāsta centrālā figūra, jo Neatkarīgā pirms 14 gadiem atklāja, ka šai kompānijai pieder ne tikai Latvijas Krājbankas akcijas, bet vēl arī Krievijas Armijas Centrālā sporta kluba
(ACSK) 49% akciju. To Neatkarīgā izlasīja Krievijas presē, tāpat kā to, ka 26% ACSK akciju pieder Krievijas Aizsardzības ministrijai. Tāpat tur bija atrodama informācija, ka ar Macasyng Holding ir saistīts ar ACSK direktoru padomes priekšsēdētāju Aleksandru Babakovu.
Iesākumā tas bija tikai interesants fakts, jo Latvijas Krājbankas pārstāvji apgalvoja, ka Macasyng Holding īpašnieki nāk no Rietumeiropas. Bet tad Arnolds Laksa kļuva par Saeimas deputātu un kā ietekmīgs Latvijas Pirmās partijas (LPP) pārstāvis kļuva par Saeimas Aizsardzības un iekšlietu komisijas vadītāju un vienlaikus – visslepenākās, Latvijas Nacionālās Drošības padomes dalībnieku.
Kad A. Laksa iesniedza savu amatpersonas deklarāciju, tur uzrādījās, ka viņš ir parādā vairāk nekā 1 miljonu dolāru. Izrādījās – kompānijai Macasyng Holding. Iedomājieties – Krievijas Aizsardzības ministrijas biznesa partneris ar vairāk nekā miljonu dolāru aizdevumu «tur uz āķa» Latvijas NDP locekli!?
Neatkarīgajai tas likās satraucošs fakts, bet Latvijas varas iestādēm – kā pīlei ūdens.
Ofšoram ir jāuzvar!
Tad pienāca 2003. gada maijs, kad izsolē tika piedāvāti pēdējie 25% valstij piederošo Latvijas Krājbankas akciju. Lai šī izsole notiktu un tajā varētu uzvarēt ofšors – Britu Virdžīnu salās reģistrētā Doxa Fund Limited –, Latvijas valsts amatpersonas ieguldīja nepieredzēti lielu enerģiju. Tieslietu ministrs Aivars Aksenoks zvanīja Ventspils tiesas priekšsēdētājai (folklorizējies notikums – ministra zvans tiesnesim!), Privatizācijas aģentūras ģenerāldirektors Arnis Ozolnieks naktī brauca uz Ventspils tiesu pie dežurējošā tiesneša (tā visi pēkšņi uzzināja, ka dažos gadījumos tiesas strādā arī pa naktīm), pats Arnolds Laksa iemaksāja lielu summu kā nodrošinājumu, premjers Einars Repše nikni «ducināja», ka neļaus kavēt privatizācijas procesu utt. Tika pieļauts likuma pārkāpums saistībā ar akciju konvertāciju no slēgtās emisijas uz publisko emisiju – bez tā vispār izsole nebūtu iespējama. Tolaik īsti netika novērtēts fakts, ka izsoli organizēja un tās likumību apstiprināja advokāts Romualds Vonsovičs. Doxa Fund Limited uzvarēja izsolē kā vienīgais pretendents.
Kas tad bija šī Doxa Fund Limited? Ļausim runāt A. Laksam. «Es vienkārši nevaru noticēt, ka Doxa Fund Limited, neatbraucot uz Latviju, neaprunājoties ar bankas un Privatizācijas aģentūras vadību, tā vienkārši nolēma iztērēt 7 miljonus ASV dolāru akciju iegādei. Tā es secinu, ka šī kompānija kaut kādā mērā, visticamāk, ir saistīta ar Macasyng,» intervijā laikrakstam Dienas Bizness tolaik skaidroja Laksa. Arī paša Laksas akcijas bankā ir ieķīlātas Macasyng. «Esmu saņēmis rokasnaudu par sev piederošajām akcijām, bet pilnībā darījums vēl nav noticis. Es esmu ieinteresēts, lai Macasyng pēc iespējas ātrāk veic šā darījuma nākamo posmu.»
No A. Laksas teiktā faktiski var secināt, ka Doxa Fund akcijas nopirkusi, lai tās tālāk pārdotu Macasyng, un arī citi Latvijas Krājbankas akcionāri ir ieinteresēti, lai Macasyng «pēc iespējas ātrāk» atpērk no tiem akcijas.
Nebūtu brīnums, ja Doxa Fund patiesā labuma guvēji izrādītos augstas Latvijas valsts amatpersonas.
Radio Svoboda korespondenti īpaši interesēja, vai nav kādas saistības starp Lainbankā pazaudēto Krievijas militāro pensionāru naudu un vēlāko ACSK līdzīpašnieka piesaistīšanu Latvijas Krājbankai? Latvijas žurnālistiem nav tādu iespēju šo jautājumu izpētīt, bet, protams, bija jau kaut kādi uzticības iemesli, lai militāro pensiju naudu ieguldītu tieši V. Dambiņa, V. Vīganta un A. Laksas vadītajā bankā un pēc vairākiem gadiem gribētu investēties šo pašu kungu vadītā citā bankā.
