Vajag apšaubīt, jo šaubās tikai gudri cilvēki

Jaunajā Rīgas teātrī Alvis Hermanis šoruden prezentējis izrāžu triloģiju, kuru vienojošā tēma ir globālās pārmaiņas sabiedrībā, tās morālē, vērtībās un arī mērķos.

Saruna ar Jaunā Rīgas teātra režisoru Alvi Hermani

Šoruden Jaunajā Rīgas teātrī režisors Alvis Hermanis prezentējis izrāžu triloģiju, kuru vienojošā tēma ir globālās pārmaiņas sabiedrībā. Izrāde Baltais helikopters pievēršas Romas pāvesta Benedikta XVI atkāpšanās mīklas minēšanai un ētiskajiem aspektiem mūsdienu sabiedrībā, izrādē Bītlu jaunais albums galvenajā lomā ir biorobots, kas spēj imitēt cilvēku visos iespējamos veidos, savukārt izrāde Svaigās asinis veltīta Elizabetes Holmsas radītajai kompānijai Theranos, kas tās sākuma periodā Silīcija ielejā tika uzskatīta par miljardiem vērtu stārtapu, bet izrādījās krāpniecība. Visas izrādes vienojošais – globālas pārmaiņas sabiedrībā, tās morālē, vērtībās un arī mērķos.

– Globālas pārmaiņas nav jauns temats, kāpēc tagad par to izvēlējies runāt savās izrādēs?

– Šobrīd ir tāds brīnišķīgs laiks, kad neviens cilvēks uz pasaules nezina, kas būs pēc diviem, pieciem vai desmit gadiem. Neviens. Ļoti iespējams, ka daudzus globālus strīdiņus un kaislības kā cunami vilnis pārklās pārsteigums, kas nāks no moderno tehnoloģiju puses. Un tas var notikt ļoti pēkšņi. Esmu runājis ar cilvēkiem, kas pēdējos gados piedalījušies Davosas konferencēs, un visi apliecina, ka to dalībnieki sadalās divās pusēs – īpašie politiķi un cilvēki no biznesa un tehnoloģiju pasaules, un abas puses runā pilnīgi citā valodā, politiķi nesaprot, par ko runā uzņēmēji. Līdz ar to, tagad ir tāds brīdis, kad nevis tikai ļoti interesanti par to domāt, bet varbūt pat...

– ... pēdējais brīdis?

– To neviens nezina. Negribu izskatīties pēc panikas cēlāja, bet – viss, kas saistīts ar tā sauktajām jaunajām tehnoloģijām, ir izgājis ārpus kontroles.

– Ir sajūta, ka šobrīd notiekošais ir kaut kas bīstams. Kam?

– Cilvēkam. Pat Īlons Masks, ko visi nebeidz apbrīnot, ceļ trauksmi, un Silīcija ielejā viņš tāds nav vienīgais. Viena no Īlona Maska idejām – steidzīgi izveidot čipu, ko implantēt cilvēka smadzenēs, jo tas ļautu kaut cik līdzvērtīgi sazināties ar mākslīgo intelektu, pretējā gadījumā kādā brīdī mākslīgais intelekts aizies pats savā trajektorijā... Cilvēks jau arī nekomunicē ar odiem, iespējams, lidojot ap mums, odiņš grib ar mums stāties kontaktos, bet mēs par to nezinām, mēs odu vienkārši nositam.

– Var taču visu notiekošo uztvert kā civilizācijas progresu, teikt – tā cilvēks un šī planēta attīstās, tāda ir karma, pie tā cilvēkam jāpierod.

– Ir cilvēki, kas uzskata, ka arī nacionālas valstis ir 19. gadsimta izgudrojums, respektīvi – vakardiena, ka nākotnē robežu nebūs, un, visticamāk, tā arī būs, bet tas nenozīmē, ka tam nevajag pretoties, ka tam vajag pakļauties.

Jebkura inovācija automātiski nozīmē iepriekšējā modeļa sagraušanu, iznīcināšanu. To saprot pat bērni, kas spēlējas smilšu kastē – ja grib uzbūvēt kaut ko jaunu, tad iepriekšējais ir jānoslauka. Būtu labi, ja arī pieaugušie saprastu – jebkura ideja, kas tiek apsveikta tikai tāpēc, ka tā ir jauna, varbūt tomēr nav progresīva, varbūt tomēr der izmantot smadzenes un izvērtēt, kad jaunais ir ar plusa zīmi, kad – ar mīnusa zīmi, un kādas varētu būt konsekvences.

