Ainārs Šlesers: Bordāna/Juraša kompānija silda „oligarhu” zupiņu

„Visu noteiks vēlēšanu rezultāti. Bet uzņēmēju atbalsts man šobrīd ir ļoti spēcīgs, turklāt cilvēki skaidri redz to absurdu, kādā grimst šī vara. Piemēram, tranzīta nozare. Pavisam nesen Ministru prezidents Kariņš (JV) Saeimā pateica, ka tranzīta nozare ir pagātne, Latvijai tā vairs neesot vajadzīga, tagad vajagot koncentrēties uz gudro ražošanu. Kur tad tā ir?! Izņemot gudru muldēšanu, valdība neko citu nepiedāvā,” spriež Ainārs Šlesers, bijušais politiķis, nu uzņēmējs. Šodien – intervija ar Aināru Šleseru, kurš, iespējams, atkal kļūs par politiķi.

„Visu noteiks vēlēšanu rezultāti. Bet uzņēmēju atbalsts man šobrīd ir ļoti spēcīgs, turklāt cilvēki skaidri redz to absurdu, kādā grimst šī vara. Piemēram, tranzīta nozare. Pavisam nesen Ministru prezidents Kariņš (JV) Saeimā pateica, ka tranzīta nozare ir pagātne, Latvijai tā vairs neesot vajadzīga, tagad vajagot koncentrēties uz gudro ražošanu. Kur tad tā ir?! Izņemot gudru muldēšanu, valdība neko citu nepiedāvā,” spriež Ainārs Šlesers, bijušais politiķis, nu uzņēmējs. Šodien – intervija ar Aināru Šleseru, kurš, iespējams, atkal kļūs par politiķi.

Kāpēc jūsu nodoms iet politikā parādījās tieši tagad? Daži politikas vērotāji uzskata, ka tas noticis tāpēc, ka prokuratūra jums uzrādījusi apsūdzību.

Sāksim no sākuma.

2011. gadā KNAB realizēja politisko šovu, kā rezultātā es tiku ievilkts šajā procesā kā centrālā figūra. Juta Strīķe, tā laika KNAB patiesā vadītāja, visos medijos deklarēja, ka pret Šleseru ir savākts ļoti daudz pierādījumu un ka visi figuranti tikšot notiesāti. Tā paša gada jūnijā notika „oligarhu kapusvētki”, līdz ar to tiesa – gan tikai sabiedriskajā formātā – bija notikusi, atlika sagaidīt spriedumu. Un tā piecus gadus es to gaidīju, mani vazāja un pratināja par absurdām lietām, par to, kas dzīvē vispār nav noticis.

Piemēram?

Piemēram, epizode, par kuru KNAB lūdza Saeimai atļauju veikt manās mājās kratīšanu, bija saistīta ar to, ka it kā esot bijusi saruna, kurā it kā esot pieprasīts kukulis, lai par Rīgas brīvostas valdes priekšsēdētāju ievēlētu Andri Ameriku.

Bet tas viss bija safabricēts. To pateicu uzreiz, tomēr sabiedrības vairums tam nenoticēja, jo KNAB uzskatīja, ka šie fakti jāpārbauda. Jā, saruna notika, bet tās tēma bija: kā reklamēt Rīgas, Ventspils, Liepājas ostas? Viss, nekas cits tur nav bijis! Turklāt šī saruna notika tad, kad Ameriks jau bija ievēlēts par Rīgas brīvostas valdes priekšsēdētāju. Kā var pieprasīt kukuli par Amerika ievēlēšanu, ja viņš jau ir ievēlēts?!

To visu stāstīju deputātiem, un iespējams, ka tas bija viens no iemesliem, kāpēc viņi nenobalsoja par kratīšanu manās mājās. Tad radās Valsts prezidenta rīkojums Nr. 2: Edgars Rinkēvičs, toreizējais Valsts prezidenta kancelejas vadītājs, kamēr Zatlers bija vizītē Polijā, uzrakstīja Zatleram runu, ko Zatleram vajadzēja tikai nolasīt pēc atgriešanās no šīs vizītes. Saeimu atlaida. Tika radīta Zatlera Reformu partija – veidojums, lai pārņemtu varu tikai varas dēļ. Kopš tā laika politiku es biju nolicis malā, nodarbojos ar uzņēmējdarbību.

