Lizumā vēlas restaurēt Tautumeitas skulptūru

Lizuma pagasta iedzīvotāji ir uzsākuši ziedojumu vākšanas kampaņu, lai nākamajām paaudzēm saglabātu vienu no savām identitātes zīmēm – balto Tautumeitu.

Tā ir skulptūra, kura pagasta centrā (ceļa malā netālu no autobusa pieturas) ar Jāņu vainagu rokās stāv jau gadus 70.

Kā šis dziļi nacionālais tēls varēja «piedzimt» okupētajā Latvijā, totalitārā iekārtā? Kā to pieļāva? Šie jautājumi šodien raisa cieņu un lepnumu. Lai arī vēsturiski identiskas skulptūras vienlaikus tika izvietotas arī  Grobiņā un Kandavā un tām visām ir viena autore – tēlniece Lea Davidova-Medene (1921–1986; attēlā), lizumnieši savu Tautumeitu izceļ kā īpašu. Viņiem tas ir vietējās nozīmes mākslas piemineklis ar savu dzīvesstāstu, kas cieši saaudzis ar vairāku paaudžu dzīvēm un likteņiem.

Atjaunot vai zaudēt uz visiem laikiem?

Lizuma pagasta pārvaldes mājaslapā nesen ievietots šāds paziņojums: «Mūsu Tautumeita – viens no Lizuma simboliem. Glābsim no iznīcības! Mūsu novadnieks, tēlnieks Ivars Drulle, ir veicis skulptūras izpēti, sagatavojis tāmi (2270 eiro + nodokļi) un apņēmies to restaurēt. Aicinām ikvienu lizumnieti un šīs idejas atbalstītāju ziedot 2 eiro Lizuma vidusskolas attīstības biedrības kontā: Lizuma vidusskolas attīstības biedrība: LV95HABA0551034223302 ar norādi – Lizuma «Tautumeitai» (līdz 14. jūnijam).»

Tēlnieks I. Drulle Neatkarīgajai saka: «Kad saņēmu zvanu no Lizuma, man nebija jādomā ne mirkli, lai piekristu piedāvājumam šo skulptūru restaurēt. Uzskatu, ka šī skulptūra ir noteikti jāatjauno, jo šajā gadījumā ir tikai divi varianti – tā tiek saglābta un sagatavota tālam ceļam nākotnē vai arī salīdzinoši drīz jāizmet miskastē. Laika gaitā tai radušās nopietnas plaisas, un ar katru nākamo gadu sals un ūdens ver šīs plaisas vaļā un plēš skulptūru gabalos. Kādā noteiktā brīdī sāks krist nost detaļas un tā būs kļuvusi par bīstamu graustu Lizuma centrā. Šādā gadījumā nekas cits neatliktu, kā to nojaukt.» 

Gulbenes novada deputāte, iedzimtā lizumniete Guna Pūcīte Neatkarīgajai saka, ka noteikti pati personīgi ziedos naudu Tautumeitas skulptūras restaurācijai. «Cik sevi atceros, tā tur vienmēr ir bijusi. Zinu, ka laikam Latvijā tikai divas no vairākām saglabājušās. Nezinu, vai tā ir, bet ir sajūta, ka ik pārvasaru tai balta pindzele tikusi pārbraukta pāri, un viss.» Deputāte spriež – par maz ir līdz šim darīts Tautumeitas saglabāšanā. Tāpēc vairs to uz vēlāku laiku atlikt nedrīkst.

I. Drulle raksturo Tautumeitas skulptūru tehniskā aspektā: «Tautumeita ir atlieta no betona vairākās daļās, kas ir salīmētas kopā ar cementu. Laika gaitā tā ir remontēta, klāt likti izdrupuši gabali, izmantojot pirmos, pie rokas gadījušos materiālus. Izskatās, ka tie būs jāņem nost, jo īsti neturas savā vietā. Galvenās problēmas varētu rasties, tīrot šuves un darba gaitā ieraugot, ka salīmētās daļas gandrīz vairs neturas kopā. Varbūt metāla karkass ir izrūsējis tik tālu, ka nespēj noturēt savu slodzi? Šīs ir galvenās bažas. Ja tomēr atklāsies, ka strukturāli mākslas darbs turas stingri kopā, tad detaļu restaurēšana un krāsas slāņu tīrīšana problēmas nesagādās un ir vairāk tehnisks darbs. Kopumā šo darbu varētu veikt mēneša laikā, līdzīgi kā bija Gulbenes Lutera pieminekļa gadījumā. Toreiz gan darbi nedaudz ievilkās, jo bija neparasti lietaina vasara (2017. gadā – red.) un bija jāgaida retās sausās dienas, kad var strādāt uz stalažām.» 

Kā savulaik vietējie glāba savu Tautumeitu

I. Drulle atgādina priekšvēsturi, ka ir vēl viens interesants fakts, ar ko Lizuma Tautumeita ir unikāla. «Kā man stāstīja lizumnieki, pirms atklāšanas skulptūrai bija nolauzta oriģinālā galva, un steigā tai tika izgatavota jauna galva. Tās autors bija vietējais mākslinieks Vilis Zvaigznītis (1914–1997), tas pats meistars, kas veidojis Gosupes velnu (skulptūra, vietējās nozīmes mākslas piemineklis, vēl viena no Lizuma identitātes zīmēm – red.). Vēlāk gan nolauztā galva tika atrasta, un tā tagad glabājas Lizuma pils muzejā. Tagad var pasmieties un teikt, ka šī ir skulptūra ar divām galvām, viena glabājas rezervē,» stāsta tēlnieks. Šis stāsts par mēģinājumu apgānīt pieminekli un to, kā vietējā inteliģence to nepieļāva, ceļo no paaudzes paaudzē.