– Ja paskatās plašākā griezumā, diezgan acīmredzams ir tas, ka cilvēks rada sev mašīnas (auto, drukāšanas, saziņas, veļas, trauku mazgājamās utt.), lai iegūtu sev vairāk laika, bet rezultātā cilvēkam laika kļūst arvien mazāk – viņa dzīvē nepaliek brīva laika sev, sevis attīstīšanai, arī domāšanai, bet, kā zināms, laiks ir resurss, kas neatjaunojas. Šobrīd jau var teikt, ka cilvēks ir kļuvis gan par atkarīgo no dažādām tehnikām, gan – to vergu. Dažādas sabiedriskas transformācijas ir vērstas uz to, piemēram, cilvēktiesības, lai viņš nebūtu vergs, bet viņš tāds kļūst, tikai citādā veidā. Nevēršoties pret noderīgiem tehniskiem sasniegumiem, vai tad nevar atrast kaut kādu saprātīgu balansu, lai cilvēks nekļūtu arvien tizlāks – emocionāli, garīgi, fiziski...? Patiesībā cilvēks rada to, kas viņu degradē. Kāpēc?

– Cilvēks pēc savas dabas ir ļoti slinks, un slinkums ir progresa pamatā, jo ir vēlēšanās izdomāt veidus, kā pēc iespējas kvalitatīvāk paslinkot, un jaunās tehnoloģijas, protams, apkalpo slinkuma konceptu. Ne jau velti Stīvs Džobss bija ļoti apsēsts ar domu izveidot tāda veida ierīces, ar kurām var darboties, absolūti nepiepūlot prātu, un mērķis tika sasniegts, kad piecgadīgs bērns varēja darboties ar iphone. Kāpēc Silīcija ieleja ir globālisma pusē? Jo viņu produkts nav ekskluzīvs, bet paredzēts tam, lai katrs pasaules nabags varētu to nopirkt, neatkarīgi no izglītības un IQ, lai pēc iespējas lielākā tirāžā viņu ražotais produkts tiktu nopirkts, līdz ar to viņi ir ieinteresēti, lai tas būtu pēc iespējas vienkāršāk un primitīvāk lietojams. Nonākam pie tā, ka, protams, kontingents paliek arvien stulbāks. Neirozinātnieki atklājuši, ka informācijas uzņemšana un domāšana nav vienlaicīgi iespējama, cilvēka smadzenes nav tā iekārtotas. Savukārt domāt cilvēkam nav laika, jo nāk nākamā informācija...

Studentiem diezgan bieži saku – jūs mani neuztveriet pārāk nopietni, vienmēr vajag apšaubīt, jo šaubās tikai gudri cilvēki.

– Pieaugušam cilvēkam taču vajadzētu spēt analizēt notiekošo, apjēgt bīstamību.

– To neapzinās pat politiķi. Ir aizkustinoši vērot, kā Eiropas Savienības politiķi vai ASV Kongress aicina Marku Cukerbergu, lai izstāsta, cik lielus nodokļus no viņa varētu prasīt, pat to viņi nespēj izrēķināt.

Tēlaini izsakoties – tēvam ir divi dēli, viens ir zemnieks un otrs ir jūrnieks, un mūsdienu globālisma laikmetā – viena sabiedrības daļa sirdī ir jūrnieki, kurus neinteresē robežas, nacionālās kultūras un identitātes, kuri grib ceļot pa pasauli, runāt tikai angļu valodā. Savukārt zemnieki rūpējas par savu zemīti, valodu, kultūru un identitāti. Nevar pateikt, ka vieni ir labi, otri – slikti. Manuprāt, tā ir galvenā cīņa – starp jūrniekiem un zemniekiem, jeb – par un pret globālismu

– Jautājums ir par līdzsvaru vai arī – kurš ņems virsroku?

