Anita Muižniece: Man nav jādomā par maskām, bet gan par kvalitatīvu izglītību

„Gan jau es kādreiz atbraukšu uz darbu ar motociklu,” smaidot saka Anita Muižniece. Tas ir viņas hobijs jau piekto gadu. Motobraukšana ir viņas hobijs jau piekto gadu. Kaut kas stilīgs un citāds ir šajā solījumā atbraukt uz ministriju ar moci, un varbūt tieši tāpēc – arī cerīgs. Pretēji daudzu iepriekšējo ministru sterili stīvajai pareizībai un akadēmiskajai garlaicībai. Šodien intervija ar LR izglītības un zinātnes ministri Anitu Muižnieci (JKP).

„Gan jau es kādreiz atbraukšu uz darbu ar motociklu,” smaidot saka Anita Muižniece. Tas ir viņas hobijs jau piekto gadu. Motobraukšana ir viņas hobijs jau piekto gadu. Kaut kas stilīgs un citāds ir šajā solījumā atbraukt uz ministriju ar moci, un varbūt tieši tāpēc – arī cerīgs. Pretēji daudzu iepriekšējo ministru sterili stīvajai pareizībai un akadēmiskajai garlaicībai.

Šodien intervija ar LR izglītības un zinātnes ministri Anitu Muižnieci (JKP).

Kāpēc pērn pametāt parlamentārās sekretāres amatu Izglītības un zinātnes ministrijā?

Tie bija personiski iemesli. Man vajadzēja sakārtot dažas lietas. Tās sakārtoju. Un tad nonācu līdz situācijai, kas ir šodien. Izaicinājumu ir daudz, darbības lauks ļoti plašs, laika maz – līdz nākamajām vēlēšanām vien 14 mēneši.

Rudenī ir mērķis sākt skolu klātienē, tātad svarīga ir pedagogu vakcinācija. Bet ne visi tam ir gatavi.

Šobrīd ir vakcinējušies 47% no visiem izglītības sektorā strādājošajiem, kas ietver gan augstskolas, gan pirmskolas. Šis rādītājs nav iepriecinošs tam mērķim, ko esam izvirzījuši – atgriezties klātienes mācībās.

Pedagogu prioritārā grupa tika atvērta vēlāk nekā veselības jomas darbiniekiem, kuru vakcinācijas rādītājs jau ir vairāk nekā 70%. Pedagogu vakcinācijas aktīvais laiks sakrita ar sabiedrības skepsi pret „Astra Zeneka”, sakrita ar sabiedrības nogurumu un dažādām spekulācijām, ko vieni vai otri spēki izmantoja, kaitējot vakcinācijas procesam.

Slikta ziņa ir tā, ka pedagogu skaits, kas vakcinējas vienas nedēļas ietvaros, dramatiski krītas: 24. maijā, runājot par iepriekšējo nedēļu, tie bija 4160 pedagogi, 1. jūnijā – tikai 1600, vēl pēc nedēļas – kādi 750, pagājušajā nedēļā 535... Jācitē premjers: „Draugi, nav labi.” Ceru, ka mums talkā nāks Veselības ministrijas kampaņa.

Tiešām būs kampaņa? Solīja arī vakcinācijas avīzi...

Tie nebūs reklāmas rullīši TV. Vēl nesen kopā ar kolēģiem domājām – kā mēs varētu mierīgi un saprotami, cilvēku valodā skolotājiem izstāstīt, ka vakcinācija ir nepieciešama? Nesen bija izglītības pārvalžu vadītāju seminārs, un tā noslēgumā tika pieaicināts kāds ģimenes ārsts, kurš cilvēcīgi un saprotami visu izstāstīja. Ja kāds vēl šaubījās, tad pēc šīs cilvēcīgās sarunas neziņa noteikti izzuda ļoti daudzos kolēģos. Manuprāt, pirms valdības restarta visi bija ieciklējušies uz to, ka gan jau visi cilvēki sapratīs tāpat, bez pārliecināšanas, ka vakcīna ir vajadzīga. Bet ikviens jautājums jāizskaidro, jo sabiedrība ir dažāda. Nē, no mūsu puses nebūs nekādu plakātu uz ielām, bet mēs esam gatavi nākt talkā Veselības ministrijai, kaut gan mums nav jānodarbojas ar vakcinācijas skaidrošanu.

Liela daļa skolotāju – droši vien par spīti dažādām kampaņām, - tomēr nebūs vakcinējušies. Viņiem neļaus strādāt skolā?

