Raimonds Pauls: būsim sanaidojušies līdz simtgadei

«Vai tiešām mūsu valsts un mūsu pašu pamatā ir tikai ciešanas? Ir datumi un notikumi, kurus nedrīkst nepieminēt, bet jābūt taču līdzsvaram starp nopietnību un vieglumu,» atzīst Raimonds Pauls.

«Cik tad man īsti gadu? Astoņdesmit divi vai trīs? Man vienmēr jārēķina tas skaitlis,» spriež Raimonds Pauls. Vienojamies tomēr par astoņdesmit diviem. Maestro apskaužamā enerģija neliecina par tik lielu gadu skaitu.

Runājam – kā vienmēr – par visu aktuālo.

Bet, aplūkojot laika lokus un tajos ierakstīto, tomēr apstājamies pie šodien svarīgākā: lai priecīga dzimšanas diena, Maestro!

– Šobrīd karstākais temats: čekas maisi. Ko ar tiem darīt?

– Nu taču vienreiz jābeidz tā kaķa vilkšana aiz astes! Vai nu atveriet, vai sadedziniet! Cik tad gadu jau pagājuši kopš neatkarīgas valsts atjaunošanas? Drīz būs trīsdesmit? Un mēs aizvien ņemamies ar tiem maisiem. Tiešām valstī nav citu problēmu, ko risināt? Ko mēs panāksim, atverot tos maisus? Piemēram, tāds Rokpeļņa variants. Vai kāds cits cilvēks, vienalga, kas. Aizies viņa mazbērni uz skolu, visi rādīs ar pirkstiem, re, tavs vectēvs bija čekas stukačs! Tas kādam ir vajadzīgs? Tie taču nav ne slepkavojuši, ne šāvuši. Apstājieties! Tagad arī lietuviešu aktieris Donāts Baņonis tiek izvilkts no maisiem... Ziniet, mani tas galīgi neinteresē. Es zinu tikai to, ka viņš bija izcils aktieris, un man neko vairāk nevajag. Latvijas simtgade taču tuvojas, bet mēs visi līdz tam brīdim jau būsim sanaidojušies. Nu tad celiet ārā vēsturi par latviešu sarkanajiem strēlniekiem, celiet ārā visu to, kas saistās ar sarkanarmiju, ar tiem, kas cīnījās otrajā pusē! Visa mūsu vēsture ir tāda, ka esam dalījušies un šāvuši cits citu. Tādai mazai tautiņai, cik nu mēs esam te palikuši, vajadzētu apstāties pašiznīcināšanas maratonā. Vajadzētu sākt domāt, kā mums tikt ārā no pēdējām vietām ekonomikā, demogrāfijā... Tie ir galvenie jautājumi, bet vēsturi lai pēta vēsturnieki, kuri, protams, pierādīs katrs sev izdevīgu vēstures versiju. Izlasīju Ineša Feldmaņa interviju jūsu avīzē. Viņš taču visu mūsu vēsturi apgāza! Tagad jāķeras pie Ziemassvētku kauju aplūkošanas. Un ko mēs vispār zinām, kas noticis pirms simt gadiem... Bet, runājot par čekistiem: krieviem ir viens labs seriāls – saucas Gostiņica «Rossija» (Viesnīca «Rossija» – krievu val.). Tajā ir viens krievu čekists – labais, blakus viņam sliktais čekists – latvietis. Seriālā par Trocki – viss čekas pamatkodols sastāv no latviešu uzvārdiem. Un par ko mēs tad runājam, mīļie tautieši? Visi taču savulaik zināja, kurš ir kurš. Un tagad visi izliekas par ļoti pārsteigtiem. Līdzīgi kā tajā pasaules skandālā par kinovečiem, kas it kā uzmācas sievietēm... Nu tik iet vaļā! Kā tas saucas? MeeToo? Tāpat ar čekas ziņotājiem: tūdaļ visi kliegs MeeToo! Nu jau ir līdz kaklam. Bet ir vēl viena lieta, par ko jāparunā.

– Un par ko?

