Jānis Streičs: par mums un krokodiliem Daugavā

«Latvietis ir jūtu cilvēks. Bet vajadzētu vairāk sakņoties prātā,» uzskata Jānis Streičs, kas savās filmās ir parādījis tieši šo – jūtu cilvēku, kas ir gan humorpilns, gan eleganti latvisks, gan apmīļojams un uz līdzjušanu aicinošs. Bet visam pāri ir jūtas, sirdsskaidrība, labestība un iekšējās pasaules kautrais skaistums. Vai mūsdienu latvietis ir atbilstīgs Streiča pasaules latvietim? Tieši šodien, kad visa pasaule pārvēršas savā pretmetā? Un nav pat pasaule jālūko, paskatīsimies, kas notiek tepat, mūsu Dievzemītē.

Jānis Streičs: – Pirms desmit gadiem savā referātā Latvieša nacionālais raksturs, ko lasīju Letonikas kongresā, es kā pirmo mūsu peļamo īpašību nosaucu mazvērtības kompleksu. Nesen gadījās to pārlasīt, un es biju pārsteigts, jo šodien tā vairs nerakstītu. Nu ir paaugusies jaunā maiņa, kurai ir cits skats uz pasauli. Kārlis Ulmanis kādreiz teica: «Neviena valsts, kas robežojas ar jūru, nav maza, jo tai ir atvērta visa pasaule.» To pašu gribu teikt par internetu. Ieejot tajā, jaunieši nejūt nedz mazvērtību, nedz dziesmas Mazs bij’ tēva novadiņš provinciālo dižmanību. Cilvēks internetā jūtas kā jūras krastā, no kura tam atvērta visa pasaule.

Agrāk bija tā: nedod, Dievs, sevi kaut kā apliecināt, tev teiks – tu esi iedomīgs un lecīgs, tev jāstāv malā un jābūt kautrīgam, lai citi tevi vērtē! Pašu mājās mūs sāka atzīt tikai tad, ja bijām guvuši panākumus citur. Tāpēc negaidīts pārsteigums manā jubilejā bija kino zinātnieces Dairas Āboliņas grāmata, kas izbrīnīja ar to, ka latviete raksta par režisoru latvieti un redz viņa darba mūžu labu esam. Jo vēl nesen viss ievērības cienīgais dzīvoja aiz Latvijas robežām. Arī tā ir laba zīme, par kuru socioloģijas doktore Dagmāra Beitnere teica: «Re, latvieši beidzot sāk atbrīvoties no koloniālās domāšanas.»

Mani nesen intervēja populārais krievu dzejnieks un publicists Dmitrijs Bikovs. Ļoti gaišs vīrs, Putina opozicionārs, bet ar nostalģiju pēc Padomju Savienības. Viņš jautāja: vai tad nebija labi piederēt kaut kam lielam un varenam? Ar to domājot PSRS... Nē, es atbildēju. Ir labi dzīvot pārliecībā, ka esi brīvs un ka tev atvērta visa pasaule. Mūsu mājas Lietuvā atrodas 18 kilometrus no Polijas robežas. Kad ieradās ciemos draugs Bērtulis Pizičs, es nākamajā dienā teicu: «Braucam uz Poliju iedzert kafiju!» Prieka pēc! Ja padomju laikos man par brīnumu atļautu apciemot draugus Augustovas pilsētiņā Polijā, tad vajadzētu lidot uz Maskavu, no turienes – uz Varšavu, tad no Varšavas ar autobusu līdz Augustovai, no kurienes līdz mūsu mājai tikai 60 kilometri. Vai pēc tāda prieka mums tagad vajadzētu ilgoties un skumt par dzīvi PSRS lāģerī?

Es ticu, ka nākotnes latvietis vairs nerunās: mēs – maza valsts, maza tauta. Kad savu pārsteigumu par latvieša mazvērtības kompleksa mazināšanos uzticēju LZA prezidentam Ojāram Spārītim, viņš man jautāja: «Un kāda no latvieša peļamajām īpašībām šodien būtu liekama pirmajā vietā?» Es teicu, ka valstiskās apziņas trūkums. Viņš tam piekrita.

– Bet ne jau pilsoņi paši pie tā vainīgi...