Draudēja šaut
Pilnīgākai ainai par A. Babakova publiski zināmo darbību Latvijā jāatceras vēl divi notikumi.
Pirms Latvijas Krājbankas akciju pēdējās izsoles par reālākajiem pretendentiem tika uzskatīti Macasyng Holding vai kāds no Ventspils uzņēmumiem (Ventbunkers, Ventamonjaks un Kālija parks jau bija Latvijas Krājbankas akcionāri – katram pa gandrīz 10% akciju). Kāpēc izsolē nepiedalījās Macasyng Holding, to atklāja A. Laksa – tāpēc, ka «kaut kāda mērā» bija saistīta ar izsoles uzvarētāju Doxa Fund.
Bet kāpēc nepiedalījās Ventspils uzņēmumi, to preses konferencē izstāstīja Ventspils mērs Aivars Lembergs. Ventspilniekiem Latvijas Krājbankas sakarā ir bijušas sarunas ar «krieviski runājošiem cilvēkiem, kuri nav Latvijas iedzīvotāji». Sākotnēji viņi piedāvājuši ventspilniekiem komisijas naudu par nepiedalīšanos izsolē, bet, izsolei tuvojoties, viņi kļuvuši aizvien agresīvāki un teikuši, ka «šaus». «Beigās jau tika izteikti draudi par izrēķināšanos, ja tāda piedalīšanās no manas puses vai no Ventspils kompāniju puses notiks,» klāstīja A. Lembergs. Viņš minēja arī vienu konkrētu vārdu – Aleksandrs Babakovs. Krievi arī stāstījuši, ka viņi pilnībā kontrolējot valdību, jo viņu draugi, LPP vadītāji A. Laksa un Ainārs Šlesers esot tās balsts. Krievi solījuši ar saviem cilvēkiem nomainīt SAB, KNAB vadību, un viņu kontrolē nonākšot arī Latvijas valsts TV un radio. Ventspilnieki izvērtējuši situāciju un atteikušies no piedalīšanās izsolē.
Kā šis paziņojums tika komentēts? Premjers Einars Repše teica: «Valdību aizvaino ļoti daudzi dažādi Latvijas pilsoņi, un tā tikai vēl trūka, lai es tērētu savu laiku un analizētu vai pat komentētu visu iedzīvotāju izteikumus par valdību. Es to neuzskatu par nepieciešamu. Visus suņu murgus valdība nekomentēs.»
A. Laksa: «Tas ir tik smieklīgi, ka pat negribas komentēt. Jo vairāk viņš vakarā iedzer, jo drosmīgāk pēc tam runā.»
«Tas taču ir pilnīgs absurds!» teica neviens cits kā nu jau firmas Macasyng Holding B.V. pārstāvis Vilis Dambiņš. Bet viņš arī atzina, ka «ar Lembergu ir runājis Macasyng, un to Macasyng nekad nav slēpis». Reizes piecas, tiekoties ar Ventspils mēru, Macasyng pārstāvējis advokāts, taču V. Dambiņš nekad neesot piedalījies sarunās, kur būtu piedalījies A. Lembergs un A. Babakovs, tolaik rakstīja Diena.
Padomnieku loma
Par savām sarunām ar A. Babakovu un citiem krieviem A. Lembergs stāstīja preses konferencē, un tas tika atspoguļots visos tālaika masu medijos un tur joprojām ir atrodams. Tad kāpēc Satversmes aizsardzības birojs neuzsāka izmeklēšanu par viņa minēto? No Latvijas valsts drošības viedokļa šis stāsts ir pat ļoti satraucošs.
Varbūt tāpēc, ka E. Repše un A. Laksa kā Nacionālās drošības padomes locekļi faktiski bija SAB direktora priekšnieki? Varbūt tāpēc ka augstākās Latvijas valsts amatpersonas bija veltījušas «lielas pūles», lai ofšors Doxa Fund uzvarētu Latvijas Krājbankas akciju izsolē?
Bet varbūt pavisam triviāli – pirms kļūšanas par SAB direktoru Jānis Kažociņš bija premjera E. Repšes padomnieks. Bet E. Repšes padomnieku visai šaurajā lokā darbojās arī vēl viens A. Babakova biznesa partneris Latvijā – Viesturs Šutko, bijušais Lainbankas padomes loceklis. Roka roku mazgā.
Partiju lietas
Nobeigumā jāatgādina, ka A. Laksa savulaik bija liels LPP sponsors (kopā – 20 000 latu), bet pēc tam kļuva par partijas Jaunais laiks (6000 latu) un Vienotības (kopā – jau 20 000 latu) sponsoru.
Arī V. Dambiņš no LPP sponsora (kopā – 9500 latu) kļuva par Jaunā laika sponsoru (10 000 latu). Savukārt Valts Vīgants ziedojis tikai LPP (9000 latu), bet V. Šutko – tikai Jaunajam laikam (6000 latu).
Laikraksta redakcija atrodas Rīgā, Mālu ielā 30, LV-1058
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 26.07.1997