Eiro pirktspēja tuvojas nullei

2020. gads ar lieliem, melniem burtiem apstiprinājis Neatkarīgās 2016. gada janvārī izteikto brīdinājumu, ka Eiropas Centrālās bankas (ECB) uzsāktā eiro drukāšana padarīs Latvijā nepieejamas pirmās nepieciešamības preces un pakalpojumus.

2016. gada sākumā Neatkarīgā pārlūkoja cēloņus un sekas ECB 2015. gada marta lēmumam drukāt eiro, kuriem nav seguma ar precēm un pakalpojumiem. Par publikāciju “Dzīve naudas šļūdoņa gaidās” iespējams elektroniski pārliecināties šeit (https://nra.lv/ekonomika/latvija/161141-2016-gada-finansu-tirgus-prognozes-dzive-naudas-sludona-gaidas.htm). Tajā brīdī ar gandrīz pustriljonu eiro lielu papildemisiju ECB bija pārvilkusi apgrozībā esošo eiro daudzumu pāri 10 triljonu eiro robežlīnijai, kuras tuvumā svārstījās tāds eiro daudzums, kāds nepieciešams nomālai saimnieciskajai darbībai eirozonā. Līdz šim laikam ECB nodrukājusi vēl apmēram četrus triljonus lieko eiro, kas vēl jo vairāk lieki tāpēc, ka kopš tā laika ne vien Latvijā, bet Eiropā kopumā samazinājies viss, izņemot cenas. Tomēr ir piepildījušies naudas drukātāju solījumi, ka naudas apjoma palielināšanai tagad jau apmēram par pusotru reizi nav sekojusi cenu celšanās caurmērā pusotru reizi. Diemžēl Latvijas iedzīvotājiem nekāda labuma nav. Daudzas ikdienā vajadzīgas preces ir pēkšņi kļuvuša tikpat nepieejamas, it kā to cenas būtu vienas dienas laikā cēlušās nevis 1,5, bet 15 vai 150 reizes. Morāle tāda, ka cilvēki Latvijā un visā Eiropā bija sākuši dzīvot krietni pāri saviem līdzekļiem, tāpēc viņu dzīves līmeni vajadzēja ļoti strauji samazināt. Klasiskā veidā šādu mērķi sasniedz ar naudas drukāšanas un kara kombināciju, bet tagad karu mēģina aizvietot ar Covid-19. Naudas drukāšana ir tik un tā vajadzīga, lai samazinātu cilvēku ieņēmumu un uzkrājumu reālo vērtību. Covid-19 piepīšana šim procesam signalizē, ka no liela kara tiek mēģināts izvairīties, bet dzīves līmeņa pazemināšana tik un tā izrādīsies straujāka, nekā tagadējais Latvijas iedzīvotāju vairākums vēl atceras no Padomju Savienības likvidācijas laika. Arī tajā reizē līdzās sākotnēji PSRS un tālāk Latvijas rubļa drukāšanai darbojās dažnedažādi preču pirkšanas, pārdošanas vai pārvietošanas ierobežojumi.

Trūcīgiem jāmaksā sods par trūcīgumu

Rakstu par naudas šļūdoni Neatkarīgā sāka ar atrunu, ka ECB drukā bezskaidro naudu, kas burtiskā nozīmē nevienam uzgāzties virsū nevar: “Pašreizējā eiro emisija nozīmē ciparu maiņu un to daudzuma palielināšanu ECB un ar to saistīto banku datoros, kas taču nekādi neizmaina pat tikai datoru svaru. Bezskaidrās naudas emisija liek rēķināties ar to, ka kādā brīdī sagrautas tiks nevis fiziski redzamās ēkas un jebkādas būves ar un bez cilvēkiem, bet pašreizējās īpašumattiecības ar daudzām citām attiecībām starp fiziskām un juridiskām personām.” Tieši tā tas tagad notiek attiecībā uz veikalos fiziski redzamajām zeķēm, kuras cilvēki nedrīkst pirkt, kaut gan viņiem tās vajadzīgas. Vēl jo vairāk tas attiecas uz viņu naudu gan banknošu un monētu, gan elektroniskajā formā. Cilvēkiem nauda it kā ir, bet vai šī nauda vairs ir nauda, ja par to nedrīkst nopirkt ne zeķes, ne kurpes un arī ne diegu un adatu, lai salāpītu vecās zeķes, un arī ne kurpju smēri, lai pagarinātu kalpošanas laiku tiem apaviem, kas cilvēkiem jau bija pirms aizlieguma pirkt jaunus apavus.

