Pedagogam jābūt par bāku, kas visam mūžam gaismu dod

«Biju iecerējusi, ka skolotājas darbu strādāšu, kad būšu veca tantiņa, bet sanāca pavisam citādi – tikko sāku nodarboties ar aktiermākslu, uzreiz dabūju ielēkt arī pedagoģiskajā vilcienā,» saka dažādu paaudžu skatītāju mīlētā aktrise un Latvijas Kultūras akadēmijas (LKA) docente Zane Daudziņa. Sākusi kā aktiermeistarības skolotāja bērnu studijā, turpinājusi kā skatuves runas pedagoģe Latvijas Kultūras koledžā, šoruden Zane Daudziņa uzsāks savu jau 20. mācību gadu kā LKA mācībspēks.

«Tikai tagad beidzot sāku apjaust, ka vairs neesmu iesācēja, bet pedagogs, kurš jau līdz detaļām niansēti apjauš, ko īsti māca citiem. Protams, man nav atbilžu uz pilnīgi visiem jautājumiem, bet ir arvien grūtāk mani iedzīt stūrī ar kādu jautājumu, kas attiecas uz manu profesiju un tās specifiku,» saka LKA docente, skatuves runas pasniedzēja Zane Daudziņa.

Jaunajā mācību gadā viņas audzēkņi būs gan Jaunā Rīgas teātra (JRT) pērn uzņemtā aktierkursa studenti, kuriem viņa jau otro gadu pasniegs skatuves runas grupas nodarbības, gan Valmieras drāmas teātra (VDT) 3. kursa studenti, kuru pedagogi ir Mihails Gruzdovs un Indra Roga un ar kuriem darbs ir krietni apjomīgāks – ne tikai grupas, bet arī individuālās stundas.

Vēl Zane Daudziņa vadīs C daļas studiju kursu, kam var pieteikties gan bakalaura studenti, gan maģistranti, kuri mācās LKA, gan, ja atbrīvojas kāda vieta, arī interesenti no malas. Tas ir publiskās runas kurss pusgada garumā, reizi nedēļā, un kursa noslēgumā katrs uzstājas ar improvizētu publisko runu.

Valdzināt un fascinēt

«Ivars Krasts, Iveta Pole, Jana Čivžele, Līga Zeļģe, Gundars Grasbergs – šie bija mani pirmie studenti, ar kuriem sāku mācīties šo profesiju pa īstam,» saka Zane Daudziņa, atzīstot, ka pedagoga profesiju mācījusies praksē – no saviem skolotājiem.

«Mana profesijas mamma bija skatuves runas pasniedzēja Dzintra Mendziņa (1937–2015), no kuras dāsni esmu saņēmusi padomus un atbalstu. Kad veselības problēmu dēļ viņa gāja prom no Kultūras koledžas, es faktiski saņēmu tādu kā rīkojumu sākt nodarboties ar šo profesiju. Mani tā interesēja, bet es tiešām biju domājusi, ka ar to nodarbošos, kad būšu veca tantiņa. Bet sanāca pavisam citādi,» smaidot nosaka Zane Daudziņa. Sākumā viņu ļoti aizrāva aktiermeistarības specialitāte un likās, ka tā ir šīs profesijas radošākā daļa, bet ar katru gadu arvien interesantāka un komplicētāka šķiet skatuves runas specifika. «Tas ir savdabīgs zināšanu un prasmju kopums, kas katram nepiemīt, tāpēc ir vērts ar pateicību apjaust, ka es to vispār spēju. Jo šajā specialitātē nepieciešamas zināšanas gan fizioloģijā, gan anatomijā, ir jābūt labām literatūras un arī valodas zināšanām, jāspēj orientēties literāros un arī teātra žanros, jāattīsta niansēta fonoloģiskā dzirde, jābūt spējai pedagoģiski valdzināt un fascinēt savus audzēkņus un reizē jāapjauš, kā dažādu paņēmienu tehniskajā gūzmā saskatīt virsuzdevumu un jēgu – kā nepazaudēt to ziņu, ko es vēlos aiznest savam klausītājam. Jā, es esmu ļoti aizrāvusies, man šī profesija patīk arvien vairāk, un es domāju, ka esmu savā vietā,» saka LKA skatuves runas pasniedzēja.

