Jānis Streičs: tauta ir garīga būtne

Jānis Streičs: «Mani kaitina, ka saka: latvieši ir maza tauta. Tā teikt ir apgrēcība. Tauta nav mērāma cilvēku skaitā vai aizņemtās teritorijas lielumā. Tauta mērāma citā dimensijā – laikā. Un mēs jau esam iegājuši laikā. Izgājuši cauri laikam. Nevis panīkuši, bet attīstījušies. Tauta ir garīga būtne, un tas ir Dieva dots jēdziens.»

«Mēs vienmēr nelieloties esam pratuši nest savu piederību latvietībai. Nevis sist ar dūri pret krūtīm, sak, esmu latvietis, bet to ar darbiem pierādīt. Izjūti iekšēji lepnumu par to, ka esi latvietis. Klusībā. Nevis ārēji: tad tā būs lepnība,» saka Jānis Streičs, mūsu spožais, labestīgais kinocilvēks, kas mirdzējis ar savām filmām, sākot ar Limuzīnu Jāņu nakts krāsā un Teātri, beidzot ar Cilvēka bērnu un Rūdolfa mantojumu.

Šodien Jānim Streičam dzimšanas diena, bet patiesi sirsnīgi viņš to svētīs savā jaunu dienu zemē – Latgalē.

Apsveicam Jāni Streiču jubilejā!

– Stāsta, ka latgalieši ir citādi nekā pārējie latvieši, sak, nezin ko iedomājas no sevis!

– Nevajag klausīties glupās runās. Latgalieši ir pamatcilts. Tā, kas ir devusi Latvijai vārdu, karogu un valodu, kas auga kultūras attīstības ceļā, saskarsmē ar Eiropu, saskarsmē ar citām ciltīm, ar lībiešiem, kuršiem, vāciešiem. Tā radusies mūsdienu latviešu valoda. Bet tā, kas tuva lietuviešu mēlei gan skaniski, gan intonatīvi, ir mūsu vecā letgaļu valoda, kas dzīvoja teritorijā līdz pat Cēsīm. «Stalta letgaļu jaunava uz zirga ieradās uz karalauka. Ar sarkanbaltsarkanu karogu rokā...» Tas rakstīts Indriķa hronikās. Tā ir mūsu pagātne.

– Cik tālu varam atļauties iet, noliedzot pagātni? Lūk, krievu laikos visi dzejnieki un mākslinieki bijuši padomju varas slavinātāji, visa inteliģence esot bijusi nopirkta.

– Tā ir neizglītotība. Parādās jaunā, vēstures zināšanu neapgrūtinātā paaudze, kuras galvenais izziņas avots ir internets. Bet tas sniedz tikai virspusējas zināšanas. Tas ir garīgās nabadzības jautājums. Ja toreiz nebūtu inteliģences, tad šodien te nebūtu Latvijas. Te būtu Vitebskas guberņa! Ja krievu laikā nebūtu Mākslinieku un Rakstnieku savienības, ja nebūtu sabiedrisko organizāciju, pat komjaunatnes, uz ko daudzi šodien skatās augstprātīgi – tad diez kas te nebūtu. Šo organizāciju cilvēki prata vēsturi pagriezt Latvijai labvēlīgā gultnē. Nu, pieņemsim, kaut vai manā filmā Meistars. Tur es mēģināju pierādīt tēzi, ka pat visstulbāko prasību var pārvērst cilvēciskā. Man aizrādīja, ka filmā nav parādīts komjaunatnes darbs. Labi, mani komjaunieši aizbrauca uz Latgali pie podniekiem (podnieka lomā bija Ēvalds Valters), rādīju Latgales krāšņo dabu – tas bija filmā iekļauts. Es to visu nosaucu par komjauniešu darbu. Vajag taču izmantot iespējas! Arī Jānis Peters reiz stāstīja, ka viņš meklējis citātus, kurus varētu likt lietā. Sava pretrunīguma dēļ sevišķi bagāts ar citātiem bija Ļeņins. Vienā brīdī, kad viņš radīja savu partiju, viņš noliedza jebkādu nacionālo jautājumu. Pēc tam, kad kaukāzieši sāka protestēt, Ļeņins sāka dziedāt citu dziesmu. Kad tika izveidota Padomju Savienība, viņš izcēla katras nācijas nozīmi, un tieši tas posms mums bija ārkārtīgi svarīgs, un to mēs arī izmantojām, cik vien var. Reiz ciemojos pie rakstnieka Grigorija Baklanova, viņš bija žurnāla Znamja galvenais redaktors. Pie viņa ieradās kāds skolotājs, kurš vēlējās tikties ar rakstnieku Aleksandru Čakovski, lai pierādītu, ka tie citāti, kurus tagad «pieraksta» Ļeņinam, nav viņa citāti. Tās esot ārzemju filozofu domas, ko Ļeņins, lasīdams filozofu darbus, izrakstījis uz grāmatu malām. Hēgelis, Feierbahs un citi esot īstie autori. Es sēdēju maliņā un klausījos Baklanova un skolotāja sarunā. Baklanovs ieteicās, ka ar Čakovski viņš esot saspīlētās attiecībās: mēs tikai sasveicināmies, viņš teica. Pēc tam Baklanovs man paskaidroja: kāpēc gan ļaut mums izsist no rokām ieročus, kurus mēs paši gluži labi varam izmantot? Mēs taču zinājām, ka tie nav Ļeņina citāti. Piemēram, vai mēs varam nodefinēt jēdzienu «ideja»? Atrodam Ļeņina tekstos: «Ideja ir nepieciešamība.» Kurā sējumā tas ir? Izrādās, tas ir Ļeņina ieraksts Hēgeļa darba maliņā: to viņš «izvilcis» no Hēgeļa. Ja es kādam toreiz būtu pateicis, ka šīs definīcijas autors ir Hēgelis, man pateiktu, lai es to buržuāzisko filozofu izmetu mēslainē.

