Vaigu vaigā ar cilvēku saskatīt Dieva līdzību

Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas (LELB) arhibīskaps Jānis Vanags intervijā Neatkarīgajai pamato, kāpēc nekādas šķelšanās luterāņu baznīcā nav, un argumentē LELB nostāju plašā luterāņu baznīcā pastāvošo uzskatu kontekstā.

– LELB mājaslapā pēc luterāņu mācītāju tikšanās 18. aprīlī, kurā tika pārrunāts 15 mācītāju izplatītais vēstījums, jūs rakstāt, ka, lai arī iezīmējās atšķirīgi viedokļi gan par teoloģiskiem, gan organizatoriskiem jautājumiem, valodas par to, ka LELB būtu notikusi šķelšanās, tika noraidītas. Taču pozas un apgalvojumi pirms tam bija visai kategoriski. Kāda tad šodien, 19. aprīlī, ir situācija luterāņu baznīcā?

– Luterāņu baznīca ir pietiekami liela organizācija, lai tajā būtu dažādi viedokļi. Tos drīkst arī izteikt. Taču mēs vēlreiz pārliecinājāmies, ka nekādas šķelšanās mūsu baznīcā nav un neviens netaisās iet prom. Jā, ir uzskatu atšķirības, piemēram, sieviešu ordinācijas jautājumā. Daži domā, ka to vajadzētu praktizēt. Vairākums domā, ka ne. Dažreiz kolēģu starpā ir diskusijas un pat strīdi. Tas ir normāli, un nevajag katru reizi likt tos skaļos virsrakstus par šķelšanos. Droši vien mediju aprindās ir kādi ļaudis, kas būtu eiforijā, ja luterāņu baznīca sašķeltos, izirtu un pazustu. Tomēr kaut vai profesionālās ētikas dēļ nevajag muļķināt cilvēkus un vēlamo uzdot par esošo. Mums bija mierīga, koleģiāla saruna. Vairāki no vēstījuma parakstītājiem pienāca klāt un teica, ka ciena savu bīskapu, mīl mūsu baznīcu un viņiem nenāk prātā to sašķelt.

– Strīdi dažādu konfesiju baznīcās ir bijuši un būs. Bet man personiski nepatīk šīs publiskotās pozas, kuras netop ne pienācīgi argumentētas, ne pamatotas. Pēcāk seko it kā atvainošanās, bet vārdi taču ir jau palaisti gaisā. Tos nesasmelt. «Luterāņu draudze bankrotē», «baznīca nozagta», «jau ilgu laiku mūsu baznīca piedzīvo smagu identitātes krīzi»… Man šķiet dīvaini dzirdēt šādus vārdus no garīgi it kā izglītotiem ļaudīm bez pienācīga pamatojuma. Man, lajam, tas nepatīk.

– Te atkal ir runa par profesionālo ētiku un šoreiz no manu kolēģu puses. Tādus skaļus apgalvojumus patiešām nedrīkst izplatīt bez pamata, sevišķi tādēļ, ka, gaisā palaisti, tie sāk dzīvot savu dzīvi un nodara daudz posta. Tas arī provocē žurnālistus uz skaļiem virsrakstiem. Taču katrs jau pats redz, ka baznīca nav bankrotējusi, nav arī nozagta, un, ja runā par identitātes krīzi, tad pēdējos divdesmit gados LELB ir ieguvusi ļoti konkrētu, luterisku identitāti, kura gan ne visiem patīk. Mēs apzināti esam gājuši uz to, kas par baznīcas mācību kopš pirmskara laikiem ir bijis noteikts mūsu Satversmes preambulā. Līdzīgas preambulas ir vai katrai luterāņu baznīcai, taču mēs to tiešām domājam nopietni. Mums pārmet atkāpšanos no kaut kādiem protestantisma principiem, taču identitātes krīze ir tieši vispārējās plūsmas protestantismam Rietumos, par kuru vairs nav saprotams, kas tas ir un kam tic.

