Covid-19 bilance: uzņēmējiem miljoni, bet darbiniekiem kapeikas

Valsts ieņēmumu dienests (VID) un Valsts Sociālās apdrošināšanas aģentūra (VSAA) izmaksājušas kopā 60,5 miljonus eiro cilvēkiem, kuri zaudēja iespējas strādāt valdības noteiktās ārkārtas situācijas apstākļos.

Ārkārtas situācija Latvijā bija spēkā no 12. marta līdz 10. jūnijam. Tas ļāva jūnija otrajā pusē pievērsties piespiedu dīkstāves radīto zaudējumu aprēķināšanai un kompensēšanai tajās robežās, kādas valsts bija noteikusi privātpersonām. Līdz pagājušas nedēļas beigām VID bija izmaksājis iedzīvotājiem 53,6 miljonus, bet VSAA – 6,9 miljonus eiro. Ir pozīcijas, kuros izmaksas turpinās, taču iedzīvotāju saņemtās un valsts iztērētās naudas summas kopš jūlija sākuma augs daudz lēnāk nekā no aprīļa līdz jūnija beigām.

Lauvas tiesu no kompensācijām apsaimniekojošais VID ir izmaksājis 53,6 miljonus eiro 55 179 fiziskām personām 133 462 porcijās jeb dīkstāves pabalstos pa mēnešiem. Lielākajai daļai dīkstāves saņēmēju noteikti nebija tādu uzkrājumu, ar kādiem tās varētu pārlaist bez algas četrus mēnešus no marta vidus līdz jūnija vidum un tagad saņemt caurmērā 971 eiro. Tāpēc valsts sāka dīkstāves pabalstu izmaksu jau aprīlī. Šobrīd pabalsti noteicoša masa jau nonākusi pie iedzīvotājiem, tāpēc VID dalījās ar pārskatu par balastu izmaksu kopumā. Joprojām atrodoties atsevišķi gadījumi, kuros VID akceptē novēlotus lūgumus pēc palīdzības, bet kopējo pabalstu summu šī palīdzība vairs jūtami neietekmēs.

VID dati parāda, ka cilvēki saņēmuši caurmērā nepilnu tūkstoti eiro par neko nedarīšanu četru mēnešu laikā. VID kontrolēja, lai viņi tiešām neko nedarītu vismaz tajā uzņēmumā, kas bija pieteicis savus darbiniekus dīkstāves pabalsta saņemšanai. Pabalstu summārais apmērs Latvijas iedzīvotāju vairākumam pierastajā līdzekļu mērogā gana iespaidīgs, lai diskusijas sociālajos tīklos sistu augstu vilni. Kāpēc vieniem par nestrādāšanu samaksāja gandrīz tikpat, cik citiem tajā paša laikā bija jānopelna? Kāpēc šiem cilvēkiem nelika veikt sabiedriskos darbus? Kā Latvija atmaksās valsts parādu, uz kura rēķina maksāti dīkstāves pabalsti?

No otras puses, uz Covid-19 rēķina izmaksātie pabalsti Latvijā bijuši daudz mazāki, nekā vairumā Eiropas Savienības valstu. Arī šo faktu var pārvērst jautājumā, kāpēc Latvijas valdība nav pietiekami sildījusi ekonomiku ar eiro, kurus Eiropas Centrālās banka nosauca par pandēmijas emisiju? Latvijas valdības izvēle ir bijusi laist šos eiro apgrozībā pārsvarā caur uzņēmumiem, kuru priekšgalā 286 miljonus eiro saņēmusī aviokompānija “airBaltic”. Šis ir arī visuzskatāmākais gadījums, kurā Latvija ar savu parādu pieaugumu sildījusi nevis Latvijas, bet Eiropas Savienības vai pat visas pasaules ekonomiku. Uzņēmuma nacionālās aviokompānijas gods taču nemaina faktu, ka Latvijas iedoto naudu uzņēmums tūlīt atdos ārzemniekiem par jaunu lidmašīnu piegādi, par veco parādu procentiem, par degvielu utt. Mazākā apmērā tas pats attiecas uz visu valsts atbalstu uzņēmumiem, ka šis atbalsts pamatā tiks izlietots Latvijas tirdzniecības bilances deficīta segšanai.