Situācija skolās ir ļoti dažāda. Tā, piemēram, Siguldas Valsts ģimnāzijā ir vakcinējušies, ja nemaldos, ap 90% skolas personāla. Nav lielu šķēršļu, lai skola nevarētu strādāt klātienē. Šobrīd mēs nerunājam par attālinātajām mācībām kā normu. Man nav jādomā par maskām un epidemioloģisko drošību, bet gan par to, kā dot kvalitatīvāko izglītību skolēniem, studentiem, arī pieaugušajiem. Mēs zinām, kā to var izdarīt, esam apkopojuši gan savus, gan NVO ieteikumus, mēs otrdien tos izsūtīsim pašvaldību iestādēm – testam. Protams, būs diskusijas, jo viens ir tas, kā tas izskatās no Izglītības ministrijas puses, pavisam kas cits – kā tas izskatās pašvaldībai Rīgā vai pašvaldībai Daugavpilī. Pēc Jāņiem par to runāsim ar plašāku sabiedrību.

Vai esat vērtējusi pagājušo mācību gadu – kvalitātes ziņā? Manuprāt, attālinātās mācības – tas bija kaut kas... aplams.

Man tas jāvērtē arī no privātās puses: esmu mamma dvīņiem – pirmklasniekiem un meitai septītklasniecei. Puikas aizgāja uz skolu pērnruden, tik tikko sāka saprast, kas ir skola, tur bija pirmais kovida gadījums, skola tika aizvērta. Pēc tam bērni atnāca uz skolu, un sākās lokdauns... Palikām mājās līdz pat maijam.

Mani kā mammu gan mazāk satrauca pirmklasnieki – zinu, ka viņi vēl paspēs saprast, kas ir skola, skolotāji un klasesbiedri. Mani vairāk uztrauca mana pusaudze. Viņa vienmēr labi mācījās, bija sabiedriska... Bet, „pateicoties” kovidam un attālinātajām mācībām, kļuva noslēgta un vienaldzīga. Paldies skolotājiem, kuriem varēju zvanīt un jautāt: „Ko darīt?” Skolotāji spēja saprast, ka tieši pusaudžiem šis laiks ir bijis ļoti smags.

Savukārt kā skolotāja biju kā vērotāja no malas. Pati daudz izmantoju tehnoloģijas, un man attālinātās mācības bija interesanta pieredze.

Liela nozīme bija tam, cik skolotāji paši bija gatavi pārslēgties uz attālinātajām mācībām, jo – variantu jau nebija... Bet tas bija kļūdains lēmums – uztaisīt paniku ar skolu aizvēršanu pašā mācību gada sākumā. Inficēšanās līmenis auga, un skolas atvērt vairs nebija iespējams, jo tās tika slēgtas zemākā infekcijas izplatīšanās līmenī. Tā bija milzīga kļūda, un to mēs izjutīsim nākamos trīs, četrus vai pat piecus gadus. Daļa skolotāju ir izdeguši, arī vecākos ir dažāda attieksme pret sistēmu kā tādu. Un septembrī, atsākot mācības klātienē, bērniem būs liels stress: vajadzēs pierast atkal runāt, draudzēties...

Un tomēr ir bērni, kuriem šis laiks ir nācis par labu – tiem, kuri ir mazāk komunikabli, kuriem bija grūti adaptēties 30 skolēnu klasē. Bērns, sēdēdams mājās pie datora tiešsaistē, pēkšņi saprot: jā, man viss sanāk!

Vai ir domāts par skolotāju algu celšanu?

Protams, tā ir viena no manām prioritātēm. Tās ir: 1. septembris, skolotāju algas un sociālais dialogs.

Sociālais dialogs?

Jā. Tas nozīmē: ministrijai no peramā zēna ir jākļūst par draugu. Par draugu bērnam, skolotājam, vecākiem...

Bija daudz iemeslu, kāpēc ministrija nebija draugs.

Protams. Valsts pārvaldē nevar būt tikai sliktie vien... Bet pedagogu algas mana prioritāte ir tāpēc, ka pēc nosacītās pedagogu algu reformas, kas tika veikta 2015. gadā, es nonācu politikā un sāku domāt par šo jautājumu. Algas vienmēr ir „karstais” jautājums, un neviens ministrs nekad nav teicis: nē, es necelšu skolotājiem algu. Mums ar finanšu ministru Reiru un ar visu valdību jāvienojas par algu 900 eiro (kas ir minimālā likme), jāvienojas par jau likumā noteikto kāpumu, un tas prasīs lielākus ieguldījumus. Šodien ir skaidrs, ka ar to ir par maz, un tāpēc mums ir plāns – gan no 2022. gada raudzīties uz straujāku kāpumu, gan par to, ko darīt pēc likumā noteiktā pedagogu algu grafika beigām.

Par augstskolām. Tajās tiks ieviestas padomes. Gandrīz visu augstskolu rektori, daudzi citi domājoši cilvēki bija pret šīm padomēm: tām tiks iztērēta milzu nauda, bet jēgas nebūs nekādas. Par to arī gana daudz rakstīts medijos.

