Biedē ar cietumu OIK izveidojušos politiķus, uzņēmējus, ierēdņus

Saeimas OIK parlamentārās izmeklēšanas komisijas priekšsēdētāja Ieva Krapāne no valdošajā koalīcijā ietilpstošās partijas KPV LV vakar uzturēja spēkā solījumu, ka komisijas gala ziņojumā tiks nosauktas amatpersonas, kas vainojamas par OIK. Zaļo un zemnieku savienības valdes priekšsēdētājs Edgars Tavars jau steidzās pamatot, kāpēc vainīgo sarakstā jābūt arī tagadējam Ministru prezidentam Krišjānim Kariņam.

Par OIK vainīgie jau sen ir nosaukti avīzēs, neradot nekādu kaitējumu šiem cilvēkiem un nekādi nemazinot to kaitējumu, ko OIK nodara visiem pārējiem. Līdz šim neviena parlamentārās izmeklēšanas komisija nav spējusi izdarīt neko vairāk kā žurnālisti – neko vairāk par vainīgo nokaunināšanu. Tā tas ir gājis gadu desmitu garumā. Pagājušā gadsimta 90. gados milzīgu rezonansi izraisīja trīs miljonu latu (mazliet virs 4,2 miljoniem eiro pēc oficiālā naudas maiņas kursa) izblēdīšana no valsts uzņēmuma Latvenergo. Parlamentā izveidotā komisija vairāku gadu laikā neatrada ne naudu, ne vainīgos, t. i., neatrada tādus pierādījumus par naudu un vainīgajiem, kādus ņemtu vērā policija, prokuratūra, tiesa. Parlamentārās komisijas izgāšanās savulaik slavenajā trīs miljonu lietā likumsakarīgi noveda pie tā, ka nākamajai komisijai pēc gadiem desmit bija jāmeklē jau miljards eiro, kas pazuda Parex bankā. Jēgas arī no tās komisijas nebija, visi saprata, ka drīkst blēdīties par vēl lielākām summām. OIK afēras gala summa vēl nav nosakāma, jo afēra turpinās, bet Parex miljardu tā noteikti pārspēj.

Solījumu nosaukt vainīgos par OIK izveidošanu I. Krapāne mīkstināja ar politkorektu atrunu, ka komisija nav ne policija, ne prokuratūra, ne tiesa. Komisijai nav tiesību ne uz kādu spēka pielietošanu ne izmeklēšanas laikā (ne kādu aizturēt, ne pārmeklēt (kratīt), ne slepeni noklausīties utt.), ne gala ziņojumā. Visticamāk, komisija rakstiskajā ziņojumā nevienu nenosauks par vainīgu, bet tikai par atbildīgu, par ko nevienam nav šaubu arī bez komisijas ziņojuma. Protams, ka gandrīz visu Latvijas Ministru prezidentu, ekonomikas ministru un vēl citu ministru, augstāko ierēdņu un OIK saņemošo multimiljonāru plejādi veido tikai un vienīgi atbildīgi cilvēki. Komisijas gala ziņojums neuzdos kaut vai tikai atlaist no darba valsts iestādēs darbiniekus, kas turpina gādāt, lai OIK saņēmēji arī šogad saņemtu kārtējo simtmiljoneiro porciju. Komisijas ziņojumam nebūs nekādas līdzības ar tiesas spriedumu, ar kādu iespējams atņemt iepriekš saņemtos OIK maksājumus un pašus saņēmējus vai devējus ielikt cietumā. Ja šādu iespēju Saeimas izmeklēšanas komisijai nav, tad kāpēc tā vispār izveidota un kāpēc deviņu mēnešu garumā tērējusi nodokļu maksātāju naudu? I. Krapāne skaidro, ka tā bijusi nepieciešama, lai panāktu OIK atcelšanu. Bez vainīgo jeb atbildīgo vārdā nosaukšanas to tik tiešām nav iespējams izdarīt. Proti, gala ziņojumā būšot ne tikai uzskaitīti vārdi, uzvārdi un amati, bet arī šo cilvēku darbība tādā veidā, lai pat policisti saprastu, pēc kādiem Krimināllikuma pantiem šo cilvēku darbību vai bezdarbību kvalificēt. Ja policisti to tiešām nesapratīs no OIK afēras izklāsta I. Krapānes redakcijā, tad ir vēl vismaz divi citi afēras apraksti. Vienu no tiem vairāk nekā 80 lapu apjomā Saeimas izmeklēšanas komisijas sēdē uzrādīja Zaļo un zemnieku savienības deputāts Viktors Valainis un viņu publiski atbalstīt steidzās šīs partijas valdes priekšsēdētājs Edgars Tavars. Ja pat tad kāds policists kaut ko nesapratīs, viņam visu OIK afēru visaugstākajā kompetences un tajā pašā laikā uzskatāmības līmenī vienmēr gatavs izskaidrot Saskaņas deputāts Saeimā Ivars Zariņš.