– Tostarp viens no pārmetumiem ir – «baznīcu tiek mēģināts padarīt par psihoterapijas un sociālās palīdzības iestādi»…

– To droši vien saka par Torņakalna mācītājiem. Viņi mums ir tādi celmlauži, kas apgūst robežapgabalus starp teoloģiju un citām disciplīnām, tajā skaitā arī psihoterapiju. Kamēr vien tas notiek atbildīgā akadēmiskā brīvībā un nepamet baznīcas pamatus, tā ir pieredze, kura var noderēt visiem. Gan garīdznieks, gan psihoterapeits nodarbojas ar cilvēka iekšējo pasauli, tomēr katrs dara kaut ko citu. Bet – garīgām vajadzībām neder terapeitiskas atbildes un garīgas atbildes nelīdz tur, kur vajag terapeita palīdzību. Mums ir apmācību kurss, kas māca atšķirt vienu jomu no otras. Savukārt sociālā palīdzība ir baznīcas pienākums, jo Jēzus ne tikai mācīja cilvēkus, bet arī paēdināja, dziedināja, aizstāvēja. Baznīcu viņš pasaulē atstāja, lai tā turpinātu viņa darbu.

– Bija arī izteikumi par jaunu baznīcu, jo senās dogmas XXI gadsimtā vairs nederot…

– Nesen Kultūras rondo Ģirts Ķesteris stāstīja par jauno Dailes teātra izrādi Atzīšanās. Gatavojoties lomai, viņš lasīja 5. gadsimta bīskapa Svētā Augustīna grāmatu ar to pašu nosaukumu un bija pārsteigts, cik aktuāls šis agrīno viduslaiku teksts ir mūsdienu vīrietim. Cilvēks XXI gadsimtā nav kļuvis par citu sugu, un gadu tūkstošos sakrātās atziņas noder arī mūsdienās. Dogma latīņu valodā nozīmē mācību. Kur būtu liekama baznīca bez mācības? Vai jūs gribētu būt izmēģinājuma dzīvnieks ārstam, uz kura viņš pārbauda savas idejas? Diez vai jūs gribētu arī, lai mācītājs eksperimentē ar jūsu mūžīgo dzīvību. No tā pasargā gadu simtos slīpēta un pārbaudīta baznīcas mācība. Klišejas «dogma» un «viduslaiki» kalpo tikai par «cui», lai kādam uzrīdītu postmoderno domu. Mācītāji ir mūsdienu cilvēki ar mūsdienu izglītību, kuri senās atziņas skaidro saviem laikabiedriem mūsdienu valodā. Būtu jābūt speciālistam, lai runātu viduslaiku dogmatu jēdzienos. Palasiet kaut vai Lutera 95 tēzes. Lielākā daļa luterāņu bez paskaidrojumiem nesapratīs, par ko tur ir.

– Taču 2002. gadā (NRA, 24.12.), jautāts, vai tradicionālās konfesijas nav pasīvas, lai daudzveidotu kalpošanu Dievam, jūs atbildējāt, ka apzināties šo problēmu. Ciktāl esat to apzinājušies?

– 2016. gada sinodē mēs pieņēmām vīziju un stratēģiju nākamajiem 20 gadiem. Tajā daudz kas ir apzināts, jāstrādā tikai pie īstenošanas. Piemēram, klātbūtne virtuālajā telpā. Viduslaikos katedrāles cēla izcilākie arhitekti un mākslinieki. Tagad daudzi, tēlaini sakot, būvē sev svētnīcas internetā. Baznīcas «katedrāles» tīmeklī bieži izskatās tā, it kā tās būtu cēluši bērni. Taču modernizēšana nav zelta atslēdziņa. Svarīgāk ir uzturēt baznīcā autentisku kristietību un ļaut Dieva Garam darboties draudzē un katra paša dzīvē. Zinu, ka tas neskan diez cik eksakti, bet tā tas ir.