Visai trāpīgs ir bijis paredzējums, ka attiecībām starp pircējiem un pārdevējiem tiks sagrautas kopā “ar daudzām citām attiecībām starp fiziskām un juridiskām personām”. Pie plaukta ar nenopērkamajām zeķēm tiek sagrautas cilvēku attiecības ar veselo saprātu, atbilstoši kuram nav iespējams noticēt, ka viens un tas pats cilvēks (kurš uzlicis sejas masku, dezinficē rokas, lieto iepirkumu groziņu vai ratiņus ar limitētu skaitu u.tml.,) neizplata vai nesaņem Covid-19 pie plaukta ar maizes kukuļiem, bet izplata vai saņem Covid-19 pie plaukta ar zeķēm. Tālāk tīri terminoloģiski jāvienojas, ko saukt par cilvēcisko attiecību graušanu un ko – par šādu attiecību veidošanu. Var jau rakstīt arī tā, ka cilvēcisko attiecību buķeti tagad papildina attiecības starp covidticīgajiem, kas tik tiešām tā arī domā, ka zeķu plauktu aizzīmogošana ar svītrainām līmlentēm aptur Covid-19 izplatību, un coviddisidentiem, kas norāda, ka tirdzniecības iespēju sašaurināšana šī vārda burtiskajā nozīmē tikai palielina inficēšanas varbūtību un uztur pietiekami augstu saslimstības līmeni, lai Latvija būtu tiesīga saņemt savas porcijas no eiro emisijām, kam ECB šogad piešķīrusi pandēmijas emisiju nosaukumu.

Aizliegums pirkt zeķes (apavus, apģērbu...) darbojas mats matā tāpat kā inflācija tādā nozīmē, ka inflāciju mēdz dēvēt arī par papildnodokli trūcīgajiem. Proti, no inflācija vairāk cieš tie, kuri dzīvo no rokas mutē bez uzkrājumiem naudas vai mantu veidā. Nav Latvijā nekāds dabas brīnums cilvēki, kuri nevarēja nopirkt ziemas apavus tajās dažās dienās starp paziņojum par aizliegumu pirkt apavus un šī aizlieguma stāšanos spēkā. Pirmkārt, šie cilvēki jaunus apavus var nopirkt nevis tad, kad vecie apavi kļuvuši cauri, vai kad laiks kļūst auksts, vai kad valdība noteikusi termiņu aizliegumam pirkt apavus, bet tad, kad viņi saņēmuši algu vai pensiju. Otrkārt, daudziem cilvēkiem bija reāli jāstrādā atšķirībā no aizliegumu tirgot apavus pieņēmušajiem deputātiem un ierēdņiem, kuru attālinātais darba režīms visbiezāk ir sinonīms nestrādāšanai vispār. Turklāt Saeimas deputāti, ministri un visi kaut cik nozīmīgie ierēdņi par savām daudztūkstošu eiro mēnešalgām var uzturēt ģimenes locekļus, kuru vienīgais pienākums ir iepirkšanās. Treškārt, cilvēku iespējas izveidot apģērbu, apavu u.c. lietu uzkrājumus ir atkarīgas no tā, kādu mājokļa platību viņi var atļauties. Jo cilvēks jeb mājsaimniecība bagātāka, jo ilgāk tā nesajutīs būtisku kaitējumu ne no inflācijas, ne no aizlieguma pirkt vajadzīgas lietas.

