Aizdomu ēna pār prezidenta vēlēšanu konstitucionalitāti

Cenšoties nodrošināties pret nejaušībām Egila Levita ievēlēšanā Valsts prezidenta amatā, vēlēšanu datumu nosakot dienā, kad Saeimas sēdē piedalīsies pēc iespējas lielāks koalīcijas deputātu skaits, Saeimas prezidijs radījis problēmjautājumu, uz kuru atbildes nesniedz ne Satversme, ne Saeimas kārtības rullis.

Jau vēstīts, ka Saeimas 34 opozicionāri, apelējot pie nepieciešamības sabiedrībai un Saeimas deputātiem sniegt pēc iespējas ilgāku laiku iepazīties ar Valsts prezidenta amata kandidātiem, izmantoja konstitucionālās tiesības un pieprasīja, lai Saeimas prezidijs Valsts prezidentu ievēlē Saeimas ārkārtas sēdē 5. jūnijā.

Koalīcijas pārstāvji un Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece gana atklāti stāstījuši, ka daudz piemērotāks vēlēšanām ir 29. maijs, jo šajā datumā Saeimas sēdē var piedalīties vairāk deputātu un gadījumā, ja prezidents tomēr netiek ievēlēts, atliek laiks jaunu vēlēšanu rīkošanai likumā noteiktajā termiņā.

Lai realizētu mērķi, koalīcijas deputātu dominētais Saeimas prezidijs jau pēc 34 deputātu parakstītā dokumenta saņemšanas pieņēma lēmumu, ka Saeimas ārkārtas sēdei jānotiek 29. maijā, bet opozīcijas pieprasījumu atstāja neizskatītu. Lai nostiprinātu šo lēmumu, identiska spēka pieprasījumu iesniedza 45 koalīcijas deputāti, un pirmdien, atsaucoties uz prezidija iepriekšējo lēmumu un nenoliedzamo 45 parakstu skaitlisko pārsvaru pār 34 parakstiem, prezidijs pieņēma lēmumu parlamentu vēlēšanām sasaukt 29. maijā. Opozīcijas pieprasījums joprojām palicis neizskatīts.

Saeimas Kārtības rullis un Satversme nosaka, ka Saeimas prezidijam 34 vai vairāku deputātu parakstīts iesniegums par ārkārtas sēdes sasaukšanu ir jāizpilda, nemainot iesniegumā atrunāto sēdes darba kārtību. Savukārt to, kādā kārtībā prezidijam jāizskata saņemtie iesniegumi, ne pamatlikums, ne Saeimas Kārtības rullis nenosaka.

Opozīcijas pārstāvji gan kautri cenšas netieši norādīt, ka prezidijs, vēlāk iesniegtus pieprasījumus izskatot pirmos, rīkojas vismaz negodīgi, ja ne nelikumīgi, taču Saeimas priekšsēdētāja likuma normas, balstot vārdā nenosauktu konstitucionālo ekspertu atzinumā, tulko par labu koalīcijas lēmumam.

Proti, saskaņā ar I. Mūrnieces interpretāciju, Saeimas prezidijs pirms lēmuma pieņemšanas ir tiesīgs izvērtēt deputātu pieprasījumus un rīkoties saskaņā ar prezidija ieskatiem par lietu kārtību un Satversmes gara izpratni. Turklāt bažām, ka, ignorējot opozīcijas deputātu konstitucionālo vēlmi prezidentu vēlēt 5. jūnijā, paveras iespēja apšaubīt vēlēšanu leģitimitāti, neesot pamata. «Es neredzu Satversmes tiesas riskus,» atsaucoties uz ekspertu atzinumu, saka I. Mūrniece.

Valsts pamatlikums gan nosaka, ka «Saeimas prezidijam ir jāsasauc Saeimas sēde, ja to prasa (..) ne mazāk kā viena trešā daļa Saeimas locekļu». Neatkarīgās uzrunātie konstitucionālo tiesību eksperti, piemēram, Jānis Pleps, bez detalizētas iepazīšanās ar kāzusa detaļām gan neuzņēmās skaidrot pamatlikumā atrunāto, taču savulaik Saeimas prezidijā strādājušas, bet politiku nu pametušas personas, nevēloties atklāt savu identitāti, šādi izvairoties no sava vārda ieraušanas politiskā strīdā, pauž pārliecību, ka prezidijam deputātu pieprasījumi bija jāizskata un jāizpilda rindas kārtībā – jāapmierina opozīcijas prasība prezidenta vēlēšanas noteikt 5. jūnijā. Iespējams, ka koalīcija un Saeimas priekšsēdētāja vismaz pieļauj, ka lietu kārtībai vajadzētu būt tieši šādai, jo I. Mūrniece jau ilgstoši izvairās sniegt publisku atbildi uz opozīcijas jautājumu, kad un cikos prezidijs pieņēma lēmumu par vēlēšanu sasaukšanu 29. maijā jeb pirmajā ar likumu noteiktajā dienā, kad prezidentu vispār drīkst vēlēt. Gan jāatzīst, ka atbildi uz šo jautājumu opozīcija jau zina, bet izmanto to vien koalīcijas lēmumu labirinta tumšāko stūrīšu izgaismošanai.

Kā zināms, uz Valsts prezidenta amatu ir trīs kandidāti – koalīcijas vairākuma atbalstītais Eiropas Savienības tiesas tiesnesis Egils Levits, tiesībsargs Juris Jansons un KPV LV Saeimas frakcijas iekšējās opozīcijas virzītais Saeimas deputāts Didzis Šmits.