– Kas tad cits? Tas laikam ir maigs mājiens uz varas eliti? Bet arī viņi ir pilsoņi. Deputāti, ministri, ierēdņi, žurnālisti. Protams, tieši no viņu puses gribētos sadzirdēt valstisko rūpi, un brīžiem cauri informācijas skaļajam haosam arī saklausu. Varas gaiteņos man ir ne tikai paziņas, bet arī domubiedri, kuru valstiskā rūpe tiek noslāpēta troksnī, kāds valda tā dēvētajā publiskajā telpā. Šis termins ir absurds, jo telpa ir kaut kas ierobežots, kas prasa konkrētību. Kas tā par publisko telpu? Stacija, teātris, veikals, tualete vai publiskais nams, ko tautā dēvē par bardaku? Man ir draugi un domubiedri Latgales pašvaldībās, es pazīstu daudzus sekmīgus un pārtikušus latviešu uzņēmējus un zemes saimniekus citos novados. Uz zinu, ka ārpus Rīgas valoda ir konkrēta par konkrētiem darbiem un šķēršļiem, ko ar valdības palīdzību vajadzētu pārvarēt. Tā ir īstā darba Latvija. Diemžēl nedzirdamā. Toties tā dēvētajā informācijas telpā valda citas prioritātes, kas tālas no īstas valsts un pilsoņu vitālajām interesēm. Te dzirdam tikai partiju taures un bungas un viedo speciālistu pareģojumus par laimi sološām partiju kombinācijām, koalīcijām un sarkanajām līnijām. Bet valsts aiz šī balagāna zūd un zaudē...

– Pērnruden – kamēr vēl bija iespējas – saradās daudzas sīkpartijas, kuras, izrādās, arī grib startēt Saeimas vēlēšanās. Kas dzen šos cilvēkus iet politikā?

– Lielākoties labdabīga prāta un krietnas dvēseles pilsonis redz, ka valstī notiek nekārtības. Viņš ir pārliecināts, ka rīkotos «citādi», un tāpēc ar cēliem nodomiem metas cīņā, pat nezinot, ko tieši darīt. Apvienot protestā pret nebūšanām ir vieglāk par vieglu. Un tā rodas partijas viendienītes. Es piekrītu senajai patiesībai, ka ikvienai tautai ir valdība, kādu tā pelnījusi. O, cik daudzi mani te apstrīdēs un jutīsies aizvainoti! Lūdzu, nomierinieties un atzīstieties sev, vai Latvijas Satversmi esat lasījuši? Diez vai. Cita lieta, kad jākliedz: «Man vajag, man pienākas, dodiet!» Jau vairāk nekā gadsimta ceturksni esam brīvā valstī, bet vai mums skolās pasniedz valsts mācību? Man atbild: mums līdz kaklam šī politika! Bet, mīļie, valsts apsaimniekošana nav politika. Valsts ir darbs!

– Latvietis ir darba cilvēks, jūs to esat apgalvojis ne reizi vien, tad kāpēc viņš neuzrota piedurknes?

– Jā, darba cilvēks, taču latvietis joprojām ir māņticīgs un tic brīnumiem. To pirms simt deviņdesmit gadiem atzīmēja divi Kurzemes mācītāji: Lindes – Birzgales draudzes mācītājs Konrads Šulcs un Lestenes – Struteles draudzes gans Kārlis Fridrihs Vatsons, uzskaitot latvieša peļamās un krietnās rakstura īpašības. Izrādās, latvietis arī šodien ir māņticīgs. Jo kas tad ir visi bijušie un jaunie partiju vadoņi, ja ne «laimes lāči»? Par brīnumu, mums ilgi un stabili turas zemnieku partija. Kāpēc? Partiju uztur tās vārda maģija. No laika gala latvietis ir bijis zemnieks, un varbūt viņš pat ir juties vairāk zemnieks nekā latvietis. Gadsimtos zemnieka kārta tika saliedēta kopā ar latvietību. Un cilvēki turas pie šīs vārda maģijas. Tic tai.

– Kad filmējāt Rūdolfa mantojumu, tad arī domājāt par šo maģiju?

– Nē. Domāju par latvieša jautājumu: kas es esmu – kalps vai savas zemes saimnieks, līdzvērtīgs baronam? Turklāt ne nīstot vācieti, bet ņemot piemēru no barona, kas ir mācīts. Mans Rūdolfs grib mācīties un pārspēt muižnieku visās lietās. Ja barona muižai ir kolonnas, tad arī Rūdolfa mājai tādas ir. Ja barons uz baznīcu brauc divjūgā, tad mans Rūdolfs apdzen viņu ar četrjūga karieti. Es Rūdolfā uzsvēru mīļi latvisko dižmanību, ko lasām dainās. Spoža spalva kumeļam, vēl spožāks zobentiņš. Kundziņš jāja raudādams apkārt manu rudzu lauku; redzēj’ manu rudzu lauku zelta viļņus viļņojot. Man acis uz to laika posmu atvēra plaši atzīmētā 1905. gada revolūcijas simtgade. Es ieraudzīju seno dienu notikumus ne tādus, kā mums tēloja padomju skolā. Es atklāju, ka Piektais gads Latvijā bija ne proletariāta, bet nacionālā revolūcija, spēka pilnās zemnieku tautas sacelšanās pret muižnieku patvaļu, kas, par spīti brīvlaišanai, turpinājās. Diemžēl tai piesmērējās salašņas...

