Valsts aizsardzības mācības pamats – patriotisms un valsts audzināšana

NE NO SKOLAS BUDŽETA. Aivis Mirbahs: «Valsts aizsardzības mācībai, kura tiks mācīta vidusskolās, pasniedzēji būs jaunsargu instruktori un finansējums nenāks no skolas budžeta. Par to, no kurienes tad tas nāks, vēl tiek diskutēts. Bet – ne no skolas budžeta»

Pulkvežleitnants, Jaunsardzes un informācijas centra direktors Aivis Mirbahs intervijā Neatkarīgajai pamato valsts aizsardzības mācības kā obligāta vai obligāta izvēles priekšmeta nepieciešamību skolās, raksturo, kas darāms, lai iecere izdotos.

– Kopš 1997. gada valsts aizsardzības mācība skolās ir izvēles priekšmets. Kāpēc jāliek klāt vārds «obligāts»?

– Tādēļ, ka pēc 2014. gada, pēc notikumiem Ukrainā, ir saasinājusies arī mūsu sabiedrības drošības uztvere. Esam sapratuši, ka nepieciešama cita pieeja iepretī tai, kāda mums bijusi līdz 2014. gadam. Un – runa nav tikai par valsts aizsardzību. Runa ir arī par cilvēkdrošību, kura tiktu mācīta no pirmās līdz devītajai klasei. Piemēram, kiberdrošība tiktu mācīta informātikas kursa ietvaros. Tas, kāpēc jāpiedalās vēlēšanās, – socioloģijā. Tas, kā rīkoties tehnogēnu katastrofu situācijās, – dabas zinībās. Un tā tālāk. Bet vidusskolā valsts aizsardzības mācības ietvaros tiktu mācītas arī militārās zinības.

Vai valsts aizsardzības mācība ir vajadzīga kā obligāts priekšmets – tas jums jājautā politiķiem. Mūsu piedāvājums bija – šis varētu būt obligātais piedāvājamās izvēles priekšmets. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka jaunietim vidusskolā ir iespēja to izvēlēties…

– Bet vai tad tas tā nav jau kopš 1997. gada?

– Nē! Tāpēc, ka tas, ko tagad skolās pasniedz valsts aizsardzības mācības ietvaros, galīgi nebūs tas, ko mēs liksim šajā priekšmetā. Bet, tā kā pats priekšmeta nosaukums mums likās mūsu ieceri visaptverošāk, visprecīzāk raksturojošs, mēs to atstājām.

– Saeimas komisijā jūs teicāt, ka izvēle par labu valsts aizsardzības mācībai būs izdevīgāks modelis nekā atjaunots obligātais militārais dienests. Kāpēc tieši skolā šo mācību var apgūt visefektīvāk?

– Es pats arī esmu strādājis ar obligāto militāro dienestu. Bet – jebkurš pedagogs man piekritīs, ka personība tiek veidota jau skolā. Un tad, kad jaunietis atnāk uz armiju, sāk dienēt obligātajā militārajā dienestā, šī personība ir izveidojusies. Un ir ļoti grūti astoņpadsmit, deviņpadsmit, divdesmit gadu vecā jaunietī kaut ko mainīt. Skolā to iemācīt ir daudzreiz vienkāršāk. Tātad – ilūzija, ka jaunietis, kurš divdesmit gadu netiks patriotiski audzināts, atnāks uz obligāto militāro dienestu un divu gadu laikā, tautas valodā runājot, kļūs par kārtīgu veci, ir pašapmāns.

– Tostarp Rīgas Valsts tehnikuma (valsts aizsardzības mācība tur no 2016. gada) direktora vietnieks, pedagoģijas doktors Ilgvars Forands ir iebildis pret formu, kādā šis patlaban esošais priekšmets tiek pasniegts. «Visas nodarbības notiek tikai auditorijā, jauniešiem kārtējā klases nodarbība jau sen ir apnikusi. (..) Otra lieta – trūkst instruktoru. Trešā lieta – finansējums šai interešu izglītībai tehnikumam jāmeklē pašam. Protams, arī nākamajā mācību gadā piedāvāsim šādas apmācības, bet līdzekļus vajadzētu paredzēt centralizēti caur Aizsardzības ministriju.» Kas no tā jāņem vērā jaunajā situācijā?