Logina, Dukjana un Buks

Sagaidot savu 20. mācību gadu LKA, Zane Daudziņa labprāt ļaujas atmiņām par saviem skolas un studiju gadiem un saka paldies saviem vislabākajiem skolotājiem. «Es mācījos Rīgas 49. vidusskolā, bet pret šo skolu man nepavisam nav siltas jūtas, jo tur mācījos vēsturiski sarežģītā posmā – padomju laika beigās, kad tur valdīja patoloģiski stingrs partijas režīms un nekāda personības brīvība netika pieļauta. Tāpēc šo skolu atceros drīzāk kā stingra režīma mācību iestādi, bet – daži skolotāji tur bija ļoti labi. Man bija brīnišķīga skolotāja pirmajā klasītē – Ausma Logina, mana klases audzinātāja. Es viņu vienkārši dievināju un savā apziņā biju uzcēlusi uz pjedestāla. Gluži vienkārši tā biju noskaņota – nebiju gājusi bērnudārzā, tāpēc skolu gaidīju kā milzīgu notikumu, un skolotāja Logina bija tas cilvēks, kura manas gaidas pilnībā apstiprināja,» stāsta Zane Daudziņa.

Pamatskolā viņai bija fenomenāla latviešu valodas un literatūras skolotāja – Dace Dukjana, tagad Simsone –, apbalvota ar Zelta pildspalvu, šobrīd strādā Āgenskalna Valsts ģimnāzijā. Pateicoties viņai, aktrise uz mūžīgiem laikiem zina, kur jāliek komati. «Viņa bija ārkārtīgi stingra, bet ļoti harismātiska, žilbinoša un temperamentīga personība. Viņa tik iedvesmojoši stāstīja par rakstniekiem, ka viņas iespaidā visus Rūdolfa Blaumaņa Kopotos rakstus izlasīju no viena gala līdz otram, lai gan tas nebija uzdots, un sacerējumus vienmēr rakstīju ar lielu aizrautību. Viņa bija Skolotāja ar lielo burtu,» uzsver Zane Daudziņa.

No vidusskolas gadiem aktrisei spilgtā atmiņā palicis angļu valodas skolotājs Kārlis Buks, kurš gan mācēja jokot ar saviem audzēkņiem, gan reizē būt stingrs, gan apburt ar saviem stāstiem par Čārlzu Dikensu un Viljamu Šekspīru. «Es atzīšos, ka tolaik angļu valodā neko daudz vairāk par topiku Lenin in London neiemācījos, bet – es ļoti apbrīnoju viņu kā cilvēku. Viņš bija īsts vecā kaluma skolotājs, ļoti šarmants, kā īsts angļu džentlmenis. Es biju pārņemta ar viņu, skatījos un klausījos atvērtu muti. Jā, tādi skolotāji paliek kā bākas visam mūžam. Kā vaduguns, kurai savā iekšējā pasaulē sekot un uz kādu pedagoģisko harismu tiekties.»

Ķimele, Krilovs un Rijnieks

Nākamā spožā bāka, jau uzsākot teātra mākslas studijas, Zanei Daudziņai bija režisore Māra Ķimele, pie kuras viņai palaimējās nokļūt sagatavošanas kursos. «Viņa arī bija ļoti īpašs cilvēks, mēs visi bijām pārņemti ar viņu un kāri tvērām katru viņas vārdu. Vēl tagad atceros daudzas vienkāršas patiesības, ko viņa mums iebaroja burtiski ar karoti. Piemēram, ka taisnība un patiesība nav viens un tas pats. Ka skatuves partneris ir jāmīl. Atceros, kā viņa teica, ka var mājās nemīlēt sievu vai vīru – tam gan es nepiekrītu –, bet skatuves partneris ir jāmīl, tā ir obligāta prasība, lai partnerība būtu izdevusies. Vēl daudz ko varētu citēt,» aktrise nosaka un kā nākamo min režisoru Pēteri Krilovu, kurš, lai arī nebija viņas oficiālais pedagogs, tomēr ir nospēlējis profesijas izvēlē ļoti nozīmīgu lomu. Un viņš ir cilvēks, kura padomam Zane joprojām uzticas.

