Uzdrošināšanās, kas aizsāka Trešo atmodu

Šodien aprit 30 gadu, kopš Latvijas Cilvēktiesību grupa Helsinki 86 un tās atbalstītāji uzdrošinājās sarīkot ziedu nolikšanas akciju pie Brīvības pieminekļa, tā godinot 1941. gada 14. jūnija deportāciju upurus. Tā arī nodēvēta izstāde Latvijas Kara muzejā – Uzdrošināšanās, un tajā redzamās fotogrāfijas ir spilgtākās liecības tam, cik daudzi nebaidījās no iespējamām represijām, ko daļai arī nācās piedzīvot.

«Šī izstāde ir veltīta notikumam, kas aizsāka Trešo atmodu, nacionālās revolūcijas sākumu. Dažu cilvēku iniciatīva un drosme aizsauca līdzi tūkstošus, un lavīna, kas līdz galam sagrāva sen izkurtējušo padomju sistēmu, vairs nebija apturama,» šo dienu pirms 30 gadiem raksturo izstādes rīkotājs Jānis Maurītis. Akcijas iniciatori bija Helsinki 86 grupas aktīvisti, kas savu darbību bija sākuši jau pirms gada. Latvijā par šādu organizāciju zināja ierobežots cilvēku loks. Skaidrs, ka tā laika presē ziņas ne par šādu grupu, ne arī par gaidāmo notikumu neparādījās. Taču nav noslēpums, ka, par spīti ētera traucējumiem, pietiekami liels skaits Latvijā dzīvojošo klausījās radiostacijas Amerikas Balss un Brīvā Eiropa un tur bija sadzirdējuši aicinājumu 14. jūnijā doties pie Brīvības pieminekļa nolikt ziedus, pieminot deportācijās cietušos. Arī J. Maurītis bija to vidū, kas atsaucās uz šo paziņojumu.

Diemžēl ļoti daudz bilžu no tā laika nav saglabājušās. Savulaik, kad lūdzis Latvijas Nacionālās neatkarības kustības līderim Jurim Dobelim kādu foto par šīs kustības pirmsākumiem, viņš attraucis, ka tajā laikā jau neviens nefotografēja. Un tā tiešām bijis, jo ne katram bija fotokamera, turklāt cilvēki skatījās ar lielām aizdomām uz tiem, kas to darīja. Jo zināja, ka tieši Valsts drošības komiteja visbiežāk šādi fiksēja notiekošo. To var arī redzēt vienā no 14. jūnija fotogrāfijām – uz ietves apmales stāv virkne ļaužu, kuru uzdevums bija novērot.

Interesantākais bijis tas, ka līdz tai vēsturiskajai dienai padomju vara ignorējusi Brīvības pieminekli, pat visādā veidā mēģinājusi mazināt tā nozīmi, taču pēkšņi tajā dienā Rīgas Izpildkomiteja šajā vietā noorganizējusi Riteņbraukšanas svētkus. Laikam cerēja, ka tie aizkavēs ziedu nolicējus un pat atturēs no domas doties pie pieminekļa. Diemžēl vara nebija rēķinājusies ar tām masām, kas bija ieradušās un pulcējās Bastejkalnā, un pacietīgi gaidīja, kad beigsies svētki. J. Maurītis atceras, ka ar uzrunām uzstājušies Helsinki 86 pārstāvji Edmunds Cirvelis, Heinis Lāma, Juris Ziemelis. Izstādes rīkotājam vēl atmiņā palicis, kā ap šo rajonu riņķojusi mašīna, no skaļruņa aicinot izklīst un netraucēt satiksmi. Taču pāri visiem iespaidiem paceļoties Brīvības piemineklis, kurš todien izskatījies patiešām dižens ar tik spēcīgajiem vārdiem – Tēvzemei un brīvībai – uz tā.

J. Maurītis uzsver, ka tolaik šāda akcija bija ļoti drosmīgs solis. Lai gan nekāda dalībnieku tvarstīšana, kā tas notika pēc pāris mēnešiem 23. augusta demonstrācijā, nenotika. Vakarā gan slēdza pieeju piemineklim, bet tos tūkstošus, kas bija ieradušies, neuzdrīkstējās kā fiziski iespaidot. Taču daudziem nācās izjust padomju varas roku drīz pēc tam. Pirmām kārtām Helsinki 86 dibinātājiem – Linardam Grantiņam, Raimondam Biteniekam un Mārtiņam Barisam. Viņi jau pirms 14. jūnija bija saņēmuši pavēsti, ka jāierodas uz atkārtotām armijas mācībām. L. Grantiņš, kurš bijis iepriekš jau atbrīvots no karaklausības, neieradās uz iesaukumu, un viņam piesprieda sešu mēnešu cietumsodu. Tā kā šie cilvēki nevarēja ierasties uz akciju, viņu vietā stafeti pārņēma citi, viņu vidū arī Rolands Silaraups, kuru padomju vara pēc tam piespieda emigrēt. Starp citu, viņš nebija vienīgais, kam nācās to piedzīvot. «Visu cieņu šiem drosmīgajiem cilvēkiem,» teic J. Maurītis, rādīdams vēsturisko fotogrāfiju, kurā pie Brīvības pieminekļa redzama arī tautas tērpā ģērbtā Eva Biteniece (arī šis tērps ir apskatāma izstādē).