Koronakrīzes skartas ģimenes apgādes pieredze

Nu jau gandrīz katram Latvijas iedzīvotājam ir kāds rads, draugs vai paziņa, kam koronavīrusa infekcijas vai tās riska dēļ nepieciešams pašizolēties, un atbildīga kaimiņa pienākums šādā situācijā ir sniegt palīdzīgu roku, proti, aiziet uz vīrusu epicentru – lielveikalu, iepirkt kaudzi ēdamlietu vismaz nedēļai un tad diskrēti to visu nolikt uz mājas lieveņa. Uzdevums šķietami vienkāršs, bet pirmā reize praksē var izvērsties par nervus kutinošu pārbaudījumu.

Ziņu žurnālistikā nav īsti labs tonis rakstīt par paša piedzīvojumiem. Taču, ja no piedzīvojuma izriet kāda plašākai publikai noderīga mācība, no šā principa nākas atkāpties. Manā gadījumā gūtā mācība ir šāda: nekādā ziņā nekārt pie atslēgu saišķa multitūli. Un neiesaku nevienam! Tas ir tāds pirksta garuma instruments, metāla plāksnīte, kurā apvienotas vairākas funkcijas – var kādu skrūvi ieskrūvēt, kādu uzgriezni atskrūvēt un var arī iebāzt to iepirkumu ratiņos monētas vietā. Taču tad arī atslēgas paliek karājamies pie ratiņiem.

Kā pie draugiem ieradās koronakrīze

Draugu ģimene nonāca pašizolācijā, jo lielā meita ar pēdējo regulāro avioreisu pārradās mājās no Kārdifas, kur viņa vairākus gadus studēja pilsētplānošanu, līdztekus strādājot krogā. Uzzinot, ka Eiropas valstis koronavīrusa pandēmijas dēļ grasās slēgt robežas, viņai bija vien sekundes desmit, lai izlemtu – palikt Lielbritānijā vai atgriezties dzimtenē. Un viņa aviobiļešu tirdzniecības vietnē nospieda pogu maksāt. Sekoja stresains lidojums mājup, tēvs sagaidīja lidostā – nekādu apskāvienu, nekādu buču. Bieza šalle līdz acīm, un tad pa taisno savā istabā atbildīgā pašizolācijā. Mazajam brālim bija grūti saprast, kādēļ ar māsu tagad drīkst runāt tikai caur stiklu un kāpēc tēvs ēdiena šķīvi nes viņai cimdos un dod nevis rokās, bet noliek uz beņķa pie durvīm. Uz darbu arī vecāki neiet, strādā no mājām. Un uz bērnudārziņu nav jāiet. Jāpastaigājas pa rajonu. Bet tad dzīve pēkšņi kļuva vēl sarežģītāka. Māsai pirms dažām dienām uzkāpa temperatūra un parādījās klepus.

Protams, ka pirmā doma visiem bija – draņķa korona klāt. Krogā, kur meitene strādāja, pēdējā nedēļas nogalē noticis pamatīgs rauts. Britu valdība aizliegusi visus sporta pasākumus, taču kroga īpašnieks jau neies laist garām peļņu. Tas nekas, ka regbija spēle starp Skotiju un Velsu nenotiek, viņš ekrānos rādīja pērnās sezonas spēles atkārtojumu. Krogs bija pilns ar regbija līdzjutējiem, alus plūda straumēm. Putas, sviedri, slienas un vīrusi pa gaisu. Kāda tur distancēšanās. Briti turpina svinēt.

Muļķa multitūlis

Pēc šādas epidemioloģiski faktoloģiskas pašizmeklēšanas draugu ģimene, protams, zvanīja mediķiem, lai brauc taisīt analīzes. Un totāli pašizolējās. Vairs nekādu pastaigu ārpus savas mājas. Nekādas iepirkšanās.

Šajā sarežģītajā brīdī, būdams atbildīgs draugs un kaimiņš, piedāvāju savu palīdzīgo roku pārtikas piegādē, vēl nenojaušot, cik sarežģīts šis pasākums izvērtīsies.