Nav iespējams izbeigt OIK afēru nekādā citā veidā, kā vien to pilnībā kriminalizējot. Valsts amatpersonas tik tiešām ir sniegušas uzņēmējiem garantijas, ka valsts pirks viņu uzņēmumos saražotu elektrību par cenu, kas divas, trīs vai desmit reizes augstāka par cenu, par kādu elektrību iespējams pārdot. OIK ir mehānisms, kā paaugstināt elektrības vidējo pārdošanas cenu virs tirgus cenas, savākt šo piemaksu un atdot to dārgās elektrība ražotājiem. Ja valsts savas saistības lauzīs, uzņēmēji to apstrīdēs civiltiesiskā kārtībā un attiesās no valsts kompensāciju, kas ne mazāka par valsts vārdā apsolītajiem OIK maksājumiem. Vienīgais OIK atcelšanas veids ir tās kriminalizēšana. Par katru OIK saņēmēju ir jāpierāda, ka viņš devis un amatpersonas ņēmušas kukuļus par to, ka vispirms pieņemti likumi, valdības noteikumi u. c. dokumenti, uz to pamata slēgti līgumi par OIK apmaksātas elektrības ražošanu un galu galā OIK apmaksāta, nepārbaudot to, kā elektrība tika ražota un vai vispār tika ražota. Ja tas pierādīts,

t. i., tiesas atzīts par pierādītu, tad uzņēmējs pats atteiksies no OIK cerībā, ka tad viņu ātrāk izlaidīs no cietuma. Tikpat labi valsts var turpināt maksāt OIK vēl gadiem un gadu desmitiem, bet izmaksātā bezskaidrā nauda vienas sekundes laikā tiks atmaksāta valstij atpakaļ. Agrāk to sauca par mantas konfiskāciju, tagad būs jāsauc par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanu.

Šobrīd uz OIK kriminalizāciju cerības vairāk nekā niecīgas, bet kaut kas tomēr nav tā, kā vilcies gadu desmitiem, kopš Saeimas izmeklēšanas komisijas jēdzienu visai drīz pēc Saeimas atjaunošanas diskreditēja Latvenergo pazudušo trīs miljonu latu (iz)meklēšanas komisija un pēc tam desmit vai vēl vairāk komisiju. OIK devējiem un ņēmējiem ir pamats būt tramīgiem, par ko Neatkarīgā viņus brīdināja 27. janvārī ar Edvīna Inkēna vārdiem: «Kad pie varas nāca Hitlers, Musolīni, Franko, tā bija mode uz stipriem cilvēkiem. Arī tagad vērojams kaut kas līdzīgs. Šodien neviens sevi par fašistu nesauks un ar to neleposies, bet būtība ir tāda...» Būtība ir tāda, ka uz cietumu tiks aizvilkti cilvēki, kas iepriekš dzīvojuši pārliecībā, ka ar viņiem tas nevar notikt. Jau 14. februārī noskaidrojās, ko E. Inkēns domājis ar vārdiem «mani biedē». Šā gada janvārī viņš jau zināja vai vismaz nojauta, ka tagad viņam tiešām jābaidās. Drīz vien šis Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris piedzīvojis kratīšanu un aizturēšanu par dalību 40 miljonu eiro nodokļu nemaksāšanas shēmā, kas pēc būtības neatšķiras no OIK shēmām. Pagaidām viņš pabiedēts un atlaists mājās, bet trīs citi aizdomās turamie paturēti cietumā.

Nevajadzētu vērtēt par zemu precedentu ar Latvijas Bankas eksprezidentu Ilmāru Rimšēviču, kas kaut simboliski tika aizvilts uz cietumu pēc tādām divu uzņēmēju liecībām apmaiņā pret atbrīvošanu no kriminālatbildības. Zināms jau, ka tās bijušas liecības par kukuļa došanu un ņemšanu, kuras pierādīt problemātiski, ja tas vairāk nekā divu gadu laikā nav izdarīts. Šo pašu shēmu var iedarbināt arī pretējā virzienā. Lai K. Kariņš un visas citas I. Krapānes komisijas nosauktās personas atzīstas, ka, jā, ņēmušas kukuļus sev un savām partijām. Par to politiķi tūlīt tiek atbrīvoti no atbildības un vairāki simti uzņēmēju salikti cietumā un viņiem atņemts viens vai vairāki miljardi eiro, kuru sadalīšana nodrošina dalītājiem uzvaru vismaz nākamajās Saeimas vēlēšanās.