– Dīvainākais ir tas, ka kompromisu neviens nemeklē. Arī paradigmas, kas vēl pirms desmit un 20 gadiem bija skaidras, tagad ir nobrukušas. Piemēram, tautas intereses ASV šobrīd pārstāv miljardieris no Manhatanas, vai, teiksim, tautas intereses Anglijā pārstāv Ītonas skolas absolvents. Viss kļuvis nesaprotami, kājām gaisā. Kā pirms nedēļas krāšņi redzējām Anglijā – par kreisajiem balso nevis tauta, bet globālisti, hipsteri un cilvēki, kas dzīvo uz sociāliem pabalstiem. Lai turpinātu šo absurdu sarakstu, pirmo reizi, manuprāt, cilvēces vēsturē mākslas un kultūras cilvēki vairs nepārstāv tautas intereses, un tā ir unikāla situācija, ka mākslas un kultūras cilvēki katrā valstī pieder pie elitārām kopienām. Lai skaidrāka doma – atgādināšu kolosālo gadījumu, ko piedzīvoju pirms pāris gadiem Cīrihē, kur, iestudējot Bulgakova Suņa sirdi, lielākā daļa no aktieriem atzinās, ka viņu simpātijas ir Šarikova pusē, ka viņš ir pozitīvais un labais, bet profesors ir nelietis, jo – buržujs ar desmit istabu dzīvokli. Jāpiebilst, ka tas notika vienā no dārgākajiem, bagātākajiem Šveices teātriem, kurā ir milzīgs budžets un algas, bet viņi ir ārkārtīgi kreisi domājoši. Vai arī, piemēram, šobrīd Rietumu augstskolās, kur visa akadēmiskā vide ir kreisi noskaņota, nemaz nerunājot par ASV, kur profesoriem, kā zināms, ir kosmiskas algas, viņi visi sludina galēji kreisas idejas un nākamajās vēlēšanās obligāti balsos par Bērniju Sandersu. Savā padomju bērnībā man bija grūti iztēloties, ka es kādreiz dzīvošu kapitālistiskajā Latvijā, savukārt šodien viegli varu iztēloties, ka piedzīvosim sociālisma uzvaru ASV – tas nav neiespējami, tas pat ir ļoti iespējami. Jo tur demokrāti sacenšas, kurš izdomās vēl kādu kreisāku ideju. Loģika tagad ir nobrukusi, un tam visam ir sakars ar jauniem noteikumiem, kādus rada globālisms. Cilvēki ir sadalījušies divās daļās – tie, kas vinnē no globālisma, un tie, kas zaudē no globālisma.

– Kā finansēt kreiso idejas?

– Kādā sarunu šovā Bērnijam Sandersam vaicāja – no kurienes nāks nauda, un viņš atbildēja precīzi ar to pašu teikumu, ar kuru Šarikovs atbildēja profesoram pie pusdienu galda – ļoti vienkārši, mēs atņemsim bagātajiem, sadalīsim nabagajiem. Citu ideju kreisajiem nav. Visā pasaulē kreisie piedzīvoja absolūtu fiasko 80. gadu beigās ar komunisma un Berlīnes mūra sabrukšanu. Kreiso ekonomiskais koncepts ietriecās sienā un izbeidzās, visi saprata, ka tas ir nejēdzīgs. Kreisie ir piecēlušies, aplaizījuši brūces, un viņi tagad ir izdomājuši jaunus karogus, ko vicināt.

– Ik pa laikam taču cilvēce aiziet galējībās.

– Līdz šim darbojās dabas likumi, tā sauktais veselais saprāts, kas noturēja līdzsvaru, un konservatīvismu es saprotu kā veselo saprātu. Ja veselais saprāts līdz šim spēja procesus kaut kā balansēt un stabilizēt ilgtermiņā, tad šobrīd, pateicoties modernajām tehnoloģijām, tas vairs nebūs iespējams.

– Tad izeja atkal ir lielāka vai mazāka mēroga revolūcija šī vārda destruktīvajā nozīmē?

– Revolūcijas vecajā izpratnē nav iespējamas, jo cilvēku grupas, kuras ir ar kaut ko nemierā, nopērk lētas lidmašīnu biļetes un pārvācas dzīvot uz citurieni.