– Es pilnībā piekrītu šim viedoklim. Bet – vēlreiz lūdzu nošķirt priekšmetu, kas tagad tiek mācīts, no tā, ko mēs piedāvājam. Tie būs divi dažādi priekšmeti ar divām dažādām pieejām. Valsts aizsardzības mācībai, kura tiks mācīta vidusskolās, pasniedzēji būs jaunsargu instruktori un finansējums nenāks no skolas budžeta. Par to, no kurienes tad tas nāks, vēl tiek diskutēts. Bet – ne no skolas budžeta.

Mans uzstādījums valsts aizsardzības mācības programmas izstrādei ir tieši tāds pats kā Foranda kungam. Tikai – maksimums – viena trešdaļa var būt teorija. Jaunietim muskuļu atmiņa ir vairāk attīstīta nekā teorētiskā. Tātad – darbojoties, esot brīvā dabā, pieļaujot kļūdas, orientējoties ar karti… viņš iemācīsies vairāk, nekā septiņreiz apgūstot teoriju klasē.

– Cik sagatavots reālai pasniegšanai patlaban ir šis priekšmets? Mācību līdzekļi, programma, kadri,…

– Programma tagad ir izstrādes stadijā. Nākamā gada marts ir tas brīdis, kad būsim gatavi to prezentēt. Pagaidām aizsardzības ministrs un valsts sekretārs man devuši laiku sagatavot Saeimas komisijai, kura ir teikusi vārdu «obligāts», viedokli, vai tas ir iespējams, un, ja ir iespējams, tad ar kādiem resursiem.

Saprotiet, Jaunsardzē tagad ir astoņi tūkstoši jauniešu, kurus apmāca ap 110 instruktoru. Tas nozīmē, ka uz vienu instruktoru ir aptuveni 70 apmācāmo. Ja rēķinām, ka vidusskolās un tehnikumos mums ir ap 35 000 jauniešu, kuri mācīsies šo priekšmetu, tad, lai tos apmācītu ar slodzi – 70 jauniešu uz vienu instruktoru, būtu nepieciešami 400–500 instruktoru. Tātad – kā jūs saprotat – man tas ir milzīgs izaicinājums, un šonedēļ mums būs diskusija ar aizsardzības ministru un ministrijas valsts sekretāru par to, cik daudz tas mums maksās (personāls, infrastruktūra, finanses, tehniskie līdzekļi…). Un tikai tad mēs sapratīsim, kuru ceļu varam iet. Pagaidām no savas puses varu droši teikt – apmācīt astoņus tūkstošus jauniešu esam spējīgi. Bet par 35 000 es vēl neesmu pārliecināts.

– Ne visi pēc skolas dosies uz armiju. Bet arī tāpēc man liekas svarīgi uzsvērt, ka cilvēkdrošības un valsts aizsardzības mācībām jābūt cieši savstarpēji sajūgtām. Proti – tā, lai šie priekšmeti būtu ne tikai mācību «viela», bet arī reāls padoms katra dzīves praksei.

– Valsts aizsardzības mācība nenotiks tā – mēs iespiedīsim jauniešiem rokās ieroci, uzvilksim visiem formas tērpu un tā gatavosim jaunos karavīrus… Nē! Es vēlos šīs bažas noņemt. Valsts aizsardzības mācības primārais mērķis, tāpat kā Jaunsardzes primārais mērķis, ir lojāla un patriotiska pilsoņa sagatavošana. Valsts aizsardzības mācība sastāvēs no četriem lieliem blokiem: dzīves skola, valstiskā audzināšana, fiziskā sagatavotība un militārā sagatavotība. Valstiskā audzināšana un dzīves skola, fiziskā sagatavotība būs turpinājums cilvēkdrošības modulim no pamatskolas. Tātad – nāks klāt šis bloks – militārā sagatavotība.

– Vai tas kaut ko maina Jaunsardzes pastāvēšanā un organizācijā?