– Jebkurai revolūcijai piesmērējas salašņas.

– Jā, tāpēc mums par jaunu un ar lielu dzīves pieredzi ir jāvērtē Jāņa Akuratera dziesmas vārdi: «Un asinis, kas nevainīgas, uz balta sniega kvēlojas.» Tāpat kā Raimonda Paula un Jāņa Petera dziesmā skanošais teksts: «Vēl nāks piektais gads, asins lietus līs...» Par postu daži to saprata kā revolūcijas glorificēšanu un nemirstīgo dziesmu no svētku repertuāra izmeta. Bet šajos vārdos skan brīdinājums mācīties no traģiskās Piektā gada vēstures. Mums ar kaunu ir jāatceras, kādi mežoņi kļuvām, kā brīvības vārdā postījām kultūras vērtības, kā abas puses aizmirsa dzīvības svētumu un kā brālis kāva brāli. Kā svētais moceklis ir jāpiemin skolotājs Jūlijs Dievkociņš un citi upuri, un tajā pašā laikā šī pieredze jāpiemin kā dūres sitiens krūtīs ar vārdiem «mea culpa». Lai mēs kļūtu sirdsgudri un lai pasargātu sevi un Latviju no kārdinātāja. Piektais gads ir ļoti pretrunīgs, mēs nevaram uz visiem jautājumiem atbildēt tikai ar jā vai nē, ar balts vai melns. Ja tā tas risinātos dabā, tad nebūtu radusies cilvēce un mēs būtu palikuši dārzeņu līmenī. Bet cilvēks radās ar sevis pašaizsargāšanas un sevis turpināšanas instinktu, ar tieksmi sevi apliecināt un valdīt pār apstākļiem, ar gudrību, ko sāka veidot paša atklātais un saprastais vārds NĒ. Un tā laiks mūs dzen cauri grēkam un cīņai ar to, un es neredzu šai gaitai galu.

– Domāju, jums tagad ir pilnīgi skaidrs, kāds īsti ir latvietis.

– Kur nu! Kaut kopš filmas Mans draugs nenopietns cilvēks mūsu nacionālā rakstura pašizpausme uz ekrāna kļuva mana mūža tēma. Tieši tajā laikā kāds labvēlis man piesūtīja jau pieminēto Kurzemes luterāņu mācītāju spriedumu par latviešiem. Lūk, kādus tikumus viņi mums pieraksta: «Latvietim ir dievbijīgs prāts un ticības mīlēšana un cienīšana; latvietis mājo labprāt (labprāt uzņem viesus); latvietis visnotaļ ir devīgs un labsirdīgs; latvietis ir saudzīgs, padevīgs un gatavs sadzert ar savu ienaidnieku; latvietis ir goda cilvēks; latvietis ļoti mīļo savu tēvu zemi un savu kārtu; latvietis prot ciest un mirt.» Bet ir arī netikumi. «Latvietis ir žūpis un negausis.» Šo netikumu latvietim diktēja nabadzība un nebrīve. Tālāk: «Latvietis ir nepateicīgs.» Tā tas ir joprojām. Pirmie par to man sūdzējās Amerikas latvieši. Arī pats esmu to izbaudījis. Pateicīgos kā zelta tīrradnīšus varu uzskaitīt uz pirkstiem. Protams, kristīgā ētika liek aizmirst savu labo darbu un negaidīt pateicību. Bet cilvēks, kas kādam palīdzējis, grib zināt savu pūļu rezultātu. Taču atbildes nav. Mans draugs Jefims teica: «Mums, ebrejiem, nekas tik lēti nemaksā kā izteikt pateicību un nekas tik dārgi neatmaksājas kā pateicība.» Tālāk mācītāji raksta, ka «latvietis ir liels nebēdnieks; gatavs uz dumpi un viegli iespaidojams». Un kā vēl! Galvenais – katru dumpi nodēvēt par revolūciju. Sanāk bariņš ar lietussargiem – nu ir revolūcija! Sanāk labu nodomu kompānija un deklarē, ka ir sākusies Ceturtā atmoda. Patiesībā tā ir nekaitīga atbrīvošanās no stresa. Uzsverot latvieša uzticēšanos tikai paša spēkiem vien, zinu, ka latvietis var būt priekšzīmīgs komandas cilvēks. To latvietis sekmīgi pierāda sportā, kora mākslā. Un arī kara mākslā. Latvietis, kam sveša agresija, vajadzības gadījumā kļūst izcils karavīrs.