Vidējais summārais pabalsts 971 eiro apmērā veidojas no ļoti dažāda lieluma pabalstiem starp dažiem desmitiem un dažiem tūkstošiem eiro. Pabalstu intervālu vienam saņēmējam VID nav rēķinājis, bet vidējā viena pabalsta porcija 402 eiro apmērā iegūta tā, ka 3% saņēmēju saņēmuši mazāk par 50 eiro vienā reizē, bet 19% saņēmēju saņēmuši maksimālos 700 eiro.

Pabalstu vidējā kopsumma divreiz mazāka nekā vidējais pabalsts četru mēnešu periodā. VID to izskaidro ar uzņēmēju piekopto praksi veikt darbinieku rotāciju. Daļējā dīkstāvē esošie uzņēmumi parasti katru mēnesi mainījuši vietām tos darbiniekus, kuri strādājuši par algu vai bijuši piespiedu dīkstāvē par pabalstu. Tādā veidā uzturēta darbinieku kvalifikācija vai mazinātas iespējas, ka četrus mēnešus uzņēmumā neredzēts darbinieks tur netiks redzēts vairs nekad.

Nekādu sabiedrisko darbu nerīkošana bija pareizāka nekā rīkošana. Šādu pasākumu izvēršana ar paraugdemonstrējumiem sociālās distancēšanās ievērošanā (šādas distancēšanās imitācijā) gan valstij, gan šādu darbu veicējiem būtu izmaksājusi dārgāk, nekā valsts izmaksāja pabalstos. Labāk, ka cilvēki visu laiku bija gatavībā atgriezties savās pamatdarba vietās, kur viņi varēja sākt pelnīt naudu sev un nodokļus valstij.

VID ģenerāldirektore Ieva Jaunzeme par ieguvumu no Covid-19 krīzes nosauca to, ka tagad daudzi tūkstoši nodarbināto niecīgus pabalstus saņēmušie vai no VID uz VSAA aizdzītie pabalstu lūdzēji kā tieši iesaistītas personas un vēl plašākas aprindas kā novērotāji pārliecinājušies, cik sliktas sekas izraisa darbs par algu “aploksnēs”, t.i., alga bez sociālās apdrošināšanas iemaksām. Viņa duetā ar Nodokļu maksātāju uzvedības analīzes un prognozēšanas pārvaldes direktora vietnieci Natāliju Fiļipoviču tieši aploksnes daudzināja kā visa ļaunuma sakni, lai gan tā nav lietas būtība. Nekas taču netraucē uzņēmējiem algas caur banku kontiem izmaksāt, bet šīm algām atbilstošus nodokļus VID nesamaksāt. Pat tad, ja šādas neatbilstības atklājas, VID rīcībā nav efektīvu līdzekļu, ar kuriem piedzīt nesamaksātos nodokļus. Ja uzņēmumam naudas vairs nav, tad nevar piedzīt neesošu naudu. Ja uzņēmuma nauda ir, tad tas noalgo juristus un tiesājas ar VID nepārskatāmi ilgi.

Galu galā arī I. Jaunzeme šādu situāciju atzina un apsolījās, ka jau šoruden sākšoties jauna un pareiza dzīve, kurā nodokļu naudas neatdošana valstij neietilpšot. VID cer valsts 2021. gada budžetu pavadošajā likumu paketē iedabūt grozījumus likumā par sociālās apdrošināšanas iemaksām, kas padarīšot neizmantojamas lielāko daļu no tām atrunām, ar kādām uzņēmēji, t.i., viņu nolīgtie juristi iestāstot citiem juristiem, t.i., tiesnešiem, ka nodokļu nemaksāšana esot notikusi likumīgi.