Lode nekad netrāpa tikai vienam

«Kas notiek ar cilvēkiem, kurus personiski neskar represijas, bet viņi tieši tāpat no tām cieš? Jo izšauta lode nekad netrāpa tikai vienam, tās sekas iet uz visām pusēm, cieš arī citi,» tā savu debijas romānu Vēstule ar pielikumu raksturo vēsturniece Inese Dreimane.

Vēsturnieks nav robots

Vēsturniece Inese Dreimane strādā Latvijas Okupācijas muzejā, un pēc 2014. gada, kad Okupācijas muzejs tā gada pavasarī apskatei atvērtajā Stūra mājā pirmo reizi veidoja izstādi par čekas darbību Latvijā, viņa padziļināti pievērsusies šai tēmai. «Protams, zināmas iestrādes jau bija veiktas iepriekš, tomēr, sākot skatīties konkrētāk un dziļāk, atklājās ļoti daudz citu slāņu. Jaunās informācijas bija daudz, protams, tā nebija ne laba, ne skaista, ne pozitīva, tā bija ļoti slikta informācija, ar sliktām beigām,» saka Inese Dreimane. Un 2014. gada izskaņā viņa sākusi rakstīt romānu, jo «vēsturnieks jau nav robots, mūs tāpat kaut kas skar sāpīgāk, kaut kas – mazāk sāpīgi. Gribējās tikt vaļā no informācijas, kas manī tā gada laikā bija papildus uzkrājusies. Veicot pētījumus, nākas uzņemt ļoti daudz informācijas, no kuras pētījumos izmanto tikai nelielu daļu, bet pārējais jau sakrājas, nosēžas, neizkūp». Vēsturniece atzīst, ka romānu Vēstule ar pielikumu var uzskatīt arī kā savdabīgu parāda atdošanu «visām daudzajām neatrisinātajām, līdz galam nenoskaidrotajām lietām», kurās viņa joprojām nav sapratusi, «kas īsti notika, kas bija arestu pamatā».

Romāna darbība sākas

20. gadsimta trīsdesmito gadu beigās Rīgā, galvenie varoņi – jauni, skaisti, gudri un laimīgi cilvēki ar domām par gaišu nākotni. Mīļotie, studiju biedri, draugi, kaimiņi, universitātes profesori un veikalnieki, diplomāti un sētnieki – kā nomoda murgā te parādās, te pazūd, it kā cilvēka dzīves vienīgais uzdevums būtu kļūt par ļaunas nejaušības upuri, necilu graudiņu lielajā dvēseļu maltuvē. «Ir literārā formā izteiktas liecības par tiem, kas bija cietuši no čekas, bet mums nav par tiem, cilvēkiem, kurus personiski neskar represijas. Ko darīt apstākļos, kad kaut kas svarīgs un svēts ir gājis bojā, kad nezini, kas notiek ar tev tuviem cilvēkiem? Aiz loga periodiski mainās režīmi, mainās kārtība... Kāda bija to cilvēku dzīve, kas palika te, uz vietas – pēc 1940. gada, pēc 1941. gada, pēc vācu laika... Kā cilvēki dzīvoja tajos apstākļos? No vienas puses – spiesti klusēt, no otras – nespēdami pielāgoties režīmiem,» saka Inese Dreimane. «Pētot čekas vēsturi, protams, nācās saskarties ar konkrētu laiku, konkrētiem notikumiem, konkrētu cilvēku likteņiem. Protams, romānā ir konkrēts laiks, bet notikumi un cilvēki ir uzkonstruēti no dažādiem likteņiem.»