Redzam, ka pasaules augstskolās padomes eksistē. Tas ir veidojums, kas domā par stratēģiju, par finansēm. Manuprāt, tas ir pilnīgi adekvāti, ka šāda ideja tika virzīta. Šo ideju piedāvāja pirms diviem gadiem, visi bija pret. Protams, normāla reakcija: mums viss ir labi, viss notiek, mums nevajag nevienu no malas. Bija ļoti polāri viedokļi. Un tas nebija tikai robežās „ministrija un augstskolas”: arī sabiedrībā ir pretēji viedokļi.

Saeimas komisijā bija pusgadu garas diskusijas, un mēs tiešām ieklausījāmies visās pusēs, visi tika sadzirdēti, kompromisi – atrasti. Bija argumenti par politizāciju – tos noņēmām. Bija argumenti par to, ka cilvēki nāks no malas, neko nesaprazdami, - tos noņēmām. Vai nākamgad kaut kas uzlabosies, pateicoties padomēm? Diez vai. Vajadzīgs laiks. Šobrīd ir nolemts, ka padomes būs, par rezultātiem mēs parunāsim pēc desmit gadiem – bija vai nebija jēga.

Nu jā, padomju locekļu algām tiks iztērēti miljoniem eiro, paies desmit gadi, tad secināsim, sak, padomes bija nejēdzība. Tik ilgi jāgaida?

Desmit gadi paies ātri. Bet par augstskolu reformu sāka runāt jau izglītības ministrs Roberts Ķīlis, toreiz bija milzīga pretestība no nozares. Un Ilga Šuplinska reformas jomā ir izdarījusi daudz. To kuģi vajadzēja izkustināt. Mūsu augstskolām ir potenciāls būt labākām.

Pagājušajā vasarā Izglītības un zinātnes ministrija izdalīja piecus miljonus eiro dažādiem projektiem, kas saistīti kovidpandēmijas problēmām. Valsts kontrole atklāja: ņemot vērā, ka nozares ministrijas netika iesaistītas pētījuma mērķu, uzdevumu un sasniedzamo rezultātu definēšanā, ir risks, ka iegūtais projekta rezultāts netikts izmantots rīcībpolitikas veidošanai un Covid-19 seku mazināšanai attiecīgajā nozarē. Īsāk sakot, pētījumi lielākoties izrādīsies bezjēdzīgi, bet nauda – izmesta renstelē. Tas gan ir sācies iepriekšējās ministres laikā, bet uz jautājumiem nāksies atbildēt jums.

Jā, šos jautājumus uzdos man. Un pēc 30. jūnija, kad pēdējie projekti būs iesniegti...

... ja būs.

Jā. Pārraugs un maka turētājs šiem pieciem projektiem bija Izglītības un zinātnes ministrija, savukārt projektu pasūtītājs ne visos projektos bija mūsu ministrija. Tie projekti, kas saistās ar izglītību un skolām, bija ļoti labi. Kopumā bija pieteikti 15 projekti, un, tos izvērtējot, ir saprotams, ka papīrs pacieš visu... Ja nebūs sasniegti pieteikumā norādītie mērķi, tas nozīmēs, ka piešķirtie līdzekļi ir izlietoti nelietderīgi un finansējums būs jāatmaksā.

Jūs noteikti esat vērtējusi Ilgas Šuplinskas darbību. Ko jūs būtu darījusi citādi?

Daļēji jau atbildēju – tā ir sociālā dialoga veidošana. Ir nepieciešama spēja sadzirdēt, uzklausīt un sarunāties. Komunikācija ar sabiedrību varēja būt labāka, un, ja tā būtu labāka, tad arī citas lietas notiktu raitāk un veiksmīgāk. Neredzu ļoti daudz ko tādu, kas būtu izdarīts slikti vai nepareizi.

Ilga Šuplinska gandrīz divus gadus tiesājās ar Latvijas Universitāti un personīgi ar tās rektoru Indriķi Muižnieku, iztērējot šiem tiesas procesiem vismaz 20 000 eiro nodokļu maksātāju naudas. Tas, manuprāt, ir slikti un nepareizi.

Šie jautājumi jāuzdod Šuplinskas kundzei.

Un noslēgumā – tuvojas Jāņi.

Jāņos vēlos apsveikt gan lielos, gan pašus mazākos!

Izglītosim bērnus par Jāņu tradīcijām, ar profesionālu meistarību siesim sieru, ar zinātnisku azartu meklēsim papardes ziedu, sportiski lēksim pāri ugunskuram, jaunatnei liksim par piemēru ģimeniskās vērtības un kopsim valsts valodu, skaņi un skaļi skandējot Jāņu dziesmas!