Lielākais ļaunums, ko pirms četriem gadiem Angela Merkele nodarīja Āfrikas kontinentam – deva iespēju Āfrikas valstu jaunajām elitēm aizbraukt. Lai no Āfrikas pārvāktos, teiksim, uz Štutgarti, ir vajadzīgi apmēram 3000 – 5000 dolāru. Āfrikas valstī jaunam cilvēkam tikt pie 5000 dolāru ir grūti, ir jābūt ļoti talantīgam, gudram un izveicīgam. Ar šo soli būtībā noslauca intelektuālo krējumu, savā ziņā iznīcināja šo valstu nākotni. Līdzīgi notiek Krievijā – smadzenes aizbrauc.

– Daudzviet rada apstākļus, lai talantīgie, gudrie un izveicīgie paši ierodas, tā kļuvusi par sistēmu labklājības valstīs.

– Kāda mana draudzene, kura ir vadījusi Gētes institūtu attīstības valstīs, reiz teica, ka vienā brīdī viņa sapratusi – ar dažādām apmācības programmām, talantīgākie un uzņēmīgākie tiek izravēti no vietējās vides, jo ļoti daudzi pārceļas dzīvot uz Vāciju vai citām valstīm tā sauktajā Vecajā Eiropā. Īstenībā tie dara nevis labu valstij, kurā bāzējas, bet izravē šo valsti intelektuāli. Tas jau ir skaidrs – visi, kas var atļauties saviem bērniem izglītību ārzemēs, būtībā aizsūta prom viņus uz neatgriešanos un savus mazbērnus redzēs tikai skaipā.

Lūk, var gadīties, visas šīs problēmas pavisam drīzā nākotnē aizslaucīs kāds lielais cunami vilnis. Un visi kreisie un labējie vienosies sāpju kaucienā uz bezdarba bāzes.

– Kāpēc cilvēks ir tik traks, ka ir gatavs radīt biorobotu, jau iepriekš saprotot, ka tas var iziet ārpus kontroles?

– To, ka cilvēks ir traks, pierāda visa cilvēces vēsture.

– Bet cilvēks taču apzinās, ar ko viņš riskē, radot sev līdzīgu, patiesībā – vergu.

– Cilvēkus nevajag pārvērtēt. Cilvēkiem ir pulka labu īpašību, bet viņa stulbums un iedomība ir neizmērojama, un to saku par visiem, sevi ieskaitot. Ilūzijas metam malā. Tāpēc gadījums ar Elizabeti Holmsu un uzņēmumu Theranos, kas ir mūsu jaunākās izrādes Svaigās asinis pamatā, ir krāšņs piemērs, par to nevarēja neuztaisīt izrādi.

– Ir dzirdēta versija, ka šis projekts tika noairēts, jo, kā zināms, farmācija un medicīna ir no ienesīgākajiem biznesiem.

– To gan es izslēdzu. Tāpat kā es nepiekrītu idejai, ka sen jau izdomāts benzīna aizvietotājs, bet tiek slēpts, jo tas izklausās pārāk sazvērnieciski. Tomēr es nešaubos, ka Elizabetes Holmsas ideja kaut kad varētu tikt realizēta. Kādreiz taču neticēja tam, ka var būt telefons, televizors, bet agri vai vēlu viss būs iespējams. Cita lieta, ka šis piemērs ļauj izgaismot tik daudz ko – manipulācijas, fake news, arī feminisma tēmu... Pirms kādiem diviem gadiem amerikāņu feministes bruka virsū Silikona ielejai, ka tur ir maz sieviešu. Atbilde bija – tur uzņēmumi strādā uz avantūrisma robežas, un avantūrisms vairāk ir vīrieša dabā. Lai būtu veiksmīgs stārtapu vidē, jābūt vienlaikus supertehniskam ģēnijam un pietiekami psiham, jo visu laiku jāstrādā uz blefa, pat fantāzijas robežas.

– Tevi interesē, ar ko beigsies tiesas process Theranos?

– Kā ASV beidzas tiesas? Uzvar tas, kuram labāki advokāti. Hārvijam Vainstīnam visas apsūdzības tika noņemtas, jo advokāti samaksāja un vienojās ar upuriem.

– Tomēr Theranos bija ļoti prominenti investori.