– Par jubilejas koncertiem. Viens otrs, dabūjis naudu, nu tik taisa pasākumus. Kad paklausos tās programmas, manī rodas tikai viens jautājums: vai tiešām mūsu valsts un mūsu pašu pamatā ir tikai vienas vienīgas ciešanas? Ir daži skaisti gabali, bet ciešanas – pāri visam! Nedod, Dievs, pasmaidīt, kur nu vēl – pajokoties un pasmieties. Arī valsts svētkos – tikai ciešanas vien. Nē, ir datumi un notikumi, kurus nedrīkst nepieminēt, bet jābūt taču līdzsvaram starp nopietnību un vieglumu. Ziniet, kā man visvairāk žēl? Ka Jānis Peters nav uzrakstījis grāmatu par Atmodas laiku un par savu darbību Krievijā, kur viņš bija Latvijas sūtnis. Viņam būtu daudz, ko pateikt. Retu reizi viņš kaut kur nopublicē savus prātojumus. Viņš taču bija politisko cīņu centrā tajā laikā. Saprotu, negribas neko aktīvi darīt... Es jau arī daru tikai to, ko protu – koncertēju. Cik nu vēl varēšu... Prieks par mazmeitu, kas atbraukusi no Amerikas. Viņa būs kinorežisore. Patlaban viņa Rīgā filmēs kursadarbu. Diploms viņai būs tāds, par kādu var tikai sapņot. Tikai – ko viņa ar to varēs iesākt Latvijā? Amerikā ir tā: tu uzņem filmu tad, kad tev ir nauda. Nevis otrādi – kā pie mums. Tu sāc uzņemt filmu un tad tikai meklē naudu. Amerikā nekas par velti nenāk. Mūsējie sūdzas, ka skolās ir pārslodze, bet tur, Amerikā, tev mācībās jābūt jau astoņos no rīta, vaļā studenti tiek desmitos vakarā. Pamēģini neaiziet uz kādām nodarbībām: vienreiz tu vari atļauties to izdarīt, otrreiz tu izlidosi ārā. Bet pie mums? Kas tās par skolām, kurās nav disciplīnas? Tas tāpat kā simfoniskajā orķestrī vai teātrī: katrs mūziķis vai aktieris pasūtīs diriģentu vai režisoru? To jūs gribat panākt? Nekur pasaulē tā nav. Uzdrošināsies pretim pateikt kādu vārdu? Ej un meklē sev citu orķestri!

– Krājbankas lietā nekā jauna nav? Varbūt kāds mīkstas sirds administrators jums atdevis jūsu nopelnīto miljonu?

– Kā tad. Krājbanka bankrotēja 2011. gadā. Vai kāda tiesa par šo jautājumu ir bijusi? Nav bijusi. Mēs, zaudētāji, pieklusām: nav nekādu cerību, gali ūdenī. Gluži nesen sāka nākt gaismā interesanti fakti, kas liecināja, ka tas nemaz nebija bankrots, bet gan labi apdomāta bankas izzagšana. Un kas tajā laikā bija valdībā? Premjers Valdis Dombrovskis, ministri Andris Vilks un Gundars Bērziņš. Viņi šai lietai stāvēja vistuvāk. Varbūt šodien viņi varētu kaut ko paskaidrot? Mēs te mēnešiem meklējam kaut kādus oligarhus, viņiem jātaisnojas kaut kādā parlamentārās izmeklēšanas komisijā – kam tas viss vajadzīgs? Varbūt labāk beidzot uzzināt, kas tad īsti notika ar Krājbanku? Un bija tāds tiesnesis Ungurs, kas ātri pasludināja bankas maksātnespēju. Varbūt viņam pajautāt, kas īsti notika? Un cik jauki Satversmes tiesā notika mūsu iznešana cauri, kur mēs mēģinājām pierādīt, ka no bankas izzagtā tomēr ir mūsu nauda, kas turklāt bija godīgi pelnīta? Par to vislabāk varētu pastāstīt cilvēks, kas sēž Saeimas prezidijā, jo tolaik viņš bija Satversmes tiesas priekšsēdētājs, un tas ir Gunārs Kūtris. Lūdzu, es gribu, lai šie cilvēki publiski parunā par to visu!

– Jūs velti gribat.

– Nu, tas ir vairāk nekā skaidrs. Ja šie cilvēki negrib runāt, tad viņu sirdsapziņa nav sevišķi tīra. Esmu sen norakstījis to naudu, diedelēt neiešu, bet gribu pateikt: zagt nav labi. Toties «oligarhus» medīt – lūk, tas kādam šķiet pilnīgi pareizi! Nu, nevaram mēs tiem «oligarhiem» neko pierādīt! Lembergu tiesā jau gadus desmit, nu, cik ilgi vēl? Paskat, viņš atkal kārtējā tiesā uzvarējis. Nesen biju Ventspilī, un man Lemberga vietnieks saka: mēs tev kaut ko parādīsim. Aizbraucu viņam līdzi, man mute palika vaļā... Karkass mūzikas vidusskolai jau gatavs, man sāka stāstīt, kāda tur būs zāle, kādas ērģeles, viss jau ir pasūtīts. Lūk, tas arī ir Lembergs. Es netaisos būt par kaut kādu viņa aizstāvi, es neko nezinu par viņa darījumiem, un tie mani neinteresē. Bet darba rezultātu es redzu. Mēs gadus divdesmit runājam par koncertzāli Rīgā, tur nekas nav un nekas arī nebūs, toties Ventspilī būs supermoderna mūzikas skola ar izcilu koncertzāli.