– Jūs rūpīgi studējāt materiālistus?

– Atšķirībā no tiem, kuri lielās, ka bijuši nesekmīgi, nemācīdamies dialektisko materiālismu, es biju teicamnieks. Es biju tādā pakāpē teicamnieks, ka konservatorijas vadība gribēja mani sūtīt uz Maskavu, uz aspirantūru, lai tur mani gatavotu kā estētikas pasniedzēju. Es ilgi svārstījos, kaut gan tas mani ārkārtīgi pievilka. Tāpēc... Vīzdegunīgi runāt par krievu laikiem, neiedziļinoties vēstures apstākļos – tā ir muļķīga augstprātība. Paņirgt, paķiķināt par vecajiem kolhozu priekšsēdētājiem, vecajiem kadriem, vecajiem rakstniekiem... Mīļie, bet tad paskatieties, ko darīja tie, kas dzīvoja padomju laikos: Mākslas dienas, Dzejas dienas, visas radošās savienības lieliski izmantoja vēsturisko situāciju!

– Kā mēdz teikt, starp rindām pauda savu attieksmi pret varu.

– Un tajā pašā laikā mēs vienmēr apskaudām lietuviešus, kuri bija sasnieguši virsotnes: kino bija Vītauts Žalakevičs...

– ...filma Neviens negribēja mirt vien ko nozīmēja!

– ...bija izcilie dzejnieki Eduards Mieželaitis un Justīns Marcinkevičs, bija lietuviešu arhitekti, kas pirmo reizi Padomju Savienībā parādīja neparastus dzīvojamos kvartālus, bija režisors Jozs Miltinis... Man bija laime iepazīties ar mākslinieku Stasi Krasausku, Ļeņina prēmijas laureātu. Jautāju viņam: kāpēc tieši lietuvieši sasnieguši tādas virsotnes? Viņš ilgi domāja un tad atbildēja: «Ja mums nebija dots nekas cits, mēs paņēmām to pašu padomju varu un izspiedām no tās visu, ko vien var izspiest.» Jā, lietuvieši bija gudrāki par mums, kam raksturīga paiešana malā un vīpsnāšana. Bet ja tiešām neviens latvietis neko nebūtu darījis padomju gados, šodien avīzes te drukātos tikai krieviski, viss notiktu tikai krieviski. 1941. gada 14. jūnijā, kad uz Sibīriju izveda tūkstošiem latviešu, Rīgā tika sasaukts rakstnieku kongress, lai viņi saprastu, ar ko viņiem darīšana. Bija jau sagatavots darbaļaužu lūgums pāriet uz kirilicu. Ja tas tā būtu noticis, tad visi šodienas vaimanātāji un valsts apsaukātāji būtu kārtīgi krievēni un putinisti. Tā tas būtu, ja toreizējā inteliģence padotos. Es piederu pie tās laimīgās paaudzes, kurai liktenis deva iespēju savienot abas Latvijas – to, pirmskara Latviju, un šodienas Latviju. To sapratu, kad aizgāja gleznotājs Jāzeps Pīgoznis. Savā filmā Cilvēka bērns es rādīju to Latviju, kādu mums atņēma. Ja jau nievātā, it kā atpalikusī Latgale bija tik skaista, tikumiska un tīra, tad kāda bija Kurzeme, Vidzeme un Zemgale? Cilvēki zemapziņā to jūt.

– Bet kā tad šodien ir? Vai Latvija ir tikpat tikumiska un tīra kā tolaik? Cilvēki mainās, Rietumu vērtību apmulsināti.