– Tas maina situāciju diezgan būtiski. Kā jūs zināt, Jaunsardze pagaidām ir brīvprātīga kustība. Bet, ja valsts aizsardzības mācība tiks ieviesta skolā kā obligātais vai kā obligātais izvēles priekšmets, tad arī tā pārtaps par obligātu pasākumu. Tātad – pamatskolā tā joprojām būs interešu izglītība uz brīvprātības principa, bet vidusskolā vairs nevarēs neizvēlēties valsts aizsardzības mācību un – gribēt nākt Jaunsardzē. Tātad, vēloties turpināt darbību Jaunsardzē, būs jāizvēlas valsts aizsardzības mācība.

Tikko būs skaidrība, vai valsts aizsardzības mācība ir obligātais vai tomēr izvēles priekšmets, uzreiz ir jāpārtaisa Jaunsardzes stratēģija un Jaunsardzes nolikums. Jo mainās gan šis brīvprātības aspekts vidusskolā, gan arī stratēģija, kurā tagad ir ļoti izteikti kvantitatīvie radītāji. Bet mēs ministrijā esam vienojušies, ka primārā ir kvalitāte.

Un – vēlreiz uzsveru – valsts aizsardzības mācības mērķis nav karavīra vai zemessarga sagatavošana, bet – valstij lojāla pilsoņa un patriota audzināšana. Ar šo mācību mēs vēlamies panākt, lai katram pilsonim rodas apziņa, kāpēc ir svarīgi iet uz vēlēšanām, interesēties par politiku, kāpēc ir svarīgi nemukt prom no Latvijas arī miera laikā, kāpēc ir svarīgi krīzes situācijā aizsargāt Latviju. Tas ir tas, ko mēs mēģinām mācīt. Ne tikai to –kā pareizi turēt ieroci un veikt šāvienu. Tātad  patriotisms un valsts audzināšana – tas ir lielākais uzsvars valsts aizsardzības mācībā. Cilvēkdrošībā un valsts aizsardzības mācībā…

– Manā uztverē ar to jānodarbojas skolai kā tādai un ne tikai viena priekšmeta ietvaros. Citādi var sanākt, ka priekšmets ir perfekts, bet vide darbojas šķērsām mācītajam. Vai arī – puika ir labs patriots un karavīrs savā pamatvidē, bet uz ielas nevīžo padot roku pakritušam vecam cilvēkam. Pats esat teicis – karavīram jāprot reaģēt jebkurā situācijā…

– Ne karavīram – pilsonim… Es tagad nevaru likt roku ugunī un teikt par 8370 jauniešiem, ka viņi visi to spēs. Bet – katrā ziņā – tas ir tas, ko mēs mēģinām audzināt.

Problēma ir tā, ka karavīrs zina, kā reaģēt jebkurā situācijā. Pilsonis nezina. Un, lūk, šis ir tas mēģinājums ar cilvēkdrošības moduli pirmajai līdz devītajai klasei un valsts aizsardzības mācību desmitajai līdz divpadsmitajai klasei panākt, lai jebkurš Latvijas pilsonis spētu reaģēt un rīkoties jebkurā situācijā. Arī tad, ja, piemēram, notiek kāda katastrofa vai skolā parādās terorisms.

– Ko, sakarā ar šīm pārmaiņām, jūs visvairāk vēlētos sagaidīt no pašām skolām, pašvaldībām, valdības?

– Laikam – sapratni. Tas būtu lielākais, ko es vēlētos. Mums katrā pašvaldībā ir instruktors. Mēs, cik spējam, mēģinām nodrošināt viņa darbību ar materiāli tehniskajiem līdzekļiem. Mēs pie tā ļoti strādājam, taču pagaidām situācija vēl nav apmierinoša. Taču – dažkārt šie materiāli tehniskie līdzekļi, kuru trūkumu skola vai pašvaldība man pārmet, ir, bet – vai mums iedod siltu noliktavu, kur tos uzglabāt? Nē! Es gribu teikt, ka mūsu sadarbībai jābūt abpusējai. Ir jāsaprot, ka strādājam viena mērķa vārdā… Gan Jaunsardze, gan pašvaldības, gan skola. Mēs taču visi – gan pašvaldība, gan skola, gan Jaunsardze – gribam tikai vienu – lai izaug kārtīgs Latvijas pilsonis.