– Kaut kādu mistisku iegribu dēļ Ventspilī vairs nenotiek Muzikālās bankas fināls. Cilvēki ir ļoti neapmierināti. Kādus 17 gadus Latvijas Radio nekautrējās izmantot Ventspils resursus, pēkšņi iestājās tik dziļš kauns, ka šī «banka» arī bankrotēja...

– Mēs taču redzējām, ka liela daļa muzikālo pasākumu bija taisīta uz Ventspils naudas. Ventspils dome taču izvērtēja, cik tas dod pilsētai, kāds ir tūristu pieplūdums utt. Neko taču nevar pārmest. Bet ir arī otra lieta: muzikālos pasākumus, kas notiek gadu no gada, ir jāpārskata. Katra lieta noveco – patīk mums tas vai ne. Neviens arī nekad neatjaunos Mikrofona aptauju. Arī Muzikālā banka paliek vienveidīga, pārāk daudz tur grozās vieni un tie paši. Mēģinājām X faktoru, bet tas būtībā neko nedeva. Vajadzētu arī pārskatīt koncertpolitiku. Vasarā ikviena sevi cienoša pilsēta taisa pilsētas svētkus vismaz trīs dienas. Un kas tajos dzied? Vieni un tie paši personāži skrien, mēli izkāruši, no viena koncerta uz otru. Bet neko jau nevar teikt. Nauda kaut kā jāpelna. Smējos par Kulakovu: viņš reiz bija aizmirsis nomainīt krekliņu – ar vienas partijas logo aizdrasēja uz citas partijas sponsorētu koncertu... Muzikantiem tā ir milzīga pārslodze, bet jādomā arī par kvalitāti. Smieklīgi ir tas, ja kādā TV konkursā kāds solists dabū pirmo vietu, nepaiet ne pāris nedēļas, kad viņš jau skrien pa Latviju ar solokoncertiem...

– Gatavojaties Latvijas simtgadei?

– Esmu pret to, ka šīs svinības tiek pārspīlētas un uzspēlētas. Tagad tas viss jau aizgājis par tālu... Bet varēja darīt daudz ko mazāk. Būtu ideāla dāvana, ja uz šiem svētkiem Rīgā tiktu uzcelta koncertzāle. Jauki būtu, ja teātri iestudētu jaunas latviešu lugas vai operas izrādes – lūk, tādiem mērķiem varētu piešķirt naudu. Bet visi tie standarta koncerti...

– Vai piedalīsieties kādā simtgades dziesmu svētku koncertā?

– Nē. Man tur nav, ko darīt. Es taču neiešu kaut kādā bedrē plinkšķināt sintezatoru. Pēc tam, kad organizatori izcūkojās ar manu un Jāņa Petera dziesmu Manai dzimtenei, es vairs negribu piedalīties dziesmu svētkos. Atklāti runājot, beidzamajos gados man nekādas īpašās emocijas no dziesmu svētkiem nav radušās. Padomju laikos mēs gatavojāmies, domājām par to, kā to vai citu dziesmu iekļaut repertuārā, un šie svētki zināmā mērā bija protests pret varu. Pret ko mēs protestēsim tagad? Nav jau pret ko! Varbūt vienīgi paši pret sevi varam protestēt... Dziesmu svētku sākotnē protestējām pret vāciešiem, pēc tam pret krieviem... Ko tagad? Slavināt brīvību? Brīvi mēs esam, ko tad vairs? Tagad jābūt kādām citām emocijām, kas varētu mūs paķert. TV operatori saka: tagad nav neviena, kuru filmēt dziesmas laikā – kādreiz bija tautumeitas, kas aizkustinājumā raud, tagad visas ierakušās vārdu mapītēs... Nuja, auseklīšu laiki ir aizgājuši.

– Uz dziesmu svētkiem noteikti atbrauks emigrējušie latvieši, tas arī būs emocionāli...

– Par to gan laikam nedrīkst runāt, bet... Kāpēc mums būtu jārūpējas par tiem, kas ir aizbraukuši? Ja jau tu reiz atradi par pareizāku pamest Latviju, ja tev tur ir ērtāk un labāk, kāpēc mums būtu jādomā par to, vai tavi bērni tur, ārzemēs, mācīsies latviešu valodu vai ne? Mums ir te pietiekami daudz problēmu, ko risināt. Mums jādomā par skolām Latgalē, un ne tikai Latgalē vien. Protams, cilvēki šeit pieturēsies tad, kad te būs stabilāka ekonomiskā situācija.

– Bet ir taču kaut kas tāds, kas jūsos izraisa pozitīvas emocijas Latvijas simtgades gaidās?