Bet tad 2016. gadā nodibināja parlamentārās izmeklēšanas komisiju: vai tā dēvētā oligarhu lieta nav bijusi nelikumīgi izbeigta? Strīķes/Juraša/Bordāna kompānija sāka atkal sildīt „oligarhu” zupiņu... Ar tās palīdzību viņi iejāja Saeimā. Patlaban, kad valdošo partiju reitingi ir tik zemi, ka sociologi pat vairs nepublicē datus, politiķi pēkšņi saprot, ka pandēmijas laikā viņi ir izgāzušies – par to liecina amatpersonu atlaišanas, visādi vakcinācijas biroji, kovidreklāmas naudas, kas tiek novirzītas partijām pietuvinātiem cilvēkiem. Un tieši tagad atkal parādās „oligarhu” katliņš, sak, nekā cita vairs nav, atgriezīsimies pie vecajām vērtībām!

Tieši tāpēc, ka vairs negribu uz to visu no malas noraudzīties, esmu pieņēmis lēmumu atgriezties politikā: nedrīkst pieļaut, ka šobrīd valsti vada visādi izbijuši „menti” un drošībnieki – pseidotiesiskuma aizstāvji Jurašs un Bordāns.

Kāda jums bija saruna prokuratūrā?

Sapratu, ka atkal pret mani ir safabricēta lieta. 2006. gadā, kad bija Kalvīša valdība (es tobrīd valdībā nebiju), tika pieņemts lēmums, ka jāievieš ciparu televīzija. To paredzēja Eiropas direktīvas. Valdība sāka strādāt. Mana partija (LPP/LC) veiksmīgi nostartēja Saeimas vēlēšanās, un es atkal kļuvu par satiksmes ministru. Un tie darbi, kurus sāka iepriekšējā valdība, turpinājās. 2008. gadā valdība apstiprināja nolikumu konkursam, kura mērķis bija atrast labāko pretendentu ciparu televīzijas ieviešanai. Konkursa rezultātā tika izvēlēts uzņēmums LATTELECOM, no kura 51% pieder Latvijas valstij. Nebija nekādu šaubu, ka tas ir pareizs lēmums. Un tas tika virzīts valdībai uz apstiprināšanu, kas to arī apstiprināja.

Taču drīz pēc tam krita Godmaņa valdība, un viss palika tikai „uz papīra”. 2009. gada 12. martā darbu uzsāka Valda Dombrovska valdība, kas sāka ieviest arī ciparu televīziju. Visi līgumi, kas attiecas uz ciparu TV un par kuriem man prokuratūra izsaka pārmetumus, ir noslēgti Dombrovska valdības laikā!

Bet prokuratūra uzskata, ka es esot kontrolējis Dombrovska valdību, ka bijusi kaut kāda sazvērestība, ko realizējis kaut kāds grupējums. Zināt, ko man saka prokurors? Ka valdība pati nesaprot, ko tā lemj. Viens jautājums esot virzīts steidzamības kārtā, un tā esot pretlikumība.

Piedodiet, steidzamības kārtā tiek virzīti simtiem jautājumu, un neviens nesaka, ka tas ir pretlikumīgi. Finanšu un Tieslietu ministrija ir tās, bez kuru lēmuma neviens jautājums nenonāk valdības dienaskārtībā. Divi ministri, Ministru prezidents un Valsts kanceleja – visi pārbaudīja, viss bija pareizi. Prokuratūra man saka: nē, tās ir muļķības, jūs visus esat piemānījis, tāpēc vainīgs!