– Šajā sakarā, kas tā tāda – liberālā Bībele?

– Vai tiešām tāda ir? Neesmu dzirdējis. Vispār Bībeles pārveidošana noris divu galveno iemeslu dēļ. Vienā gadījumā to pārstāsta, lai cilvēki asāk uztvertu. Piemēram, populārajā Jūdžina Petersona Vēstījuma Bībelē jeb The Message Bible tēvreize skanētu tā: «Mūsu Tēvs debesīs, atklāj, kas Tu esi. Sakārto pasauli, dari, kā ir labāk – gan augšā, gan te, lejā. Uzturi mūs ar trīs ēdienreizēm dienā. Dari, ka esam tavā piedošanā un ka piedodam citiem. Pasargi mūs no pašiem un no velna. Tu nosaki visu. Tu vari darīt visu, ko gribi. Tu liesmo skaistumā. Jā. Jā. Jā.» Pavisam cits piegājiens ir tad, kad Bībeli sāk pielāgot savām kreisajām, feministiskajām idejām. Piemēram, «Bībele», kurā Dievs netiek saukts par Kungu, jo tas esot pārāk hierarhiski, nedz arī par Tēvu, jo tas pazemojot sievietes. Tas jau iesniedzas dziļumos, izmaina kopsakarības un man nešķiet ne pareizi, ne droši.

– Man tās lielā mērā tomēr šķiet tādas kā postmodernā laikmeta atraugas, spekulācijas. Kas tik tajā nav miris – Nīčem Dievs miris, citiem autors miris, pat subjekts miris. Lielās, vispārinātās idejas nav modē… Un tieši no tā, manuprāt, lielā mērā izriet mūsu sīkumainība attieksmē pret vērtībām. Tostarp – kristietību.

– Tā varētu būt.

– Vienpadsmitajā janvārī Evaņģēliski luteriskās baznīcas Virsvaldes telpās notika dokumenta No konflikta uz kopību latviešu tulkojuma atvēršanas svētki. Bet – kā rīkoties situācijās, kad konflikts tomēr prevalē pār kopību?

– Domstarpību reizē cilvēkiem ir jāsatiekas un jārunā savā starpā. Pēdējā laika bēdīgie notikumi izvērtās rakstveidā. Juris Rubenis izlēma aiziet no amata pēc sarakstes ar Rīgas iecirkņa kolēģiem un man par savu lēmumu paziņoja vēstulē. Nemieri presē izcēlās pēc tam, kad 15 mācītāju nevis atnāca parunāt, bet izplatīja paziņojumu. Uz to viņus daļēji pamudināja kolēģu ieraksti sociālajos tīklos. Kad satikāmies, mums bija konstruktīva saruna. Mierīgi noritēja arī Rīgas iecirkņa tikšanās ar Juri Rubeni pirms visām vēstulēm. Vaigu vaigā skaidrāk ieraugi oponentā cilvēku pēc Dieva līdzības un ir mazāk vietas ļaunai iztēlei. Protams, arī tikšanās ne vienmēr palīdz, taču ar to vajadzētu sākt, nevis tikai censties sasmelt neklātienē izlieto.

– Tomēr pastāv arī rīvēšanās starp Latvijas Evaņģēliski luterisko baznīcu ārpus Latvijas un LELB. Ko tā vērta?