Sākot rakstīt romānu, viņa nav domājusi ne par to, kuru tas varētu interesēt un kāpēc vispār svarīgi runāt par to laiku, jo galvenais bijis tas, ka viņai tas bijis svarīgi. Inese Dreimane: «Es nedomāju par to, vai es kādu padarīšu labāku, vai es kādu izglītošu, un tamlīdzīgi. Es varu cerēt, ka kādam palīdzēs šī informācija, jo vēsture un faktoloģija nevienu cilvēku labāku nepadara, vispār – maz ko maina cilvēkā. Vēstures zināšana nevienu neizārstē no dzeršanas, nevienu nepiespiež maksāt nodokļus... Es grāmatu rakstīju sevis pēc.»

Vēsture, kas nav politika

Kopš 1. klases, kad Inesei Dreimanei iedota lasīt grāmata 4. klasei – PSRS vēstures stāsti, viņa sapratusi, ka vēsture viņu tik ļoti interesē, ka nevar «sevi iedomāties nevienā citā godīgā darbā». Pēc skolas absolvēšanas gribējusi studēt vēsturi, taču izkritusi angļu valodas eksāmenā, jo nav spējusi uzrakstīt domrakstu par tēmu Kosmoss miera mērķiem. «Es par to pat latviski nebūtu varējusi neko uzrakstīt. Tomēr tas bija labi, ka vēsturi nesāku studēt

1990. gadā, jo tajā laikā – viss bija it kā pa jaunam un vienlaikus – it kā pa vecam. Četrus gadus pastrādāju dažādās vietās, iemācījos strādāt ar datoru un, galvenais – sapratu, ka es negribu visu mūžu iznēsāt svešus papīrus. Nekas cits neatlika – gāju studēt vēsturi,» nosaka Inese Dreimane.Sākusi studēt 1994. gadā, bet jau 1996. gadā «Latvijas valsts arhīvā no prokuratūras nonāca čekas ieviestās krimināllietas par politiski tiesātām personām, un jau studiju laikā bija iespēja tikt pie šiem fantastiskajiem materiāliem».

Ineses Dreimanes pētījumi jau no paša sākuma ir saistījušies ar padomju periodu, un tas nozīmē, ka bijis neiespējami izvairīties no represīvās tēmas, jo – «pētiet, ko gribat, agri vai vēlu kādu paņems ciet, un nāksies sekot šai informācijai – iet cauri čekas dokumentiem». Savu profesionālo izvēli pievērsties salīdzinoši ne tik seniem laikiem Latvijas vēsturē viņa pamato ar diviem faktoriem – senāks periods viņai nav interesants, un jaunāko laiku vēsturi pēta pārāk maz vēsturnieku. «Un tā vairs nav pārāk tuvu esoša vēsture. Savulaik universitātē pasniedzēji teica, ka viss, kas ir tuvāks par 50 gadiem, vēl nav vēsture, bet joprojām ir politika. Pat saskaņā ar šo uzskatu – Latvijas okupācijas laiks jau ir vēsture labu laiciņu. Kad studējām, daļai profesūras negribējās, lai studenti grābstās gar šīm tēmām. Protams, jo varēja atklāties viss kaut kas... Un ne tikai saistībā ar profesūru, jo – tepat jau viss joprojām ir. Vēl ne tik sen tā bija Pētera Stučkas vārdā nosauktā augstskola, nekas jau nekur nebija pazudis... Turklāt – tolaik vēl nebija skaidrības, kā var mainīties situācija valstī. Un vispār – kā vērtēt šo jauno informāciju? Atceros, ka tolaik arī skolās teica, ka pedagogi nezina, kā mācīt, ko teikt? Protams, ja visu mūžu esi mācījis, ka 1940. gadā Latvijā bija sociālistiskā revolūcija, tad ir grūti pārslēgties uz to, ka tā gluži nebija.»