Piedodiet, bet es negribu, lai tagad visādi juraši un bordāni krātu politiskos punktus uz mana rēķina, situācija ir nobriedusi, esošā valdība ir nespējīga strādāt, 85% no sabiedrības nesaprot, ar ko šī valdība nodarbojas un kāpēc tā pieņem tādus lēmumus, kādus pieņem, tāpēc esmu gatavs nolikt malā visu, ar ko nodarbojos, un iekļauties režīmā 7/24, lai pēc nākamajām Saeimas vēlēšanām pie varas nāktu spēcīga valdība, kurai ir konkrēts plāns un kurā strādā nevis kaut kādi neveiksminieki bez pieredzes, bet gan profesionāļi. Saprotu, ka, uzrādot man kaut kādas absurdas apsūdzības, ir sākusies politiskā kampaņa, un es esmu pieņēmis šo izaicinājumu.

Vai esat pārliecināts, ka varēsiet atrast tik daudz atbalstītāju un viendomātāju, lai izveidotu partiju un uzvarētu vēlēšanās?

Pēc sava paziņojuma esmu saņēmis ārkārtīgi lielu atbalstu. Cilvēki, kurus neesmu redzējis gadiem, teica, ka ir gatavi nākt komandā. Pieredzējuši un gados jauni cilvēki man raksta feisbukā, ka grib atbalstīt un nākt komandā. Daudzi uzņēmēji sūdzas, ka valdībā nav neviena, ar ko runāt par biznesa problēmām. Centīšos piesaistīt visdažādāko nozaru pārstāvjus, cilvēkus ar pieredzi, jo tagad ir jānāk tiem, kuriem tiešām ir rūpe par mūsu valsti. Savulaik uz „oligarhu lietas” pamata dzima divas partijas – Zatlera Reformu partija un Bordāna/Strīķes/Juraša partija. Tas, ka KNAB bijušie vadītāji nolēma iet politikā, ir simptomātiski: nav izslēgts, ka esošā prokuratūras vadība, kas patlaban atbalsta safabricēto procesu pret mani, nākotnē plāno pievienoties Bordāna partijai.

Atceros, ka savulaik jums pārmeta, ka piesaistījāt Rīgai Īrijas lidsabiedrību „Ryanair”.

Mani pat gribēja tiesāt par to, ka es piešķīru apjoma atlaides. Jo KNAB apgalvoja, ka es esot nodarījis zaudējumus lidostai „Rīga”. Es mēģināju skaidrot izmeklētājam, ka uzņēmējdarbībā visur ir atlaides, un kāpēc tās nevarētu būt arī lidostā? Tie ir zaudējumi, viņš iebilda. Labi, skatāmies, kāds ir rezultāts, – tā atkal es. Tika piešķirtas atlaides, līdz ar to pieauga pasažieru skaits par 700%. Tas bija manas ministrēšanas laikā. Nezinu tādu nozari, kas būtu piedzīvojusi tādu izaugsmi tik īsā laikā. Attīstījās gan „airBaltic”, gan „Ryanair”.

Jā, es varēju nonākt cietumā, ja mana vēlme attīstīt lidostas darbību būtu izgāzusies, proti, ja lidosta ciestu zaudējumus. Bet viss sanāca, sāka augt ne tikai peļņa, bet arī apgrozījums, palielinājās peļņa no veikaliem. Un tad, kad KNAB apgalvoja, ka ir radīti zaudējumi, es pajautāju: vai jūs vispār esat paskatījušies skaitļus? Nē, mēs nesaprotam, saka KNAB, kā tas var būt – iedod atlaides, bet peļņa aug. Un šī „oligarhu lietas” epizode tika vērtēta piecus gadus...

Bet par LATTELCOM lietu un ciparu televīziju jūs taču arī esat pratināts pirms cik tur gadiem?

Pēdējo reizi pirms astoņiem gadiem. Un pēkšņi prokuratūra saprata, ka ir kaut kāda problēma attiecībā uz mani. Bet es taču nevaru kontrolēt LATTELECOM darbu ar privātiem uzņēmējiem. Ir taču Ekonomikas ministrija un Zviedrijas uzņēmēji, kuri to kontrolē. Taču vienu lietu gan es zinu: LATTELECOM no grimstoša uzņēmuma, kura pārziņā bija parastie telefoni, kļuva par peļņu nesošu uzņēmumu – pateicoties ieviestajai ciparu televīzijai.