– Vai latviešu leģionāri bija labi karotāji?

– Starptautiskais tribunāls, kas tiesāja kara noziedzniekus, iesaistīja latviešu leģionārus savā dienestā un uzticēja tiem arestantu konvojēšanu un apsardzi, jo leģionāru cīņas netika atzītas kā noziegums pret cilvēci. Kā svarīgākais arguments bija 19. divīzijas pretošanās Sarkanajai armijai pēc Hitlera karaspēka kapitulācijas 8. maijā. Četrās nākamajās dienās visa pasaule uzzināja, ka ir tāds varens, nesalaužams spēks – latviešu leģions, kas cīnās pret savas zemes okupantiem līdz pēdējam, pat tad, kad pasaule atzinusi Sarkanās armijas un sabiedroto uzvaru. Kurzemes cietoksnis sāka padoties tikai 12. maijā. Tas ir unikāls gadījums pasaules karu vēsturē. Un tas ir jāsvin kā leģionāru piemiņas diena, kuras morālās tiesības neviens nevarētu apstrīdēt. Tās ir varoņdienas, ar kurām nācija varētu lepoties cauri gadsimtiem. Bet kādam tas nav izdevīgi, un kādi citi spēki mums ir piespēlējuši citu datumu – 16. martu, lai slēptu leģionāru varoņdarbu un apvainotu tos sadarbībā ar Hitleru, lai degradētu Latvijas valsti ar meliem par nacisma kultivēšanu. Maskava ar prieku gaida šo dienu, lai zvanītu pasaulei par nacisma «atdzimšanu» Latvijā. Mani tas uztrauc un aizvaino, jo mans tēvs, Jānis Streičs, bija leģionārs.

– Ja jūs salīdzināt šodienas latvieti ar 19. gadsimta senci, vai redzat pozitīvu noturību?

– Protams! Kā labo, gadsimtos noturīgo tikumu es redzu latvieša tieksmi uz zināšanām, jauninājumiem, progresu. To vainago mūsu zinātnieku potence, ko valsts diemžēl neprot likt lietā. Kad par to mūsu «publiskajā namā» sāks runāt partiju vadoņi? Laikam nav pieprasījuma no vēlētāju puses. Mēs esam toleranti pret citām ticībām un orientācijām, minoritātēm, pret citām reliģijām un uzskatiem. Bet nez no kurienes uzrodas gaisa jaucēji, kas alkst, lai mēs kļūtu naida pilni. Neizdosies, jo zinām, ka izdzīvosim nevis naidojoties, bet saticībā. Un pāri visam latvietim ir nemirstīga tieksme uz daiļo, kopš senatnes viņš grib, lai māja ir skaistā vietā. Lai darbarīki var mielot arī acis, lai zirgs savā iznesībā ir pārākais visā pagastā. Vīrišķais un sievišķais mums ir harmonijā, sieviete nekad nav bijusi paverdzināta, un es redzu lielu, skaistu simboliku vēstījumā, ko sniedza Indriķis savā Atskaņu hronikā – par brašo latgaļu jaunavu no Cēsīm, kura, jādama uz zirga, ieveda vēsturē sarkanbaltsarkano Latvijas valsts karogu. Sieviete, kas gāja līdzi ar vīriem! Līdzvērtīga!

– Skaidrs, ka mums nekāda Stambulas konvencija nav vajadzīga.

– Protams, nav! Tāda konvencija ir aizvainojums mūsu mentalitātei. Mūsu sievietes nekad nav bijušas verdzībā! Tas būtu tas pats, ja mēs pievienotos kādai citai konvencijai par vardarbības aizliegumu pret ziloņiem Latvijas mežos vai krokodiliem Daugavā. Man šī pārcentība atgādina Hruščova laikus. 1963. gadā Maskavā viņš sarīkoja disidentu grautiņu. Pie mums Pelše steidzīgi sameklēja Latvijas grēka āžus: Ēvaldu Vilku, Vizmu Belševicu, Gunāru Cīlīti, Ojāru Vācieti – lai pēc Maskavas modes tos publiski linčotu ne par ko. Vienkārši par talantīgiem darbiem. Skumji, mīļie tautieši. Varbūt mans optimisms par mūsu koloniālās domāšanas zudumu ir pārspīlēts?