Šā gada augļus baudīsim nākamgad

Nepārlūkosim nostāstus par to, kur un kad plašajā pasaulē naudas funkcijas bijušas palmu lapām vai gliemežvākiem. Inflāciju mums zināmajā veidā kā papīra naudas drukāšanas rezultātu pirmie ieviesa Francijas karaļi no tās pašas dzimtas, kuras pārstāvei tiek (pārspīlēti) pierakstīta pamācība trūcīgajiem ēst kūkas, ja viņi nevar nopirkt maizi. Latvijas gadījumā aizliegumu pirkt apavus noteikuši cilvēki, kuri apavu vietā lieto automašīnas. Viņi vai nu tiek vadāti valsts pilnībā uzturētos automobiļos, vai pa valsts naudu braukā savos automobiļos, kuru ekspluatācijas komplektā ietilpst arī bezmaksas caurlaides iebraukt jebkur un atstāt automobili stāvēšanai arī jebkur uz jebkuru laiku. Tādiem cilvēkiem jau esošie apavi nenolietosies gadiem. Franču Marijai Antuanetei Latvijā atbilst aprindas, kurās jauni apavi vajadzīgi tikai tāpēc, lai Valsts prezidenta kundze varētu sacensties ar Ministru prezidenta kundzi, Saeimas priekšsēdētājas kundzi, Satversmes tiesas priekšsēdētājas kundzi u.tml. kundzēm par to, kurai kārtējās jaunās kurpes labāk sader ar nākamo jauno kleitu.

Valstī zināmās kundzes un viņu kungi neviltoti uzskata sevi par vislielākajiem cietējiem no Covid-19 ierobežojumiem, jo viņi taču skaitās ierobežojuši sev legālas izrādīšanās un izklaidēšanās iespējas. Jaunas kurpes pirkt viņi nav sev aizlieguši, jo to taču drīkst izdarīt interneta pasūtījuma veidā. Būtu par daudz prasīts, lai viņi prātotu, piemēram, par tagadējo skaidrās naudas statusu, ja par šo naudu pat zeķes nedrīkst nopirkt. Tālāk jautājuma zīmes parādās arī virs bezskaidrās naudas. Nopirkt zeķes vai pat kurpes par šādu naudu drīkst, taču drīzāk pienāks pavasaris nekā šādi pirkumi no internetveikaliem, kuru piegādes jauda nespēj pēkšņi aizvietot apmēram miljonu cilvēku Latvijā, kuriem pārāk mazs vai pārāk liels vecums netraucēja pašiem pirkt un nest uz mājām ikdienas preces. Valdība ir radījuši nišu, kuras aizpildīšanā melnais jeb pelēkais tirgus pēc definīcijas pārspēs nodokļus maksājošus uzņēmumus.

2020. gads sākās ar ceļošanas ierobežojumiem un beigās nonāca līdz aizliegumam nopirkt zeķes un grāmatas. Bezmaksas, t.i., uz nodokļu maksājumu rēķina uzturētā izglītība likvidēta tādā mērā, kādā tā pārveidota par attālināto apmācību, kuras rezultāts būs atestāti un diplomi bez nekādām zināšanām un prasmēm. Bērni un jaunieši tagad var reāli apgūt tikai to, ko paši prot vai par ko spēj samaksāt viņu ģimenes locekļi. Covid-19 atnāca kā saukts, lai nerastos jautājumi, kā tiek pilnīgi un galīgi izviņķelēts pusotrs miljards nodokļu maksātāju naudas medicīnai, no kuras Latvijā reāls labums tikai tiem, kas spēj par ārstēšanu maksāt paši. 2021. gadā šādi pārveidojumi turpināsies vēl ātrākā tempā atbilstoši tam, kā ECB apņēmusies turpināt eiro drukāšanu.