– Es varu izstāstīt tikai savu stāsta pusi. Man lielu cieņu un apbrīnu izraisa «vecās trimdas» mīlestība uz Latviju un latviskumu. Tas patiešām ir brīnums, kā trijās paaudzēs ir saglabāta latviešu valoda un tradīcijas. Bieži radio klausos 21. gadsimta latvietis, un stāsti ir aizgrābjoši. No kurienes rīvēšanās starp abām tautas daļām? Man liekas, ka atbildi saklausīju kādā Egila Zariņa sižetā. Kara beigās latvieši devās prom ar apņēmību atgriezties, kad Latvija būs brīva, un mācīt komunisma nomāktajai tautai brīvās pasaules vērtības un īsto latviskumu, kuru trimdā saglabājuši. Tādu misijas apziņu varēja labi manīt attiecībās ar trimdas baznīcu. Ja mēs būtu atdevuši Rīgas arhibīskapa zizli kādam trimdas latvietim un vienmēr darījuši, kā mums saka, attiecības būtu burvīgas. Taču arī Latvijas latviešiem bija savs pašvērtējums, pieredze un ticība, ko mēs negribējām aizmest prom kā homo sovieticus atavismu. Man šķiet, ka tas radīja abpusēju aizvainojumu.

Var jau pieņemt, ka es esmu tas strīdus ābols, taču labi atceros, kā 1992. gada sinodē šķīda dzirksteles starp arhibīskapu Gailīti un LELB pārvaldes priekšnieku Vārsbergu, jo arī Kārlis darīja pa savam. Es ticu, ka trimdā ļoti mīl Latvijas baznīcu, taču tā nav mīlestība uz esošo baznīcu, bet uz kādu ideālu, kas glabāts atmiņās kopš pirmskara laikiem. Vairākums mūsu mācītāju un draudžu locekļu tajā neiederas. Pēc sinodes lēmuma neordinēt sievietes mūsu neatbilstība kļuva tik nepanesama, ka LELBāL nolēma veidot Latvijā pati savu baznīcu, ko mīlēt. Taču dibināt draudzes un būvēt dievnamus ir grūti. Daudz vieglāk būtu paņemt to, kas te jau ir. Ja lasījāt LELBāL paziņojumu sakarā ar grozījumiem LELB likumā, tad galvenās rūpes bija par to, lai mūsu draudzes varētu atšķelties un aiziet ar visiem dievnamiem. Arī bez grozījumiem to nepieļauj ne baznīcas Satversme, ne valsts likumi, taču var redzēt, kā cauri skaistajiem vārdiem par iejūtīgo sadarbību spraucas šā nolūka āža kāja. Nezinu, vai visu, bet daudzu Eiropas baznīcu Satversmes draudzēm neparedz iespēju izstāties un nepavisam jau ne aiziet ar visu dievnamu. To neļauj arī pašas LELBāL noteikumi. Taču pēkšņi no ārpuses tiek daudzinātas LELB draudžu tiesības uz autonomiju – tāpat kā Lindermans un Girss reiz kūdīja uz Latgales autonomiju. Vai mums būtu tādas pašas tiesības uz latviešu draudžu dievnamiem Kanādā vai Amerikā? Protams, ne, jo «vispirms tavu, pēc tam katrs savu».

Nesen redzēju Aizsardzības ministrijas prezentāciju par hibrīdkaru, par to, kā troļļu fermas potē uzskatu par to, ka Latvija ir neizdevusies valsts, pindosu pakalpiņi, ka PSRS bija labāk, ka visi jau brauc prom un nebūs, kam izslēgt gaismu. Pārņēma sirreāla sajūta, aptverot, ka ir cilvēki – daļa no LELBāL, daļa, bez atšķirības zīmēm, kuri tāpat potē viedokli par to, ka īstā Latvijas luterāņu baznīca ir likvidēta, ka LELB ir kolaborantu baznīca, ko dibinājuši čekisti, ka Vanags ir čekists, kura lieta noteikti glabājas Maskavā, ka Latvijas baznīca ir dogmatisma perēklis un uzpirkti misūriešu pakalpiņi, kura jau jūk ārā, jo visas draudzes ilgojas no tās aiziet, tādēļ to drīkst un vajag ekspropriēt. Kā īstā hibrīdkarā par cilvēku prātiem, ar visiem troļļiem un zaļajiem cilvēciņiem. Un tad Aidis Tomsons vēl pasaka, ka mēs mēģinot pagrūst malā ārpuslatvijas baznīcu...