Gulbenietis, 87 gadus vecais Jāzeps Odumiņš, kurš par vēstures un sporta skolotāju Lizuma vidusskolā sāka strādāt 1959. gadā un turpināja to darīt līdz 1970. gadam, atceras, ko toreiz viņam atklājuši vietējie iedzīvotāji. «Tuvojies pieminekļa atklāšanas brīdis, bet Tautumeita pēkšķi bijusi bez galvas. Šoks! Glāba situāciju Lizumā dzīvojošais Zvaigznīšu Vilis. Vēlāk atrasta arī Tautumeitas oriģinālā galva, kas bijusi iemesta akmeņu kaudzē. Secināts – vietējais tēlnieks dublikātu ir pagatavojis tik labi, ka to nevajag nomainīt. Toreiz neviens tā īsti neesot sapratis, kas un kādu motīvu vadīts Tautumeitas tēlam nodarījis pārestību. Varbūt tas bija huligānisms bez dziļāka iegansta. Bet varbūt kāds tīši tā izdarījis ideoloģisku iemeslu dēļ, jo saskatīja Tautumeitas lepnajā tēlā draudu pastāvošajai iekārtai?» J. Odumiņš atceras, ka viņa darba gados Lizumā tieši pretī Tautumeitai ceļa otrā pusē ziemā dīķī bijusi ierīkota slidotava. Bērni skulptūras pakājē apāvuši slidas un nolikuši savus apavus. Tautumeita bijusi lizumniešu dzīves daļa. «Tautumeita vienmēr tika uzskatīta par Lizuma vizītkarti. Vienmēr vasarā skulptūras pakājē bija iekopta puķudobe. Lizumnieši sevi identificēja ar šo tēlu, jo Lizums ir izteikti latvisks pagasts. Ir svarīgi to saglabāt,» saka J. Odumiņš. Viņš piebilst, ka Tautumeitas un Gosupes velna skulptūras padomju gados tika uzskatītas par pārāk nacionālām. Visi tās zināja, apbrīnoja, bet oficiālās prezentācijās par to bijis jāklusē. Līdz ar to var teikt, ka padomju godos Tautumeita bija Lizuma neformālā vizītkarte. Tāda, par kuru saka – savējie sapratīs.

Mākslinieces vēstījums cauri laiku laikiem

«Kāpēc vēl ir svarīgi šo skulptūru atjaunot? Savā agrīnajā mākslinieces karjerā to ir veidojusi viena no izcilākajām latviešu tēlniecēm L. Davidova-Medene. Viņas darbi ir plaši pārstāvēti gan Mākslinieku savienības muzejā, gan Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā. Laist bojā viņas darbu slinkuma vai nolaidības pēc būtu tīrais neprāts,» saka I. Drulle. Svarīgi saprast, ka L. Davidova-Medene ir izteikti latviska tēlniece. Dzimusi Kuldīgas apriņķī. Nākamajām paaudzēm viņa ir atstājusi vērā ņemamu savu tēlnieces mantojumu, kur ir gan Tautumeita, gan daudz cita. Viņas galvenais daiļrades virziens bija portrettēlniecība, veidojot izcilu kultūras darbinieku portretus. Viens no pēdējiem nozīmīgajiem darbiem – piemineklis Krišjānim Baronam Vērmanes dārzā (1985). Pret sevi māksliniece ir bijusi ļoti prasīga. Viņai pieder vārdi: «Darbīgums ir laba lieta, taču ar virspusīgu rosīšanos, pie kādas dzīvē esam pieraduši, mākslā nepietiek.» (Rakstīja laikraksts «Brīvība» 1982. gada 1. martā.)

I. Drulle prāto, ka varbūt kādam var šķist, ka Tautumeitas skulptūras stils ir pārāk reālistisks un tas saistās ar valdošo stilu Padomju Savienībā pagājušā gadsimta piecdesmitajos un sešdesmitajos gados. «Šeit ir jāpiebilst, ka tā vienkārši ir mūsu vēsture un Latvijā ir palikuši ļoti maz šāda stila āra skulptūru. Mākslas vēsturnieki tagad tās izmisīgi meklē kā ar uguni un dokumentē, lai saglabātu liecības par to laiku. Šobrīd mākslas vēstures kontekstā tiek pārskatīts padomju laika mantojums un mēs sākam citādi skatīties uz šo laiku. Tiek izdotas grāmatas par arhitektiem un dizaineriem, kas radījuši spilgtus darbus dziļā Hruščova un Brežņeva laikā. Arī Latvijas Banka šogad izlaidīs kolekcijas eiro monētu, kas veltīta padomju laika modernismam sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados. Šādā skatījumā Lizuma skulptūra ir kļuvusi par īpaši saudzējamu vēstures liecību ar augstu māksliniecisku vērtību. Es šo darbu redzu kā svarīgu sava laika liecību – ja vecākā paaudze to atceras Staļina laika kontekstā, tad nākamām paaudzēm pēc gadiem 50 vai 100 tā būs tīra eksotika un oriģinālais konteksts būs sen izbalējis. Varu pieminēt kādu citu socreālisma skulptūru, kas kļuvusi ļoti populāra un ir iecienīts tūrisma objekts. Piecdesmitajos gados no betona tika atlieti vairāki eksemplāri ar sēdošu lāci, kas našķojas ar medu. Mākslinieciski vidējs darbs, bet viens tāds ir izstādīts Ogres centrā, ieguvis nosaukumu Lācītis Ēriks un ir viens no populārākajiem tūrisma objektiem Ogrē. Identiskas skulptūras bija Jūrmalā, Gulbenē, arī citās pilsētās, bet lielākā daļa no tām ir zudušas. Man ir zināmi vairāki novadpētnieki, kas speciāli meklē lācīša ar medus podu skulptūras.