– Nē, nedomāju, ka cilvēki mainās. Es daudzus pazīstu. Sevišķi Latgalē nemainās. Ap Preiļiem, Līvāniem, Rēzekni, Daugavpili – es neredzu, ka mainītos. Jāsaprot, ka ir dažādas Latvijas, viena ir oficiālā – preses, papīra, ekrāna Latvija, kas vaimanā un visu laiku kasās. Bet zemnieki un uzņēmēji – tā otrā Latvija – dara savu darbu. Viņi ir tik spējīgi un dzīvīgi, viņi varētu vēl un vēl, bet oficiālā Latvija viņiem neļauj elpot. Zeme ir izpārdota, daudziem zemniekiem par dārgu naudu jānomā sava – sava! – zemīte no ārzemniekiem. Čaklie, darbīgie zemnieki, kas līdz tumsai ir uz lauka, uzņēmēji – lūk, tā ir Latvija, nevis tie, kas caurām dienām bezmērķīgi tup pie datora un, paviršību sagrābstījušies, plātās ar «gudrību». Un paldies Dievam, ka cilvēkiem ir saikne ar baznīcu, domāju, daudz vairāk nekā padomju laikos. Kristīgās kultūras aizstāvība – tā ir ārkārtīgi svarīga. Un daudzkārt es saku: nav runa par ticību, tu vari ticēt vairāk vai mazāk, tu vari apšaubīt dogmas, bet ņem vērā to, ka vairāk nekā 800 gadus mēs esam saistīti ar kristīgo kultūru, mēs esam šīs kultūras sastāvdaļa. Un šajā briesmu situācijā, kas mums draud ar islamizāciju, kristīgā kultūra ir kā drošības bastions. Tik bīstama ir šī Eiropas vieglprātība, pārprastais, populistiskais humānisms! Nevajag taču uzskatīt, ka mums uzreiz visi bēgļi jālaiž savās mājās, jāaicina pie galda un jāklāj gulta! Viņi, protams, ir cilvēki, bet viņiem ir citas tradīcijas un mentalitāte, un to tu neizmainīsi nekad. Labiem ārstiem, lai noteiktu diagnozi, vajag dažus simptomus, bet te to simptomu ir bez gala un malas, un neviens tos negrib redzēt! Nē, bēgļi nav mežoņi, viņiem vienkārši ir cita kultūra. Vai viņi var pieļaut, ka par viņu pravieti smejas? Eiropieši saka: tā ir demokrātijas izpausme. Nē, tas ir absurds!

– Pēc žurnālistu noslepkavošanas Parīzē visi taču gāja solidaritātes maršā Je suis Charlie. Es esmu Čārlijs.

– Jā, arī Francijas prezidents. Bet es varu pateikt: uz viņa sirdsapziņas ir visi nākamie upuri, jo viņš atzina: arī es esmu tas karikatūrists! Kas viņam un pārējiem devis tādu brīvību – izsmiet svešu ticību?

– Ko sakāt par ticības dažādību Latvijā?

– Pie mums ir kristīgo konfesiju sadraudzība, un tas ir lieliski. Arhibīskaps Zbigņevs Stankevičs ir Dieva dāvana Latvijai. Arī arhibīskaps Jānis Vanags, metropolīts Aleksandrs, bīskaps Pēteris Sproģis ir ļoti daudz darījuši konfesiju sadraudzībai. Jāatceras, ka visa mūsu kultūra ir kristīgās kultūras sastāvdaļa. Lietuvā ir tāds neliels miestiņš Veisieji, un tur baznīcā notiek mākslas plenēri, patrons ir svētais Jurģis, un viņam par godu tiek rīkots kokgriezēju konkurss, vienu vakaru notiek dziedāšana pie krusta, un pasākumos piedalās visi plenēra dalībnieki, tas ir starptautisks notikums. Un tam nav nekāda sakara ar klerikālismu, bet saknes ir kristīgajā kultūrā.

– Valodniece Janīna Kursīte reiz teica, ka Latvija jūsu personā zaudējusi lielisku mācītāju.

– Cilvēki mani gaida... Es braucu un runāju ar viņiem. Runāju arī bērēs, apliecinot, kāds dārgums bija tas cilvēks, kas aizgāja. Tam cilvēkam jau vienalga, es nedomāju, ka viņš uz mums skatās no putna augstumiem. Bet par viņu jārunā dzīvo cilvēku dēļ.

– Vai tad dvēsele nav nemirstīga?

– Es negribu pieskarties šim jautājumam. Bet varu pateikt, ka nav nekā nabadzīgāka par ateismu.

– Ateisms, manuprāt, ir augstprātīgs.