Pateicoties visiem uzlabojumiem, LATTELECOM (tagad – Tet) peļņa tikai pērn bija kādi 40 miljoni eiro, bet pēdējos gados – aptuveni 200 miljoni eiro. Tāpēc tagad runāt par to, ka šim uzņēmumam nodarīti milzīgi zaudējumi – tas ir absurds. Un mani tiesāt par to, ka es neesmu bijis klāt nedz līgumu slēgšanā, nedz to realizēšanā – tas ir pilnīgs... latviski pat nav tāda vārda, bet krieviski tas ir „bespriģel”.

Nesen Aldis Gobzems nodibināja savu partiju. Vai redzat viņu kā konkurentu?

Lai tik cenšas savākt jaunus cilvēkus, kuri vēlas iet politikā, lai veido komandu. Bet ar Gobzemu nekādu sadarbību neveidošu, startēšu ar savu partiju. Mana cīņa būs nevis pret Saeimas opozīciju, bet gan pret esošo varu. „Vienotības” cilvēki jau 20 gadus bijuši pie varas, viņi jau ir atšālējušies – kā ilgi atvērta gāzētā ūdens pudele. Ir pienācis laiks izveidot rīcībspējīgu valdību Latvijā.

Redzat kādu šābrīža opozīcijas partiju, ar kuru varētu veidot koalīciju?

Visu noteiks vēlēšanu rezultāti. Bet uzņēmēju atbalsts man šobrīd ir ļoti spēcīgs, turklāt cilvēki skaidri redz to absurdu, kādā grimst esošā vara. Piemēram, tranzīta nozare. Pavisam nesen Ministru prezidents Kariņš (JV) Saeimā pateica, ka tranzīta nozare ir pagātne, Latvijai tā vairs neesot vajadzīga, tagad vajagot koncentrēties uz gudro ražošanu. Kur tad tā ir?! Izņemot gudru muldēšanu, šī valdība neko citu nepiedāvā.

„Latvijas dzelzceļš”, kas vienmēr strādāja ar peļņu un dotēja pasažieru pārvadājumus, pats ir kļuvis par dotējamu uzņēmumu. Pērn 45 miljoni eiro ir atdoti dotācijās. Vai kāds par to atbildēs? Protams, ne. Mūsu valstī tu vari nedarīt neko, proti, nolaist uz grunti milzīgu uzņēmumu, un tev par to nekas nebūs. Bet, ja kāds kaut ko dara – tāds kā Šlesers, piemēram –, obligāti tiks atrasta kāda kļūdiņa, par ko viņu notiesāt.

Valdība nedara neko... Nē, kāpēc neko? Iedod aviokompānijai „airBaltic” 250 miljonus eiro un aizver lidostu. Lielāku absurdu grūti iedomāties. Eiropā visas lidostas strādā! Rīgas lidosta ir tranzīta lidosta, bet, ja lidos tikai vietējie pasažieri, tā paliks tikai kā maza vietēja mēroga lidosta. Manā laikā no lidostas „Rīga” bija ap simt reisiem, no „Rīgas” lidoja pa visu pasauli. Tagad atgūt tranzīta pasažierus, kuri „Rīgu” jau ir aizmirsuši, būs ļoti grūti. Pēc gada šeit vairs nebūs, ko glābt. Neizslēdzu, ka šā gada beigās Kariņa valdībai nāksies „airBaltic” dot kārtējos 250 miljonus eiro. Un par to pakāsto pusmiljardu eiro nevienam nebūs jāatbild.

Jā, valstiskā domāšana sit augstu vilni. Valdība arī grasās likvidēt Liepājas speciālo ekonomisko zonu (SEZ).