– Vai Jaunsardze sadarbojas ar līdzīgām organizācijām NATO, ES valstu telpā?

– Mēs ļoti stipri sadarbojamies Baltijas reģiona ietvaros – ar Lietuvu un Igauniju. Mums katru gadu ir kopīgas mācības. Nākamgad augustā tās notiks pie mums – Latvijā. Šogad esam uzsākuši sadarbību ar Poliju, kuras modelis, starp citu, ir mūsējam vislīdzīgākais un kura jau šogad pirmo reizi pilotprojekta ietvaros 51 vidusskolā ieviesa valsts aizsardzības mācību. Atsevišķi pasākumi notiek Zviedrijā, Lielbritānijā. Lielbritānijā ir veca un stabila sistēma. Un – mēs vēlamies uzsākt sadarbību arī ar Ukrainas Jaunsardzi, kuru Ukrainā tagad mēģina radīt.

– Cik no Jaunsardzes aiziet uz bruņotajiem spēkiem?

– Katru gadu uz bruņotajiem spēkiem, uz Iekšlietu ministrijas struktūrām aiziet vairāk nekā 200 jaunsargu.

– Lasīju, ka Nacionālajā Aizsardzības akadēmijā mācībām pieteikušies 289, bet uzņemti tiks 120. Vai šāds konkurss – vairāk nekā divi uz vienu vietu – nodrošina pietiekami kvalitatīvu atlasi?

– Kā mācījis Einšteins – viss šajā pasaulē ir relatīvs. Kad es 1996. gadā stājos Aizsardzības akadēmijā, tad uz vienu vietu bija septiņi. Bet divtūkstošo gadu vidū bija situācija, kad nevarējām nokomplektēt iespējamo studentu skaitu. Turklāt jāņem vērā, ka uzņemamo skaits ir ļoti audzis un arī tāpēc konkurss ir mazāks. Tā ka – tie ir relatīvi rādītāji. Mana pieredze liecina, ka virsnieki, kuri pabeidz Aizsardzības akadēmiju, ir ļoti labi sagatavoti. Mācību kvalitāte Aizsardzības akadēmijā ir viennozīmīgi uzlabojusies.

– Šogad Latvijas Jaunsardzei – 25 gadi. Kādu bildi jūs vēlētos redzēt trīsdesmitajā Jaunsardzes dzimšanas dienā?

– Jaunsardzes trīsdesmit gadu jubilejā es redzu to, ka mums ir pārstrādāta programma gan pamatskolai, gan vidusskolai, to, ka abas šīs programmas ir saistītas ar cilvēkdrošības moduli. Tātad – uzlabota programma, līdz ar to – kvalitāte. Es redzu, ka ir pietiekamā skaitā apmācīti un sertificēti jaunsargu instruktori, kas, savukārt, atkal nodrošina labāku kvalitāti.

To, ka mums ir nodrošināta materiāli tehniskā bāze –katrs jaunsargs ir apģērbts, viņam ir uzdevumu veikšanai nepieciešamais individuālais ekipējums. Infrastruktūra ir sakārtota tā, lai mēs katrā novadā varētu veikt konkrētā novada jaunsargu apmācību… Ja šie četri punkti piepildītos, tad Jaunsardzes trīsdesmit gadu jubilejā es būtu ļoti gandarīts.

– Jūs tikko bijāt Ukrainā, nogādājāt tur humānās palīdzības kravu. Kādi ir iespaidi?