– Investori ir spiesti noticēt trakiem izgudrotājumiem, jo pārējie tradicionālie jeb vecie labie ieguldījuma veidi šobrīd ir devalvējušies. Teiksim, banku procentu likmes jau ir pagātne, tuvojas brīdis, ka būs jāmaksā par to, lai bankā glabātu naudu, tāds scenārijs jau tiek apspriests. Tur jau ir tas dīvainais sajaukums ar ideālismu, mesiānismu un naudas pelnīšanu – paaudzei, kas radīja šo jauno paradigmu, šobrīd ir apmēram 70 – 80 gadi, Bils Geitss, Stīvs Džobss... Tā ir paaudze, kuru jaunība pagāja 60. gados, hipiju laikā, līdz ar to viņos un viņu radītajā biznesā un propagandētajā pasaules uzskatā ir dīvains kokteilis – hipiju ideālisms un brutāla naudas pelnīšana apvienojumā ar nežēlīgu korporatīvo biznesu, kurā nav vietas sentimentam. Ja to sajauc kopā ar moderno tehnoloģiju nekontrolētu attīstību...

– Sava veida atombumba?

– Atombumbu nevar uztaisīt mājās, to valsts var kontrolēt. Savukārt daži hakeri var mājās uztaisīt tādu programmu, kas var manipulēt ar finanšu pasaules arhitektūru. Un, ja mākslīgais intelekts aizies savā loģikas trajektorijā, Džordžs Soross ar finanšu manipulācijām būs kā nevainīgs jēriņš salīdzinājumā ar to... Respektīvi – ir neiespējami valstij to kontrolēt.

Līdz šim gan cilvēka izdzīvošanas instinkts ir vienmēr iedarbojies īstajā brīdī.

– Vai veidojot šo izrāžu triloģiju, tev bija sajūta, ka tā ir pasaule, kuru es nesaprotu? Pirmajā izrādē runā par to, kā mainās morālās vērtības, otrajā – par jaunajām tehnoloģijām, kas var «apēst» cilvēku, trešajai izrādei piedien slavenais teiciens – «ja melo, tad melo tā, ka nevar iedomāties, ka tā var melot», un šoreiz tas tiek darīts naudas un ietekmes vārdā?

– Manam vectētiņam, kurš aizgāja no dzīves 94 gadu vecumā, dzīves beigās bija iestājies budistisks miers, viņš allaž nāca uz mūsu ģimenes svinībām sapucējies, pirmskara stilā, uzvalkā ar šlipsi, sēdēja un klusēja kā Buda. Viņam dzīvē, kā var noprast, gar acīm aizgāja viss 20. gadsimts. Katrai paaudzei ir savi pārbaudījumi, savas traģēdijas un problēmas. Pirms kādiem desmit, 20 gadiem, man diezgan garlaicīgi kļuva dzīvot. Pirms kādiem 20 gadiem pie manis bija atbraucis draugs no Maskavas, sēdējām Ozirisā, viņš skatījās pa logu un teica: «Pie jums, izskatās, vēsture ir beigusies.» Tiešām, bija sajūta, ka vēsture ir beigusies, līdzīgi kā tas notiek tā sauktajās demokrātiskās labklājības zemēs.

Pagāja daži gadi, viss sašķobījās, un man atkal ir nenormāli interesanti, man atkal ir adrenalīns... Esmu tāds cilvēks – man patīk būt opozīcijā. Un atkal redzu – man ir cienīgs pretinieks. Man ir interesanti sekot līdzi, vērot, domāt un saprast, un turēties pretī. Tā ir tikai ilūzija, ka mēs dzīvojam kolosālā laikā, ka nez cik paaudzēm nav bijis kara, un arī labklājības ziņā, kā stāsta, nekad Latvijā nav bijis tik labi, kā ir šobrīd, salīdzinot ar iepriekšējiem laikiem, bet es jūtu riktīgu berzi, ar prātu jūtu, ka nekad tik interesanti nav bijis... Jūtos kā detektīvromāna dalībnieks, man nekad nav tik bijis interesanti saprast – kas te tagad notiek?

– Tas nozīmē – tev ir ticība sev, savam prātam, savai spējai izdzīvot?

– Zini teicienu, kāpēc Anglijā nekad nav bijis antisemītisms, lai gan ebreju tur ir ļoti daudz? Tāpēc, ka angļi nespēj pat iedomāties, kā kāds varētu būt gudrāks un viltīgāks par viņiem, to viņi nekad arī neatzītu. Cilvēkam nevajag domāt, ka kāds viņu grib apšmaukt un izmantot, tā ir labāka attieksme pret dzīvi.