Zināt un sadzīvot

Ineses Dreimanes ģimenei bijusi arī personiska saskare ar čeku, ko viņa apzīmē ar vārdu «minimāla». Ģimenē klīdušas runas, ka viņas vectēvs saukts uz pratināšanām. «Vectēvam bija asa mēle, bet viņam laimējās, visticamāk, tāpēc, bijis strēlniekos, karojis arī Sarkanajā armijā, pie Perekopa. Vectēvs rakstīja dzeju, un tā ne vienmēr bija pareiza. Mans otrs vectēvs bija leģionā, pazuda Jelgavas kaujās, mēs nezinām, kur viņš ir kritis, kur apglabāts, visticamāk – kaut kur Jelgavas apriņķī. Varbūt kādreiz kādi kritušo karavīru meklētāji nejauši atradīs, bet varbūt neatradīs,» ģimenes vēsturi mazliet atklāj Inese Dreimane. Nācies dzirdēt, ka daudzu ģimenēs nav runāts un tāpēc arī nav zinājuši daudz ko par Latvijas vēsturi, pat to, kas ir 1918. gada 18. novembris, bet vēsturniece atzīst, ka viņas ģimenē nevienam īpaši nebija ko zaudēt, un līdz ar to jau no bērnības zinājusi, «kas un kā, ka šī nav tā valsts, kā šī nav tā sistēma, kādā mums būtu jādzīvo. Kāpēc ir jāklusē par to, ka vectētiņš ir karojis, jo viņš nav karojis pareizajā pusē, jo jau no septiņu gadu vecuma es zināju, ka latvieši ir karojuši vācu armijas pusē, ne tikai Sarkanajā armijā. Arī to, ka ir bijusi Latvijas okupācija, nevis kaut kāda sociālistiskā revolūcija. Protams, man nācās sadzīvot ar padomju laika propagandu, lai gan vienlaikus ģimenē netika veicināta apzināta runāšana pretī un, protams, es biju visās tā laika bērnu organizācijās».

Motivācija dažādos laikos

Vēsturniece neslēpj, ka par VDK maisiem, kuru publiskošana sacēla milzīgus emocionālos viļņus sabiedrībā, viņai ir maza interese. «Profesionāli mani tajos interesē tikai tā mazā kripatiņa vēsturiski vērtīgo aģentu, tie, uz kuru kartītes ir uzraksts «pastāvīgai glabāšanai». Tie ir saglabājušies no agrākajām kartotēkām, atstāti kā vērtīga informācija, bet pārējais mani tur neinteresē. Paldies Dievam, es neesmu ne pie lemšanas, ne pie teikšanas šajos jautājumos, es par to varu galvu nelauzīt. Mana attieksme ir tāda – cik to pieļauj esošais materiālu kopums, ir jāmēģina noskaidrot sadarbības veids un apjoms, vai kāds ir cietis šīs sadarbības rezultātā? Jo var daudz diskutēt par to, kāpēc kurā laikā kāds kļūst par čekas ziņotāju, pat disertāciju var uzrakstīt. 1946.–1947. gadā cilvēki, kas bija arestēti, vervējās ar lielu skubu, jo viņiem tuvinieki bija pazuduši bez vēsts vai bija mežā, un, lai tiktu ārā no cietuma, no vietējās pagasta čekas nodaļas vēl ar atlikušajiem zobiem mutē un nesalauztu žokli, cilvēki bija gatavi parakstīties par jebkāda veida sadarbību. Un tad ir arī, protams, vēlākie laiki, kad sadarbības motīvs bija vēlme braukt komandējumos, dabūt dzīvoklīti, kaut ko... Beigu beigās – tā ir totalitāra režīma traģēdija, ka pats cilvēks ar saviem spēkiem, ar savām rokām un talantu īsti nevar tikt uz priekšu, viņam tas netiek ļauts. Ir jānoskaidro – vai ir ziņojis un kā tas ietekmējis kāda cita dzīvi? Tomēr Latvijā ir pārāk mazs konkrētas informācijas kopums, jo aģentu personas lietas un aģentu darba lietas, ziņojumi jeb viņu padarītais, ar maziem izņēmumiem, Latvijā neatrodas. Līdz ar to – ir grūti vērtēt. Var teikt – viss ir slikti, vai arī – tādi bija laiki... Manā izpratnē – tas nav nekas labs, tomēr ir atšķirība – vai dzīvs, lai arī ar atsistām nierēm, iznāc no čekas vai arī vienkārši gribi dabūt dzīvokli vai zaļo gaismu karjerai. Tīri profesionāli – es nevaru līdzīgi kā Marta Krustiņsone vērtēt pēc revolucionārās sirdsapziņas, man ir vajadzīgi fakti, lai spētu lietas izvērtēt objektīvi. Ar revolucionāro sirdsapziņu pietiek tiem, kuriem fakti nav vajadzīgi.»

