Kodolreaktora likvidācija ir nolaidības paraugdemonstrējums

Visu, ko vien varēja izdarīt nolaidīgi un pavirši, Salaspils kodolreaktora likvidatori ir izdarījuši. Par to liecina Valsts kontroles revīzijas ziņojums.

Nepareizi izsludināti konkursi, desmit gadu senos aprēķinos balstītas aplēses, sadārdzinājums, kas pārsniedz divus miljonus eiro, un hroniska nesarunāšanās savā starpā. Pats sliktākais, ka Rīgas tuvumā atrodas augsti radioaktīvs bīstams objekts, bet atbildīgajām institūcijām nav priekšstata, kā no tā atbrīvoties.

Izlietotā kodoldegviela no reaktora jau sen ir izvesta – 2008. gadā aizsūtīta uz Krieviju. Taču utilizējams ir reaktora dzesēšanā izmantotais ūdens, kā arī pats reaktors, betona aizsargapvalks un saistītās būves. Viss jādemontē un jānovieto radioaktīvo atkritumu glabātavā Radons. Lai to izdarītu, jāuzbūvē jaunas tvertnes. Taču būvprojekta nav, naudas arī nav pietiekami. Vienīgais piedāvājums konkursā par jaunas radioaktīvo atkritumu tvertnes un ilgtermiņa glabātavas būvprojekta izstrādi un būvniecību pārsniedz desmit miljonus eiro. Tas ir divus miljonus dārgāks par to, kas tika saņemts vēl pirms gada, un šim sadārdzinājumam pieskaitāmi ikgadējie reaktora uzturēšanas izdevumi 150 000 eiro apmērā. Principā situācija veidojas līdzīga kā ar Inčukalna gudrona dīķiem – gadiem ilgi to likvidācijai tiek tērētas grandiozas summas, bet tie kā stāvējuši, tā stāv savās vietās.

Īstiem darbiem iztērēts 0,1%

Salaspils kodolreaktora likvidācijas pasākumu īstenošanai kopš 2014. gada, kad tas nonāca Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra (LVĢMC) apsaimniekošanā, piešķirti gandrīz četri miljoni eiro. Taču tiešajiem likvidācijas pasākumiem iztērēts tikai 0,1% no šīs summas. Drīz jau miljons būs iztērēts apsaimniekošanai, bet pārējie trīs – stāv neaiztikti LVĢMC bankas kontā. Reaktora likvidācija ir aizkavējusies vismaz par diviem gadiem.

Valsts kontroles revīzijas ziņojums par atbildīgās ministrijas 2017. gada pārskatu satur skarbu kritiku: «Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijai nav kopēja redzējuma par Salaspils kodolreaktora likvidācijas pasākumu īstenošanu – lai arī tiek veikti iepirkumi un tiek pieprasīts papildu finansējums pasākumu īstenošanai, ministrija nav aktualizējusi lēmumu par kodolreaktora likvidācijas turpmāko veidu. Savukārt līdz šim piešķirtais finansējums ir balstīts uz neaktuālu risinājuma variantu un novecojušiem aprēķiniem, tādējādi pastāv risks, ka pasākuma īstenošanai varētu būt nepieciešams būtiski lielāks papildu finansējums.» Ar gudrona dīķiem Vides ministrija uz šāda grābekļa jau uzkāpa, tagad grasās to darīt vēlreiz.

Vajadzēs «būtisku» papildfinansējumu

Kodolreaktora likvidācijai 2004. gadā tika izvērtētas divas iespējas. Viena būtu reaktora likvidācija «līdz zaļam mauriņam», rēķinoties ar 23,9 miljoniem eiro lielām izmaksām. Otrs variants – reaktora daļēja likvidācija par 9,5 miljoniem eiro, sagatavojot to ciklotrona centra izveidei – lādētu daļiņu paātrinātāju varētu izmantot zinātnē, pētniecībā, medicīnā, palīdzot vēža slimniekiem. Valdība lēma par labu lētākajam variantam ar potenciālu labumu nākotnē. Taču ciklotrona projekts netika īstenots. 2015. gadā valdība no šīs idejas atteicās, jaunu lēmumu par Salaspils reaktora turpmāko likvidācijas veidu nepieņēma. Savukārt prasītās naudas apjoms atbilst lētākajam variantam, nevis dārgākajam, kas tagad realitātē jāīsteno. Tāpēc «pastāv risks, ka pasākuma īstenošanai būs nepieciešams būtiski lielāks papildu finansējums», norāda Valsts kontrole.

Paaugstināts tritija līmenis

Kavēšanās ar reaktora likvidāciju ir saistīta ar vēl kādu būtisku problēmu. Drīz vairs nebūs speciālistu, kam nodarboties ar šā objekta uzturēšanu daudzmaz drošā stāvoklī. Līdz ar reaktora apturēšanu 1995. gadā kodoltehnoloģiju apmācība Latvijā tika pārtraukta. Tagad esošie speciālisti cits pēc cita dodas pensijā. Arī Andris Abramenkovs, kurš savulaik bija Radiācijas drošības centra direktors. Tas, ka Salaspils objektā gaidāms liels sadārdzinājums, viņam jau tolaik bija skaidrs. «Paldies Dievam, kodoldegviela ir izvesta, taču arī pats reaktors jālikvidē. Tādus objektus pasaulē bez pieskatīšanas neatstāj.» Un ko pieskatīt te ir gana. Teritorija – četri hektāri. Infrastruktūra, ēkas, iekārtas. Viss noveco. Nav, protams, nekāda Černobiļa. Vien neliels pētnieciskais reaktors, taču radiācija paliek radiācija, un pagājušā gada vides monitoringa rezultāti liecina, ka vienā no urbumiem reaktora teritorijā ir paaugstināts piesārņojuma līmenis ar radioaktīvu ūdeņraža izotopu – tritiju.

Kādi būs rezultāti Valsts kontroles secinājumiem, pagaidām nav zināms.