Latvijas un trimdas baznīcas tiešām ir saistītas vienā liktenī. Mani saviļņo stāsti par to, kā trimdas latviešu vecāki vai vecvecāki ir bijuši Latvijas luteriskās baznīcas locekļi, kalpojuši par mācītājiem vai ērģelniekiem un kā pašiem tikai okupācija likusi piedzimt citās zemēs. Tam vajadzētu iedvest sapni par jaunu vienotību. Taču, kad skaistais stāsts turpinās: «tādēļ mēs gribam jūsu draudzes un tādēļ mums pienākas jūsu dievnami», tas izskan kā draudi. Varbūt LELBāL vajadzētu savus plānus Latvijā balstīt uz Dieva vārda izplatīšanu un savu draudžu dibināšanu, nevis uz reideriskām cerībām? Tas saārda attiecības un izraisa pretošanos. Te mani varētu turēt pie vārda un teikt – konflikts prevalē pār kopību, tādēļ ir jāsatiekas un jārunā. Esam tikušies un runājuši ne reizi vien, bet pagaidām tas nav līdzējis.

– Vai Latvijā baznīcas un politikas attiecībās viss kārtībā?

– Svarīgi, lai baznīca un valsts ir šķirtas. Varbūt kāds brīnīsies, ka to saku. Mediji taču stāsta, ka LELB cenšas ievilkt valsti savu iekšējo lietu kārtošanā. Nē, mēs cenšamies no tā atbrīvoties. Mūsu baznīcai ir Satversme, kas regulē iekšējo dzīvi, nosaka draudžu tiesības un amatpersonu pilnvaras. Ik pa laikam valsts iestādes mūsu Satversmi skaidro pēc sava prāta. Tad sākas sadursmes un tiesvedības. Lai tā nebūtu, mēs rosinājām grozījumus LELB likumā. Tie dotu baznīcai lielāku patstāvību un ļautu apvienoties ar vācu luterāņiem Latvijā, kā bija pirms kara.

Mēs neprasām noteikt, kurš ir īstais luterānis. Mēs neapšaubām LELBāL vēsturiskās saites ar pirmskara baznīcu un nopelnus neatkarības atgūšanā. Taču neaizmirsīsim arī vietējos latviešus. Valsts atzina LELB par vienīgo pirmskara luteriskās baznīcas tiesisko mantinieci jau 1991. gadā. Tas arī skaidrs, jo LELB darbība nebeidzās ar Latvijas okupāciju. Daudzi devās prom no Latvijas, arī arhibīskaps Grīnbergs, bet lielākā daļa palika. Neviena svētdiena nepagāja bez luterāņu dievkalpojumiem. Vietējie ļaudis pārdeva pēdējo govi, lai paglābtu draudzes baznīcu no slēgšanas. Tādēļ mūsdienās Latvijas dievnami nav pamesta bezsaimnieka manta, kam jāatrod īpašnieks. Tie ir ierakstīti zemesgrāmatā kā LELB draudžu īpašumi un Satversmē kā LELB kopējā manta. Piedāvātā likuma preambula tikai uzskaita vēsturiskus faktus. Turpretī ārpuslatvijas baznīca stāsta, ka 27 neatkarības gadus Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas nav bijis. Mēs esot tikai tāda LPSR baznīca. Īsto LELB viņi esot koferos aizveduši trimdā. 1991. gada normas esot jāatceļ un tiesības uz dievnamiem jāpārdala. Bet tad jau jāpārskata arī Latvijas valsts pēctecība, visa denacionalizācija un vēl daudz kas cits. To baznīca nevar izlemt iekšēji. Vienā vai citā formā to nāksies darīt valstij.

– Ko novēlat Latvijai simtgadē?

– Novēlu Latvijai latviešus un nelatviešus, kas tic Dievam, mīl savu valsti, sargā to un ar Dieva palīgu ceļ par labu vietu, kur dzīvot vēl simt gadu.