Reizēm gribas raudāt

Par to, ka vēsturnieka darbs emocionāli ir arī grūts, liecina viņas pirmais romāns Vēstule ar pielikumu. Kad kļūstot pavisam smagi, viņa mēģinot uz kādu laiku nolikt malā konkrēto lietu. «Reizēm man gribas raudāt, reizēm man ir kādam jāpiezvana, protams, tiem, kuri ko «saprot no tēmas». Es nezvanu uz krīžu telefonu, neaizņemu līniju, kas, iespējams, varētu būt nepieciešama kādam, kurš nevar izlemt – kārties vai lēkt pa logu? Es zinu, ka nekāršos un nelēkšu ārā pa logu, jo kurš tad strādās ar manis iesākto? Šajās tēmās paliek tie, kas sapratuši, ka varēs to darīt. Ir cilvēki, kas mēģina, bet netiek tālāk par pirmajām trim krimināllietām... Daudz kam jāpieiet ar rutīnu, bet reizēm jau ir grūtāk,» neslēpj Inese Dreimane. Divus gadus, no 2014. līdz 2016. gadam viņa pētījusi 1941. gada jūnija beigās notikušo noziegumu – Centrālcietumā čekas nogalinātos, viņu arestu iemeslus un slepkavības apstākļus. Okupācijas muzejs 2016. gadā arī gatavoja izstādi par šo notikumu, par nogalinātajām personībām, un tika arī iegūtas daudzu fotogrāfijas. «Līdz tam uz šiem cilvēkiem es biju skatījusies caur dokumentiem, bet vienā brīdī, gatavojot materiālus izstādei, tika izliktas visas fotogrāfijas, un tas seju daudzums... Līdz tam šie cilvēki bija anonīma statistika, boļševiku upuri, un vienā brīdī man priekšā bija konkrēti cilvēki – puikiņš ar atļukušām austiņām, vīrs ar jau sirmu bārdu... Atceros, toreiz izgāju no arhīva, stāvēju un domāju par to, kāpēc tas viss ar mums ir noticis, kāpēc tam vajadzēja notikt ar mūsu mazo tautu, par ko?»

***

Inese DREIMANE

• Vēsturniece

• Dzimusi 1972. gada 5. februārī

• Absolvējusi Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultāti (vēstures maģistra grāds, 2000)

• Kopš 1998. gada strādā Latvijas Okupācijas muzejā

• Zinātniskie izdevumi: zinātniskais pēcvārds un komentāri S. Reinsones monogrāfijā Meža meitas (2015), līdzdalība fotogrāfiju un dokumentu krājuma Nezināmais karš un Latviešu nacionālo partizānu cīņas pret padomju okupantiem 1944–1956 1. un 2. izdevuma tapšanā (2009 un 2011)

• Izstādes: Pēc mums vēl ilgi zeme skums (bijušajā Latvijas PSR NKVD–KGB ēkā, 2016), Izstaigā Stūra māju! (bijušajā Latvijas PSR NKVD–KGB ēkā, 2014), Latvijas brīvības kareivji. Nacionālo partizānu karš 1944–1957 (Latvijas Okupācijas muzejā, 2008), 1949. gads: Aizvestie (Latvijas Okupācijas muzejā, 1999)