– Protams, ir. Piemēram, iziet uz skatuves kopā ar Māri Sirmo un ar kori Latvija. Priekš manis līdz šai pašai dienai centrālais notikums bija pērnā gada koncerts kopā ar slavenāko latviešu diriģentu Marisu Jansonu.

– Jā, mūzikas mediji šo koncertu nodēvēja par vēsturisku, kad uz vienas skatuves kopā ir iespēja redzēt divas tāda mēroga zvaigznes. 

– Domāju, ka laba programma mums izdevās ar Jelgavas meiteņu kori Spīgo un tā vadītāju Līgu Celmu. Tas bija izcils muzikālais pārdzīvojums. Tagad es ar prieku pavadu Dināru Rudāni, kas dzied ne tikai estrādes gabalus, bet arī kaut ko no klasikas. Mums ir arī labs bigbends.

– Kā sadzīvojat ar Latvijas Radio jauno priekšniecību?

– Nu, ko tad es tur... pensionārs. Ir atnākuši jauni cilvēki – un tas ir apsveicami. Vienīgi – vajag mazliet zināt, kas ir Latvijas Radio, kas tie ir par mehānismiem, kā ar tiem strādāt... Ir viena ļoti svarīga lieta: Latvijas sabiedriskajam radio, Latvijas sabiedriskajai televīzijai ir pienākums nekad neaizmirst, ka tās ir retās vietas, kur skan latviešu valoda. Pārējie – komercmediji – ir tālu prom no tā visa. Viens otrs «muzikants» pat nepaspēj kārtīgi nodibināt ansamblīti, kad tam jau ir nosaukums angļu valodā. Varbūt vairāk padomāt par spēlēšanu, nevis par nosaukumiem? Vai varat nosaukt kādus muzikālus jaundarbus, kurus kāds vēlētos spēlēt un kurus gribētu dzirdēt klausītāji? Nu, izņemot Dārziņa Melanholisko valsi. Nevarat. Lielākoties tiek sacerēti skaņdarbi šauram klausītāju lokam.

– Jums būs koncerts Jūrmalā tieši jūsu dzimšanas dienā.

– Kāpēc ne... Bet, ja runājam par Jūrmalu: lai arī kā tas Jaunais vilnis tika lamāts, Jūrmala ir daudz zaudējusi. Vai tur krievi vai japāņi, vai ķīnieši – kādam ir jāuzņemas tāda mēroga pasākumu organizēšana. Mēs to nevaram pavilkt ar saviem spēkiem. Ar ko tad vasarā tiek aizpildīta Dzintaru koncerztāle? Lielākoties ar krievu izpildītājiem. Un tad ir pilnas zāles. Patīk tas mums vai nepatīk, tūristi Jūrmalai ir vajadzīgi, maksātspējīga auditorija – arī vajadzīga. Kam tad nauda nav vajadzīga? Es vienmēr šķībi skatos uz tiem, kas apgalvo: nauda mani neinteresē! Es saku: nemelo! Ja tev ir ģimene, ja tev ir īpašums, kur dzīvot, kā tevi var neinteresēt nauda? Tev taču tas viss jāuztur! Tu varbūt nesaproti, ko tas nozīmē, ja nav naudas. Bet ir jau mums tādi, kas spēlē lētu teātri.

– Vasarā jums būs kādi koncerti?

– Es visu laiku gudroju, kā pazust tālēs zilajās. Negribu būt vasarā Rīgā. Varu iedomāties, kas te notiks. Ir jāpārdzīvo tās svētku nedēļas. Man ir jauns auto, ar to varēšu braukāt. Znots pierunāja nopirkt: nomainīju BMW pret Range Rover. Tu iekāp iekšā, un tur ir tikai pogas. Ātruma pārslēgšana – pogas. Tur pat ir tāda poga, kuru piespiežot, pazūd stūre. Tu vari komandēt to auto ar savu valodu.

– Vai jums to vajag?

– Nē, man neko tādu nevajag. Bet ziniet, kas mani visvairāk satrieca? Tur nebija tā, kas man visvairāk vajadzīgs: tur nebija disku atskaņotāja. Izrādās, esot jāpāriet uz kaut kādiem čipiem. Mana automašīna bija vienīgā vieta, kur es klausījos mūziku: braucu no Baltezera uz Rīgu, liku iekšā diskus un klausījos... Un tad padomāju: kāda vella pēc es to mašīnu nomainīju? Laikam znots man to auto iesmērēja, jo pats grib ar to braukt. Tas ir vienīgais skaidrojums.

– Un kā ar politiku? Varbūt atjaunosies interese par to? Beigu beigās – šogad taču Saeimas vēlēšanas.

– Kā tad. Es nodibināju partiju Kustība PRET. Taču, tā kā tajā iestājās tikai Ausma Kantāne, man nācās šo partiju likvidēt.