– Un ar augstprātību sākas visas nelaimes. Nav nekādas vainas reliģijām, bet vaina ir augstprātībā. Dievs nav aprobežots muļķis, kam patīk, ka viņam pielien no rīta līdz vakaram. Zeme griežas, kaut kur ir diena, un dievkalpojums būtībā ir nepārtraukts. Varbūt pasaulē ir tik daudz nekārtību tādēļ, ka visi tikai lūdz Dievu, bet nestrādā? Varbūt tomēr ar darbiem pierādīt mīlestību uz Dievu? Reiz 15. augustā, tas bija Atmodas laikā, filmēju dievkalpojumu Aglonā, tas notika ārā, es, piespiedies pie staba, biju dziļi pārņemts no tā visa – kā bija kādreiz un kā ir tagad – es jau sajutos kā debesīs, biju svētlaimē. Piepeši no apakšas kāds mani rausta aiz biksēm. Paskatos atpakaļ, tur tautiete ar pārvērstu seju dusmīgi čukst: «Tupstīs, nūdevējs taids!» (Tupies, nodevējs tāds! – latgaliski.) Un nodevējs tāpēc, ka tajā brīdi dievkalpojumā vajadzēja tupties ceļos. Viņa būtībā norāva mani no debesīm! Viņai svarīgāks bija formālais akts, jo ne jau Dievs to prasīja.

– Kas apvieno pirmskara gados dzimušos latviešu dižgarus – jūs, Raimondu Paulu, Jāni Peteru, Imantu Ziedoni, Knutu Skujenieku, Ojāru Vācieti un citus?

– Tas, ko mēs saņēmām bērnībā – tā ir garīgā maize, kuru mums katram deva tēvs ar māti. Vairums cilvēku dzīvo garīgajā dimensijā – rūpēs, priekā, sāpēs, pārdzīvojumos... Līdz ar to katra cilvēka dzīve sākusies daudz agrāk, nevis līdz ar fizisko piedzimšanu. Vecāki savam bērnam – vēl nedzimušajam – pārraida milzīgi daudz informācijas kaut kādā neizsakāmā veidā. Piemēram, Māra Zālīte, viņa taču Sibīrijā piedzima, un visspilgtāk man palika prātā viņas stāsts: kad Māra jau bija Latvijā, viņa uzkāpusi mājas bēniņos un atradusi tur vecos žurnālus – Jaunības Tekas. Viņa tos lasīja un apraudājās no nezināma aizkustinājuma. Tātad kaut kas bija zemapziņā, kaut kas no senčiem pārņemts... Man ļoti interesanti šķiet atgūtās neatkarības laikā dzimušie bērni, kas ar vecvecākiem nereti saprotas labāk nekā ar tēvu un māti. Arī man ar mazbērniem ārkārtīgi labs kontakts. Vienīgi tad, kad es pārāk dziļi iegrimstu stāstos, es redzu – viņi klausās, bet tad ieraugu, ka viņi nesaprot, par ko runāju: es atjēdzos un sāku skaidrot. Jo viņi taču nezina, kas ir Jūlijs Vanags vai Anna Sakse, vai Jānis Sudrabkalns. Plenēros tiekos ar jauniešiem, viņi ir tik atvērti, tik cīņas pilni. Es priecājos par to. Bet man jaunībā bija pavisam viegli. Nu labi, nebija ko ēst un mugurā vilkt, skraidelējām pa lauku līdz tumsai, bet bija spoža zvaigznīte – tieksme uz izglītību, un gars man bija brīvs. Tagad jauniešiem daudz grūtāk: ir tik daudz vilinājumu, tik daudz prožektoru, visādi pokemoni, bāliem vaigiem jāsēž pie datora no rīta līdz vakaram...

– Kas jūs aizkustina?

– Vai, daudz kas! Mani ir viegli saraudināt. Reizēm domāju, ai, kā vajadzētu savaldīties! Es ļoti cienu bijušo Valsts prezidentu Andri Bērziņu – viņš arī ir tikpat viegli aizkustināms. Sirdscilvēks! Zinu, cik daudz viņš ļaudīm palīdzējis, bet nestāsta par to. Es viņam saku: tas taču jāzina visiem! Viņš saka: tā nav labdarība, ja tu skaļi par to runā.

– Šodien ir jūsu dzimšanas diena. Ko novēlēsit sev un Latvijai?

– Sev – tikai veselību. Latvijai novēlu vairāk saprāta un apzināties savu svarīgumu. Un mēs jau esam iegājuši laikā. Izgājuši cauri laikam. Nevis panīkuši, bet attīstījušies. Tauta ir garīga būtne, un tas ir Dieva dots jēdziens.

– Jūsu novadnieks Rainis ir teicis: «Mēs būsim lieli tik, cik mūsu griba.»

– Protams. «Zems un smacīgs līdzi būdai ir tas gars, kas būdā mājo.» Bet mēs esam diža jūras valsts ar laikā iegājušu tautu.