– Paldies Dievam – pēc 2014. gada Ukrainā esam pamodušies. Jo vienu brīdi mēs – baltieši un Eiropa kopumā – bijām ieslīguši tādā pašapmierinātā snaudā. Domājām, ka mums draudi vairs neeksistē, mēs esam NATO… 2014. gads sapurināja ne tikai ukraiņus, bet, paldies Dievam, arī mūs – latviešus, baltiešus un Eiropu. Mēs sapratām – ja jau karo slāvs pret slāvu, tad mums nevajag lolot ilūziju, ka ar mums tas nevar notikt nekad. Mēs vairs nedzīvojam tik mierīgā pasaulē… Un šis nemiers vairs nav nekur tālu prom. Tā vairs nav Afganistāna, Irāka. Tas ir tepat…

Es arī Ukrainā uzsvēru – paldies jums, ka jūs sapratāt priekš sevis, kas ir kas, un – paldies jums, ka jūs ļāvāt mums beidzot pamosties no šīs pašapmierinātās snaudas. Saprast to, ka – valsts aizsardzība mums ir nepieciešama. Jo, cik tad ilgi mums aizsardzībai nebija tie 2% IKP, kas tagad būs. Daudz kas ir iekavēts.

Ukrainā es guvu apstiprinājumu tam, ka ar valsts aizsardzības mācības ieviešanu mēs ejam pareizā virzienā. Ukrainā, vismaz tajos apgabalos, kuros es biju, Doņeckā, Luhanskā, kara skartajos reģionos, situācija, ciktāl runāt par patriotismu un valsts mīlestību, ir krietni sliktāka nekā pie mums Latvijā. Bet ukraiņu lielākā problēma, runājot par šiem krīzes apgabaliem, ir tā, ka iedzīvotāji sadalījušies divās grupās – prokrieviskie un proukrainiskie. Proukrainiskie – ap 60, prokrieviskie – ap 40%.

Un tas ir viens no iemesliem, kāpēc viņi tik aktīvi un tik ātri mēģina radīt Jaunsardzes kustību. Viņi ir sapratuši, ka paaudzi, kura vecāka par četrdesmit gadiem, viņi vairs neizmainīs. Bet… Piemēram, man teica, ka Slovjanskā, tur, kur bija vienas no lielākajām kaujām, ievēlēts prokrievisks mērs. Kā tas var būt? Viņi man skaidroja, ka jauniešiem maksāts ap 12 eiro par to, lai viņi nogādā tantiņas vēlēšanu iecirknī, kur tās par 10 eiro nobalsotu par šo prokrievisko kandidātu. Jautājums – vai tas proukrainiski noskaņotais jaunietis pats aizgāja un nobalsoja? Viņš neaizgāja. Tāpēc tagad viņi liek uzsvaru uz jauniešiem, vēlas mainīt viņu domāšanu, vēlas panākt, lai viņi mīlētu Ukrainu un uzskatītu to par savu zemi.

Un – tas pats jautājums ir aktuāls arī mums. Jautājums, kuru reiz uzdeva amerikāņu prezidents Vašingtons, – ko tu esi izdarījis priekš savas valsts, ko tu konkrēti esi palīdzējis savai valstij? Ja tu tikai stāvi malā, neesi mēģinājis ar savu iniciatīvu iesaistīties ne lokālajā politikā, ne nevalstiskajās organizācijās, ko tad tu pārmet citiem, valdībai, ka tie nedara? Ja kāds saka, ka mums šeit nav iespēju, tad tas ir melots.

– Tostarp pēdējā laikā tiek visai daudz, pagaidām teikšu, spekulēts ar trešā pasaules kara iespējamību. Un tieši Ukrainu min kā vienu no iespējamām tā izcelšanās vietām… Kā jūs – karavīrs, kurš bijis dažādās misijās – vērtējat šīs runas?

– Es saku – nē! Konkrēti, runājot par Ukrainu, proti, par to, vai karš Eiropā ir iespējams, es saku – nē! Jā, šķiet, Makjavelli ir teicis, ka ir lietas, kuras var izmainīt tikai karš. Bet Ukraina visu to, ko bija nogulējusi pēdējos desmit gadus, tagad triecientempā atgūst. Tātad – domāju, ka Ukraina kā valsts ir spējīga sevi aizsargāt un to arī dara.

Taču – vizīte Ukrainā vēlreiz nostiprināja manu pārliecību – ja Latvijā netiks veidots lojāls pilsonis, tad… mums var būt vislabākā armija pasaulē… bet, ja nebūs to, kas stāv tai aizmugurē, kas atbalsta skolotājus, kas atbalsta armiju, tad šī visaptverošā aizsardzība, par kuru mēs tagad runājam, nav iespējama.