Riņķadancis ap simtgades deju uzvedumu

XVI Deju svētku deju lieluzveduma Māras zeme koncepcija izpelnījusies asu kritiku ne tikai par tajos iecerētajiem tērpiem, bet arī par saturisko un muzikālo risinājumu.

Lieluzvedumā, ko veido mākslinieciskie vadītāji Jānis Ērglis un Jānis Purviņš, režisors Elmārs Seņkovs un scenogrāfs Reinis Suhanovs, iecerēts ar deju palīdzību izstāstīt Latvijas vēsturi, sākot no divpadsmitā un trīspadsmitā gadsimta, līdz pat mūsdienām. Uzvedums veidots četrās daļās ar vienotu dramaturģiju un libretu, un īpaši piemeklētu un pasūtītu mūziku. Jau šobrīd sācies deju iestudēšanas process, un līdz maijam repertuārs tiks precizēts un papildināts, bet oktobra beigās noslēgsies koprepertuāra izveide, skaidroja Nacionālais kultūras centrs, kurš koncepcijas izstrādei piešķīra 32 000 eiro.

Deju apriņķu vadītāji neslēpa, ka neiet pie sirds «abu Jāņu» izstrādātā koncepcija, kas sākotnēji šķitis īsts veiksmes stāsts. «Man patika, ka viss veidojas ap Austras koku, bērna piedzimšanu, viņa aiziešanu pasaulē. Taču tas viss pārāk saslēdzās ap nāvi, kariem, sāpēm, nelaimēm. Jā, mūsu vēsturē to nav trūcis, taču – vai simtgades svētkos tam jābūt galvenajam akcentam? To visu var atcerēties, bet nevar asaras pārvērsties par raudām,» bažas pauda Limbažu deju apriņķa vadītāja Taiga Ludborža, kura programmu nodēvē par vienveidīgu un depresīvu. It īpaši šo drūmo nastu nākoties iznest A un D grupu dejotājiem. «Cienu šos autorus un redzu, ka viņi ieguldījuši koncepcijas izveidē lielu darbu, tomēr prasītos, lai šajā lieluzvedumā vairāk priecātos par to, kas mums ir. Jo ir taču valsts simtgades svētki!» uzsvēra T. Ludborža. Viņa arī uzskata, ka spīdīgie poliestera tērpi, kurus bija iecerējuši autori, nebūtu pieņemami, un tā tas šķitis arī pašvaldībām, kas tik kategoriski noraidījušas iespēju piešķirt tērpiem finansējumu. Ja būtu izvēlēts linu krekls, kurš varētu tapt par arheoloģiskā tautastērpa pamatu, diez vai vietvaras būtu iebildušas. Savulaik taču gan J. Ērglis, gan J. Purviņš pastāvējuši uz to, ka jāpieturas pie etnogrāfiskā «pareizuma». Arī viņas kolēģis, Jelgavas deju apriņķa vadītājs Rolands Juraševskis bija neizpratnē – ja reiz visu laiku bija sauklis: katram savu tautastērpu, tad kāpēc vajadzīgi sintētiski materiāli? Viņš, lai gan uzteica J. Ērgļa horeogrāfisko risinājumu, kopumā neveltīja atzinīgus vārdus koncepcijai. Iegāžot gan muzikālais materiāls, ga n librets, kas neraisot svētku noskaņu un prieku. «Nu gribas gaismu un prieku! Nevajag skatītājus un dejotājus piedzīt pie zemes,» akcentēja R. Juraševskis.

Arī Preiļu deju apriņķa vadītāja Silvija Kurtiņa atzina, ka ar repertuāra apguvi neejot viegli. Vienu otru deju bez repetitora teju vai neesot domājams iestudēt, arī mūzika dažbrīd galīgi neesot izdancojama. «Nu nav viegluma šajās dejās. Ja vēl kopnoskaņa veidojas drūma, tad dejotājiem nerodas vēlme tajā visā piedalīties,» sprieda S. Kurtiņa.

Savukārt J. Purviņš šādus negatīvus viedokļus sacījās neesot dzirdējis, tāpēc neko nekomentēšot, bet E. Seņkovs norādīja, ka taisnība parasti ir kaut kur pa vidu. Patlaban izskatoties, ka «viss ir slikti». Pārāk daudz emociju un subjektīvisma, kritizējot uzvedumu, kurā, nenoliedzami, ir arī jauninājumi. Bet kāpēc gan lai tādi nebūtu? Tāpat kā labās lietas, par kurām kritizētāji aizmirstot.

Dziesmu un deju svētku mākslinieciskās padomes locekle Rita Spalva novēlēja programmas izstrādātājiem nepadziļināt konfliktu ar dejotājiem, bet meklēt dialogu. «Dejotāji ir neapmierināti ar repertuāru, bet darba grupa nevēlas viņus uzklausīt. Vismaz solis pretī ir jāpasper, jāparāda labā griba,» sacīja R. Spalva. Sociologs Jānis Daugavietis rosināja dejotājus veidot savu asociāciju, lai tiktu sadzirdēti.