Uzvaras pieminekļa demontāžas ideju mētā kā karstu kartupeli

Tautas iniciatīva par tā dēvētā Uzvaras pieminekļa demontāžu Saeimas Mandātu, ētikas un iesniegumu komisijā trešdien netika ne atbalstīta, ne noraidīta. Komisijā strādājošie deputāti nolēma, ka ar šo jautājumu jātiek galā Ārlietu komisijai, kuru vada pieminekļa demontāžu atbalstošais Rihards Kols. Tai jānoskaidro, cik lielā mērā monumentu aizsargā starptautiski nolīgumi.

Pieminekļa demontāžas vai pārvietošanas jautājums kopš neatkarības atgūšanas aktualizēts vairākkārt, bet tas vienmēr atdūries pret Latvijas un Krievijas Federācijas parakstīto nolīgumu par memoriālo būvju un apbedījumu vietu aizsardzību.

Komisijas sēdē pieaicinātais Ārlietu ministrijas valsts sekretāra vietnieks Atis Lots apliecināja, ka šāds nolīgums patiešām parakstīts, lai gan tam nav pievienots aizsargājamo objektu saraksts. A. Lots skaidroja, ka Krievijas Federācija pēc līguma noslēgšanas vairākkārt lūgusi apliecinājumu, ka nolīgums tiek attiecināts arī uz Uzvaras pieminekli un Latvija gan pa diplomātiskajiem ceļiem, gan citādi apliecinājusi, ka monuments bauda līgumā minēto aizsardzību, un tā izveidojusies līguma piemērošanas prakse, kas vairs nav apstrīdama.

Ārlietu ministrija uzsver, ka līgums tika parakstīts paketē ar vienošanos par Krievijas armijas izvešanu no Latvijas un, ņemot vērā, ka šis bija prioritārs uzdevums, nolīgumu paketē iekļauti arī tādi punkti, kas mūsdienās var šķist neizprotami, taču tieši šādu šķietamu sīkumu dēļ Krievijas armija Latviju pameta 1994. gadā, nevis 1999., bet Skrundas lokators pārstāja darboties 1995. gadā, nevis 2030. gadā, kā to sākotnēji vēlējās Krievija.

«Tas nebija ļoti vienkāršs laiks un ļoti vienkāršas sarunas. Galvenais mērķis bija, lai Krievijas armija pēc iespējas ātrāk pamestu Latvijas teritoriju, kas izskaidro mūsdienās reizēm grūti saprotamus lēmumus,» pauda Ārlietu ministrijas pārstāvis, piebilstot, ka tajā laikā tas bija labākais iespējamais rezultāts.

Līguma piemērošanas prakses radīto seku neatgriezeniskumu apšauba KPV LV līderis Artuss Kaimiņš un Nacionālās apvienības Saeimas frakcijas priekšsēdētājs Raivis Dzintars. Secinot, ka jautājums par pieminekļa likteni piekrīt Saeimas Ārlietu komisijas kompetencēm, A. Kaimiņš rosināja tautas iniciatīvu tālākai izskatīšanai un diplomātisko finešu izpētīšanai nodot šai komisijai. Ar komisijā strādājošo deputātu vairākumu šis priekšlikums tika apstiprināts.

Gan Mandātu komisiju, gan Ārlietu komisiju vada Nacionālās apvienības deputāti, taču viņu redzējums par Uzvaras pieminekļa nākotni ir atšķirīgs. Mandātu komisiju vadošā Janīna Kursīte-Pakule uzskata, ka pieminekļi nav jānojauc, jo šādi neatkarīgā Latvija rīkotos līdzīgi padomju varai. Pēc viņas domām, izņēmums attiecināms tikai uz pieminekļiem Ļeņinam.

Savukārt Ārlietu komisiju vadošais Rihards Kols uzskata, ka Uzvaras piemineklim nav jāatrodas tur, kur tas uzbūvēts, un parlamentāriešu darba rezultātā ir jāizlemj, vai to nojauks vai pārvietos uz piemērotāku vietu.

«Personīgi uzskatu, ka okupācijas simbolam tur nav jāatrodas, tas ir jādemontē, bet šis jautājums ir jāatrisina, jo tas jau pārāk ievilcies. Komisija izvērtēs starpvalstu līgumus un pieminekļa demontāžas iespējas vērtēs caur starptautisko tiesību prizmu,» saka komisijas priekšsēdētājs un atgādina, ka Ārlietu ministrijas piesauktais līgums ir dažādi interpretējams. Piemēram, tajā norādīts, ka aizsardzība un uzturēšana jānodrošina tādiem pieminekļiem, kuri saistīti ar apbedījumiem, bet Uzvaras laukumā tādu nav.

Arī Mandātu komisijā klātesošais Politiski represēto apvienības pārstāvis Pēteris Simsons norādīja, ka vietā, kurā uzbūvēts monuments, padomju armija pakārusi uzvarētās nacistiskās Vācijas ģenerāļus, kas rada jautājumu, vai pieminekli Krievija saista ar šīm militārpersonām. Pēc viņa domām, monumentam vajadzētu atrasties Ķīšezera krastā – vietā, kur, forsējot ūdenstilpni, padomju armija ienāca Rīgā.

Komisijas sēdē arī izskanēja viedoklis, ka monumenta nojaukšanai piemērotākais laiks bija aizvadītā gadsimta 90. gadu sākums. Tā kā tas netika paveikts, tad prātīgākais būtu piemērot šo objektu pareizas vēstures izpratnes veicināšanai, piemēram, zem pieminekļa esošajās telpās izvietot vēsturi skaidrojošas ekspozīcijas.