Bet kursa vadītājs režisors Juris Rijnieks ar savu pārgalvīgo, brīžam ļoti dauzonīgo un huligānisko dzīves uztveri bija tieši tāds skolotājs, kāds topošajai aktrisei bija ļoti nepieciešams. «Es biju pārāk pareiza, klasisks teicamnieces tips, bet aktierim ir vajadzīga arī drosme uzdrīkstēties. Un tā manī atvērās tikai 25 gadu vecumā, kad iestājos aktieros. Tikai tad sajutu sevī lielāku iekšēju brīvību,» atzīstas Zane Daudziņa. Šodien viņa secina, ka vislabākie skolotāji ir tie, kuru vārdi sakrīt ar darbiem – kuri ne vien māca būt labiem vai drosmīgiem, bet paši tādi spēj būt.

Ir jāaudzina personības

Bet mirkli pirms jaunā mācību gada sākuma LKA docente saka, ka šodienas izglītības sistēmas lielākā problēma ir tā, ka mēs joprojām – inerces dēļ no padomju laikiem – pūlamies audzināt sistēmas cilvēkus. Klausīgus cilvēkus, kuri atbilst sabiedrībā pieņemtām normām. «Protams, ka cilvēkam ir jābūt gan taktiskam, gan uzmanīgam, gan iekšēji inteliģentam un tā tālāk, par to nav stāsts, bet – man liekas, ka mēs par maz uzmanības veltām tam, lai audzinātu personības. Ir kolosāla kustība Iespējamā misija, kur Latvijā pazīstami cilvēki akcijas Iedvesmo mācīties! laikā dodas uz skolu, lai vadītu kādu mācību stundu un, daloties savā profesionālajā un personīgajā pieredzē, ienestu skolā reālo dzīvi, tādējādi iedvesmojot skolēnus mācīties un sasniegt savus mērķus. Šo kustību vajag visādi stimulēt un veicināt – jo tie ir cilvēki ar degsmi, ar sava virsuzdevuma apjausmu. Tie ir cilvēki, kuri, jauniešu valodā izsakoties, spridzina un dzirkstī, aizraujot sev līdzi arī citus. Tādi bija visi tie pedagogi, par kuriem stāstīju – kā petardes, kas ne tikai paši uzliesmoja, bet spēja atmodināt radošumu citos,» stāsta Zane Daudziņa. Viņasprāt, ikvienam pedagogam ir jābūt spilgti domājošai un drosmīgai personībai un gan pašam jāuzdrīkstas būt atšķirīgam, gan jāļauj tādam būt arī savam audzēknim. «Ikvienam pedagogam ir jābūt ieinteresētam dedzīgi risināt tos jautājumus, kas viņa audzēkņus interesē, nebaidoties sagaidīt arī urdīgus jautājumus, un visiem spēkiem jāveicina, lai ikkatrs sevī atklāj savu vienreizīgumu,» uzskata skatuves runas pasniedzēja.

Skaņu montāža un metālapstrāde

Zane Daudziņa grib pieminēt vēl kādu skolotāju – sava vecākā dēla Kārļa klases audzinātāju Daiļamatniecības pamatskolā Inesi Kemleri. «Kādā vecāku sapulcē mani pārsteidza viņas teiktais, ka nevajag būt nīgriem un nelaimīgiem, ja bērns neuzrāda spožus dotumus it visā. Jo tā nekad nebūs. Atceros, kā viņa teica, ka vajag priecāties, ja bērnu interesē kaut vai tikai kaut kas viens. Jo esot tik daudz bērniņu, kuri puslīdz labi rēķina, puslīdz labi raksta, puslīdz labi kaut ko uzzīmē, bet – viņi sēž apātiskām actiņām un viņus neinteresē nekas. Viņas teiktais tik ļoti atslābināja manu izmisīgo prātu, kā panākt, lai bērns centīgi pilda visus mājasdarbus, lai visi punkti un komati būtu savās vietās. Jo prioritāte ir, lai bērns ir patiesi ieinteresēts vismaz vienā lietā.»

Interesanti, kas ir tās lietas, kas ieinteresējušas divu spožu skatuves mākslinieku – Zanes un Viļa Daudziņu – ģimenē dzimušos dēlus? «Vēl jau nav zināms, vai tās būs viņu nākotnes profesijas, bet vismaz šobrīd vecāko dēlu ļoti interesē skaņu pasaule – skaņu montāža un tehnoloģiskā apstrāde. Viņš pats ar datora palīdzību komponē, veido elektronisko mūziku, darbojas duetā Ralph&Casual un šoruden uzsāks studijas Latvijas Kultūras akadēmijas Audiovizuālās mākslas programmā Filmu montāža un skaņa. Savukārt Matīss šovasar iestājies Latvijas Mākslas akadēmijas Metāla dizaina apakšnozarē. To viņš mācījās jau Daiļamatniecības pamatskolā un Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolā,» atklāj Kārļa (22) un Matīsa (20) mamma.

