Gatavo totālu informācijas blokādi

Latvijas valdība un Saeima vēl tikai raksta vairākus likumus, kuriem jānodrošina, lai Latvijā jau no šā gada 25. maija tiktu izpildīta Eiropas Savienības regula par fizisko personu datu aizsardzību.

Ne tikai vietējo politiķu un ierēdņu nolaidība pie vainas, ka 25. maijs pienāks daudz ātrāk, nekā Latvijā pat formāli tiks pieņemti likumi un tiem pakārtotie normatīvie akti, atbilstoši kuriem šo regulu pildīt Latvijā. Pat paši regulas autori nezina, ko viņi grib panākt ar bezgaldaudzām vispārīgām frāzēm par eiropiešu tiesībām uz savas privātās dzīves neaizskaramību. Vēl jo mazāk Rietumeiropas politiķi zina, cik viņu sacerētā regula līdzīga Padomju Savienībā lietotajam Komunisma cēlāju morāles kodeksam, kura pamatdomu izteica slavenā frāze «PSRS seksa nav». Proti, nav seksuālo attiecību publiskošanas ne ziņu, ne mākslas darbu formātā. Aizliegums šīs attiecības pieminēt vajadzīgs, lai Latvijas un visas Eiropas politiskā elite lieki nesakaitinātu vēlētājus ar pierādītiem faktiem par valstu pārvaldīšanu ne jau atbilstoši politisko partiju programmām, bet radniecības un īpašumtiesību saitēm starp it kā savstarpēji naidīgu partiju politiķiem, ministriem, valsts uzņēmumu vadītājiem u.tml.

Regulas parādīšanās liecina par ekonomiskās konjunktūras pasliktināšanos Rietumeiropā. Sliktos laikos publika mēdz izgāzt dusmas par tādām amatpersonu izdarībām pāri seksuālo un mantisko lietu kārtošanas juridiskajiem un morālajiem rāmjiem, par kādām labos laikos uzjautrinātos. Tas lika izdomāt ieganstu totālas informācijas blokādes ieviešanai. Latvijas politiķiem jāsacer tādi cenzūras noteikumi, par kuru upuriem nekļūtu arī viņi paši, bet izpildīt šādu uzdevumu ir pārāk grūti.

Pirms pāris nedēļām Tieslietu ministrijā par personu datu aizsardzības regulu un tās prasību izpildi Latvijā stāstīt mēģināja ministrijas valsts sekretāra vietniece Laila Medina, departamenta direktore Olga Zeile un Datu valsts inspekcijas direktore Daiga Avdejanova. Šī trijotne izrādījās nespējīga atbildēt ne uz vienu jautājumu, ko tad konkrēti drīkstēs vai nedrīkstēs žurnālisti un masu saziņas līdzekļi kopumā. Visticamāk, ka tieši tāpat viņas neatbildētu arī uz jautājumiem, kādus par savām darbības sfērām uzdotu mediķi vai tirgotāji, ja tādi būtu bijuši pārstāvēti preses konferencē.

Trijotne apliecināja, ka tik tiešām avīzēs nedrīkstēs parādīties nekas, pēc kā citi varētu uzzināt jebko par personu A., ieskaitot to, ka tā 26. maijā gājusi pa Brīvības ielu Rīgā un ir atpazīstama fotogrāfijā par jaunas markas tramvaju (nosacīts piemērs); protams, ka nekādā gadījumā nedrīkstēsim rakstīt ne par vienu personu A., kur tā strādā vai mācās, kur dzīvo, ar ko laulājusies/šķīrusies, vai tai ir bērni... Tas viss aizliegts, bet ar divām atrunām: ja šis A., vislabāk ar notāra apliecinātu dokumentu, piekritis informācijas publicēšanai vai arī šīs informācijas publicēšana ir sabiedrības interesēs. Izklausās normāli, bet: kā, lūdzu, uzrakstīt rakstu, citējot A. izteikumus par B., ja B. neko par sevi atklāt neatļauj? Uzrakstīt jau var jebko, bet tikai ne tā, lai kāds uzrakstīto saprastu un pirktu avīzi (žurnālu, TV pārraidi...) ar tādu saturu. Tālāk – kas samēros sabiedrības intereses ar personas tiesības aizskārumu kaut vai bildē ar tramvaju? Atbilde bija, ka tiesa, kuras iesaistīšanai pietiks tikai ar faktu, ka publikācija ir padarījusi kādu cilvēku atpazīstamu. No šādi cietušā netiks prasīti nekādi pierādījumi viņa ciešanām, bet žurnālistiem būs jāpierāda, ka vai nu ciešanu nemaz nav, vai arī šīs ciešanas attaisno sabiedrības ieguvumi. Žurnālisti to izdarīt nevar, nealgojot advokātus, bet naudu šādiem tēriņiem Latvijā spētu atlicināt labi ja valsts uzturētie mediji.

Saprotama ir Tieslietu ministrijas juristu ieinteresētība likumos, kas nodrošina vairāk darba un naudas viņu pašu ģimenēm, jo juristi Latvijā taču ir saradojušies kopš padomju un vēl senākiem laikiem. Varbūt tomēr juristi nojauš, ka arī viņi var kļūt šīs pašas regulas upuriem, piemēram, slimības gultā, pie kuras neviens mediķis nepieies trīs dienas, ja mediķiem būs izdevīgāk, ērtāk, ienesīgāk pavadīt laiku, prasot tiesai atļauju saņemt no kādas datu bāzes ārkārtīgi sensitīvos datus par slimnieka vārdu vai rīcībspēju.

***

*Personas dati ir jebkura informācija, kas attiecas uz identificētu vai identificējamu fizisku personu.

Identificējama fiziska persona ir tāda, kuru var tieši vai netieši identificēt, jo īpaši atsaucoties uz identifikatoru, piemēram, minētās personas vārdu, uzvārdu, identifikācijas numuru, atrašanās vietas datiem, tiešsaistes identifikatoru vai vienu vai vairākiem minētajai fiziskajai personai raksturīgiem fiziskās, fizioloģiskās, ģenētiskās, garīgās, ekonomiskās, kultūras vai sociālās identitātes faktoriem.

(Vispārīgās datu aizsardzības regulas 4. pants)