Satiksmes ministrs Linkaits (JKP) ir... man trūkst vārdu. Puse Liepājas ir speciālā ekonomiskā zona, un tas ir veiksmes stāsts. Kad biju satiksmes ministrs, es teicu, ka mēs atbalstīsim visas trīs ostas – Rīgu, Ventspili un Liepāju. Atceros, pie manis bija atbraucis Liepājas mērs Uldis Sesks, un es apsolīju Eiropas kohēzijas fondu naudu ostas padziļināšanai un infrastruktūras izbūvei.

Liepājas osta sāka attīstīties, tika uzbūvēti graudu termināļi, daudz kas cits. Tieši Ulda Seska laikā Liepājas speciālajā ekonomiskajā zonā attīstījās dažādi biznesi, un tie attīstās arī tagad, bet godājamais ministrs Linkaits to visu grib likvidēt vai atdot nezin kam! JKP ar Bordānu priekšgalā visu tranzīta nozari ir novedusi līdz kliņķim, un kādam tomēr vajadzēs par to visu atbildēt.

Ja jūs rītdien kļūtu par Ministru prezidentu, kas būtu jūsu pirmais darbs?

Pirmām kārtām – nomainītu visus ministrus. Viņi šajā sasaukumā neko labu nespēs izdarīt. Ir vajadzīga profesionāla valdība. Jāizbeidz situācija, kad neizdarībās tiek vainoti ierēdņi, bet ministri ne par ko neatbild. Ja nav pasūtītas vakcīnas, ierēdnis vainīgs. Bet par ko tad politiķis atbild? Tas pirmkārt. Otrkārt: tehniskās lietas valdībā aizņemtu ne vairāk kā stundu. Tas, kas valsts sekretāru sanāksmēs tiek saskaņots pirmdienās, nākamajā valdības sēdē jau tiek apstiprināts. Es kā Ministru prezidents uzņemtos pilnu atbildību par lēmumiem, kas tiek pieņemti pandēmijas laikā, nevis deleģētu atbildību kādam ierēdnim.

Bet pats svarīgākais – ekonomiskā izaugsme. Katru nedēļu Ministru kabinetā sanāktu labākie uzņēmēji, nozaru pārstāvji, un mēs runātu par to, kā attīstīt biznesu un finanšu jomu, kā piesaistīt resursus vietējam biznesam. Es uzsāktu darbu Nacionālās attīstības bankas izveides virzienā. Vietējiem uzņēmējiem nereti pietrūkst finansējuma, un šāda banka varētu viņiem piedāvāt sēklas naudu, turklāt pietiekami lielu. Atbalsts nacionālajam biznesam – tā ir prioritāte. Bet pagaidām esam kalpi paši savā valstī. Kuri tad ir tie lielākie uzņēmumi, kas pieder Latvijai? Gandrīz visi pieder ārvalstīm.

Ir pienācis laiks, lai atdzimtu nacionālais bizness. Jānāk valdībai, kas atbalstīs vietējos uzņēmējus, un tas ir jāpasaka skaļi. Kāpēc pirms manis neattīstījās lidosta „Rīga”? Tāpēc, ka skandināvi – SAS vadība – pateica: nevajag attīstīt Rīgas lidostu! Sak, lidojiet caur Kopenhāgenu un Stokholmu! Es pateicu, ka tā nebūs, jo mēs neesam nekādi ārzemnieku kalpi.

Kādreiz bija stilīgi braukāt uz Maskavu, lai tur bučotu dažādas vietas, tagad to dara, braukājot uz Briseli. Tagad ir laiks, kad latviešiem pašiem ir jānosaka savas intereses, nevis jāizdabā citām lielvarām. Katrai valstij ir jācīnās par savām nacionālajām interesēm, bet Latvija to ir aizmirsusi. Ir skaidri redzams, ka Latvijas esošā vara to nespēj izdarīt! Tas ir jāmaina!

Es ticu, ka Latvija var būt turīga un attīstīta valsts. Latviešiem ir jābūt saimniekiem savā valstī. Ticu, ka Latvijā ir daudz cilvēku, kuri domā līdzīgi un kuriem ir redzējums par valsts attīstību, ir gudrība un drosme to īstenot. Šos cilvēkus es vēlos apvienot.