Skumst pēc aktiera darba

Kamēr dēli studēs bakalaura programmās, mammai, kura 2017. gada pavasarī pabeidza studijas LKA doktorantūrā, vajadzētu finišēt ar doktora darbu. «Sunim ir pārkāpts, vēl tikai astei ar cieņu jāpārkāpj,» aktrise pasmaida un atklāj, ka divas nodaļas ir uzrakstītas, bet – dzīvē ir vēl tik daudz visa kā aizraujoša un interesanta...

Līdztekus pedagoga darbam Zane Daudziņa jau otro vasaru sajūsmina skatītājus Lavīzes lomā Pannas teātra un režisora Jura Rijnieka iestudētajā Rūdolfa Blaumaņa brīvdabas joku lugā No saldenās pudeles, bet jau desmit gadus viņa spoži spēlē savu monoizrādi – dramaturģes Aivas Birbeles stand up komēdiju Tāda es esmu, kas ir komiski nopietns mēģinājums celt latviešu sievietes pašapziņu. Arī jaunajā teātra sezonā tā apmēram reizi mēnesī būs skatāma K-Suns kinogalerijā.

«Šobrīd, kopš vairs nav darba seriālā, es ļoti skumstu pēc aktiera darba. Ideālai pašsajūtai man vajadzētu, lai aktiera un pedagoģiskais darbs būt 50:50,» atzīst vairāku paaudžu skatītāju mīlētās Helēnas lomas atveidotāja pašmāju visvairāk skatītajos seriālos Neprāta cena un UgunsGrēks, kas darbdienu vakaros bija ēterā teju vienpadsmit gadu garumā.

«Jūtu interesi par sevi kā runas pedagogu un publiskās runas treneri, ne tik daudz par aktrisi. Zinu, ka šobrīd divi dramaturgi raksta lugas režisoram Jurim Rijniekam, kur man paredzēts darbs, bet – kad tas būs, tad par to runāsim. Tā kā esmu iepeldējusi tajā ļoti slidenajā vecuma zonā, kad sievietes aktrises pārstāj spēlēt, paliek tikai dažas, tad, ja man ir Lavīzes loma vasaras brīvdabas izrādē un monoizrāde, tad es jau skaitos pie tām veiksmīgajām. Un tad jau var teikt, ka manas aktieriskās ambīcijas ir gandrīz realizētas...»

***

VĒRTS NOKLAUSĪTIES

Briesmīgā ābece ir piečivināta un pieņaudēta

Svētdien, 1. septembrī, pulksten 10.05 Latvijas Radio 1. programmā būs iespēja noklausīties Latvijas Radioteātra jaunāko ierakstu – Vara Siliņa Briesmīgo ābeci Valmieras teātra jaunā aktieru kursa studentu izpildījumā. Režisore – Zane Daudziņa.

Latvijas Radioteātris ir tieši tik atsaucīgs un pretimnākošs, ka manas idejas allažiņ atbalsta, un, ja man ienāk prātā kāda drosmīga doma, režisore Māra Eglīte to vienmēr pieņem ar prieku un ļauj man darboties.

Un arī šogad ar studentiem, noslēdzot pavasara sezonu, skaņu režisora Anda Ploka rūpīgajā apdarē ir tapis kas jauns – un tā ir Vara Siliņa Briesmīgā ābece, kurā ir dzejoļi par katru no 33 alfabēta burtiem, un katrā dzejolī visi vārdi sākas ar vienu burtu. Sarkastiski, mazliet pašironiski, rotaļīgi un maķenīt bērnišķīgi. Darbojošās personas ir dažādas dzīvas radības, un šajā ierakstā tās aprotaļātas ar topošo aktieru balsīm – piečivinātas, pieņaudētas un dažnedažādi izkrāšņotas. Ierakstu papildina arī komponista Jēkaba Nīmaņa skaņu partitūra, kas to visu pārvērš par savdabīgu skaņdarbu. Vilis, to noklausījies, teica, ka tas taču nav bērniem – tas jau tāds džeziņš... Tā ir tapis 23 minūtes garš mākslas darbs, kas būs pārsteigums visiem – gan Briesmīgās ābeces autoram, gan komponistam, gan pašiem studentiem.