Straupe: likvidēt vai glābt?

Protokolu par Straupes narkoloģiskās slimnīcas darba pārtraukšanu kā slepenu dokumentu slimnīcas darbinieki ieraudzījuši tikai pēc tam, kad visiem palūgts parakstīt dokumentu par atbrīvošanu no amata. Neviens neuzskatīja un neuzskata par svarīgu Straupes slimnīcas darbiniekus, no kuriem daudzi šajā slimnīcā nostrādājuši 30 un vairāk gadu, atbilstošā veidā informēt par slimnīcas turpmāko likteni, šāds secinājums rodas Neatkarīgās sarunā ar Straupes narkoloģiskās slimnīcas mediķiem. Darbiniekus visvairāk sarūgtinājusi ziņa, ka «mēs paši lūdzam slimnīcu likvidēt un mūs pārcelt darbā uz Strenču psihoneiroloģisko slimnīcu necilvēcīgo darba apstākļu dēļ Straupē...».

Neatkarīgā aizvadītajā piektdienā rakstīja, ka Veselības ministrija pieņēmusi lēmumu par Straupes narkoloģiskās slimnīcas slēgšanu. Interesants ir Veselības ministrijas formulējums: slimnīcu nevis slēdz, bet veselības aprūpes pakalpojumi tiek pārcelti no Straupes uz Strenču slimnīcu, un iemesls ir Straupes slimnīcas sliktais infrastruktūras un cilvēkresursu stāvoklis. Reāli tas arī nozīmē slimnīcas likvidēšanu, jo – vai ir iespējama slimnīcas turpmāka darbība, ja tai netiek dots finansējums pacientu ārstēšanai? Ministrijā Neatkarīgajai stāsta, ka slimnīcas vadība vairākkārt ir informējusi par situāciju slimnīcā; telpu tehniskais stāvoklis neatbilst prasībām, noteiktas ēkas daļas ir avārijas stāvoklī. Jāpiebilst, ka Straupes slimnīcu vada pagājušajā gadā ieceltā Strenču psihoneiroloģiskās slimnīcas valdes locekle Maija Ancveriņa, un, kā stāsta slimnīcas darbinieki, tas jau tobrīd darīts ar nolūku panākt Straupes slimnīcas likvidēšanu, pirms tam savācot visu negatīvo informāciju. Tāpēc tagad darbiniekus aizvainojis paziņojums, ka slimnīca pati lūdzot to likvidēt, lai gan to prasa ministrijas iecelta persona, kura nemaz slimnīcas telpās nestrādā.

Mediķi stāsta, ka ziņas par Straupes slimnīcas slēgšanu saņēmuši baumu veidā, jo vairākiem darbiniekiem iedoti papīri par darba attiecību pārtraukšanu. Nekādas oficiālas informācijas nav bijis. Darbinieki lūguši sasaukt sapulci, kas arī notikusi 22. novembrī, taču pirmais, par ko cilvēki informēti – kā kļūt par bezdarbnieku un kā saņemt pabalstu. «Mēs bijām neizpratnē un atteicāmies to klausīties,» saka medicīnas māsa Gunta Mežaraupe. Tikmēr visiem sapulces laikā iedoti parakstīšanai atlūgumi. «Tā bija kā spīdzināšana,» saka ārste narkoloģe Inga Veinberga, «mūs faktiski neinformēja par to, kas notiks ar slimnīcu. Dokumentu, kas parakstīts jau 3. novembrī ministrijā, ieguvām aplinkus ceļiem, un no tā izriet, ka mēs paši lūdzam mūs atlaist, slimnīcu slēgt. Es sapulcē jautāju, vai nav vajadzīgs kāds rīkojums, lai cilvēkus tā masveidā atlaistu, man atbilde bija: nemusiniet cilvēkus!» Par runāšanu ar presi darbiniekiem arī prasīts rakstīt paskaidrojumus. «Mēs arī prasījām, kāpēc slimnīcas valde neko nedara, lai sakārtotu slimnīcu, mums atbildēja: visu laiku ministrijai ir prasīts, ministrija nedodot nekādu atbildi, mēs sapratām, ka tā ir tāda shēma – lai pamatotu slimnīcas slēgšanu,» uzskata G. Mežaraupe. «Vai valstij ir izdevīgi, ka te viss sabrūk, ka ir izsisti logi, nav apkures, ūdens?» vaicā medicīnas māsa Baiba Tīlika. Lielākā daļa darbinieku Straupes slimnīcā ir no Straupes vai netāliem pagastiem. Ņemot vērā medicīnas darbinieku trūkumu, visi aicināti strādāt Strenčos, taču, vai kāds ir padomājis, kā lai nokļūst uz darbu tur, ja jābrauc ar diviem autobusiem, turklāt no rīta autobuss Straupē ir par vēlu, lai paspētu uz šo darbu? Medicīnas māsas arī atklāj, ka daudzās ģimenēs darbu zaudēs pat trīs cilvēki. Tomēr visvairāk slimnīcas darbiniekiem ir žēl pašas slimnīcas, tās pieredzes, komandas un slimnīcas gara, kas veidojies vairāku gadu desmitu laikā. «Mēs iestājamies par to, lai slimnīcu šeit saglabā, jo tas ir pacientu interesēs un kopumā arī sabiedrības labā,» saka mediķi. Pret Straupes slimnīcas slēgšanu ir savākti vairāk nekā 600 parakstu. Straupē ir vienīgā narkoloģiskā slimnīca Latvijā, jo Rīgā, Jelgavā ir nodaļas, bet Strenčos šādu nodoļu tad valsts plānojusi izveidot, likvidējot Straupes slimnīcu.

Uz jautājumu, kāpēc Veselības ministrija nav rīkojusies un Lielstraupes pili sakārtojusi, vēl pirms tā «sabrūk», atbilde ir visnotaļ loģiska no veselības nozares puses: vai no trūcīgā veselības budžeta ir jāveic nesamērīgi ieguldījumi, lai viduslaiku pili pielāgotu 21. gadsimta ārstniecības iestādes prasībām? Tomēr, no otras puses, šī pils, kas ir valsts nozīmes piemineklis, ir nodota tieši ministrijas rīcībā, un pret to būtu jāizturas kā pret vērtību.