Četru cilvēku ģimenei uz nedēļu nepieciešamo preču saraksts knapi salīda A4 lapā. Maize, piens, gaļa, augļi, našķi – katrai pozīcijai entās apakšpozīcijas. Ērtākai lietošanai un ratos iekrauto preču strīpošanai saraksts pat tika izdrukāts, un neba es vienīgais ar rakstāmo un sarakstu pa veikalu staigāju.

Taču veikalā viss izvērtās pagalam nervozi. Cilvēki tādi aizdomīgi. Plastmasas cimdos iesaiņotās rokas nespēj atvērt plastmasas maisiņus. Pēc iespējas ātrāk gribas tikt laukā no lielveikala, jo skaļruņos skan atgādinājumi saglabāt distanci, lieki neuzkavēties. Labi, ka nesaka – mēs visi mirsim. Kad rati beidzot ar kaudzi uzkrauti, dodos pie kases, laipns pārdevējs kaudzi nopīkstina un tad konstatē, ka terminālis maksājumu kartes kodu neņem pretī, jo karte ačgārni iebāzta. Iebāžu pareizi, bet satraukumā kodu ievadu nepareizi. Un tad iestājas tas, ko angliski sauc blackout – pilnīgs atmiņas zudums. Koda galvā vienkārši vairs nav. Vēl pāris aplami mēģinājumi, un karte ir bloķēta. Taču iepirkumu kaudze kaut kā mājās jādabū. Saņemos – zvanu izolētajiem kaimiņiem, lai sūta naudu. Tie sūta, bet uz citu karti, kas mētājas mājās, jo ir tukša. Neapmaksāto preču kaudze tiek salikta atpakaļ ratos, rati paliek turpat netālu no laipnā kasiera – kurš gan tos ņems. Jāskrien mājās pakaļ kartei. Pie mājas durvīm bāžu roku kabatā, un šajā brīdī mani gandrīz ķer trieka. Atslēgas ir pie multitūļa, bet multitūlis ta palicis iesprausts ratos!

Jācer uz saaukstēšanos

Beigās jau viss nokārtojās. Mājinieki durvis atvēra, naudīgo karti dabūju, lai gan nu jau arī par tās kodu vairs nebiju drošs. Pa galvu maisījās vienīgi atslēgas ar muļķa multitūli. Brīdī, kad ieraudzīju pilnos iepirkumu ratus un pie tiem savu prāvo atslēgu saišķi, gandrīz apraudājos. Cik maz vajag, lai pat tādā koronakrīzē sastaptos ar milzu laimi. Tālāk – ratu saturs tika iekrāmēts mašīnas bagāžniekā, rati nolikti nojumē un atslēgas ar visu multitūli atpakaļ kabatā. Beidzot! Kas par atvieglojumu. Un gandarījums, noliekot iepirkumu kastes uz draugu mājas lieveņa, bija vienkārši neizmērojams.

Koronavīrusa testa rezultāti draugu ģimenē vakar vēl nebija zināmi. It kā divas dienas pagājušas, taču neviens dakteris nezvana, neraksta. Jācer, ka tas uz labu. Temperatūra meitai gan joprojām ir paaugstināta, bet, visticamāk, tā ir tikai parasta saaukstēšanās sevišķi nepiemērotā brīdī.

Iepirkumu maisiņi un kastes tagad rindojas pie daudzu mitekļu namdurvīm, uz lieveņiem, durvju kliņķiem, beņķiem. Un lielāko daļu piegādā ne jau kurjeri vai interneta veikali, bet tieši radi, draugi, labi kaimiņi vai pat pilnīgi svešinieki. Arī par tādiem gadījumiem sociālajos tīklos var lasīt paldies. Jo cilvēkiem krīzē ir jāpalīdz cits citam. Var gadīties, ka pēc nedēļas nonākam mainītās lomās. Tik vienkārši.