Andris Lielais: Jūs Latvijā neredzat to tīro propagandas spirtu alumīnija krūzēs

Andris mūsu sarunas laikā apklust vairākas reizes, jo... asaras smacē balsi. Viņš saņemas un turpina skaidrot savu viedokli. To nav viegli izdarīt. Tāpēc, ka jāprot klusēt Krievijas totālās cenzūras apstākļos. Aktieris Andris Lielais jau vairākus gadu desmitus dzīvo Krievijā. Šodien intervija ar Andri.

Andris mūsu sarunas laikā apklust vairākas reizes, jo... asaras smacē balsi. Viņš saņemas un turpina skaidrot savu viedokli. To nav viegli izdarīt. Tāpēc, ka jāprot klusēt Krievijas totālās cenzūras apstākļos. Aktieris Andris Lielais jau vairākus gadu desmitus dzīvo Krievijā. Šodien intervija ar Andri.

Andris Lielais: Man ir sajūta, ka Latvijā sākusies jauna Atmoda – jaunā atbildības pakāpē un mērogā. Sajūta, ka varu būt laimīgs un lepns par savu tautu.

Spēcīgākais emocionālais pārdzīvojums man bija tad, kad skatījos gājienu, kas plūda no Brīvības pieminekļa līdz Ukrainas vēstniecībai. Kopā ar tautu bija Valsts prezidents ar kundzi. Es arī sajutu sevi esam kopā ar visiem. Ar pieaugušajiem, bērniem, jauniem cilvēkiem... Redzēju nopietnu, bet savā garīgumā gaišu tautu, kas sauca pēc patiesuma un cieņas.

Bet, protams, naivi ir pirms rezultāta paziņot kaujas iznākumu. Saproti, man jārunā mazliet tā kā caur puķēm, jo atrodos Krievijā.

Taču es ne mirkli nešaubos, ka gaisma uzvarēs tumsu un ka šo uzvaru izcīnīs visas tautas kopā. Un tie, kuri vēl ir šaubījušies atvērt savu prātu, sirdi un jūtas tai pusei, kurā viņi ir laimīgi un kur viņiem nāk pretim, kur viņus mīl bez jebkādiem nosacījumiem, – lai viņi to dara. Jo vairāk tu raudāsi, jo ciešāk tevi apskaus... Esmu kopā ar Latviju, ar jums visiem jūsu sirds atvērtībā. Es negribu ļaut tam naidam, kas manī vārās, nākt pāri manām lūpām. Šo naidu es gribu pārvērst mīlestībā pret tiem, kuri cīnās pret ļaunumu.

Pret ko tu izjūti naidu?

Manī ir naids pret tiem, kuri šodien – mēs runājam 11. martā – sāka bombardēt manas sievas Irinas dzimtās vietas Ukrainā – pie Dņepras. Tas nozīmē, ka viņi bombardē arī manas dzimtās vietas, jo mēs ar sievu esam viens veselums.

Katru rītu, lasot ziņas, raudu. Naidā un bezspēcībā. Un vienīgais, ko vēlos – lai Kremļa galvenais fašists Putins nosprāgst... Pilnīgi neliterāra valoda, piedod, bet citādi to pateikt nevaru. Un lai galu dabū viņa līdzgaitnieki, kuri ir tādi paši kara noziedznieki kā viņš.

Šobrīd, atrodoties savā situācijā, – un tev tas ir jāsaprot – nevaru piebalsot taviem vārdiem, es tos dzirdu, es tiem nerunāju pretim. Bet problēma ir dziļāka un lielāka. Putins ir problēmas aisberga virsotne, un tas apzīmējums, ko tu minēji, ir pārāk nodeldēts, tāpēc pasaule radīs jaunu apzīmējumu, jo tas, kas tagad notiek, ir kas vēl nebijis. Turklāt – šobrīd Krievijas propaganda ir uzvarējusi Rietumus. Es zinu šo mehānismu. Viss sākās vēl pirms Krimas notikumiem: bija Krievijas propapaganda pret Ukrainu, bet tāda visai vārga. Atrada tēmu par “banderovciem”, bet tas viss bija nepārliecinoši.

Un tad es atcerējos kādu TV sižetu ar Putinu, kurš iegājis kādā mazā baznīciņā Zvirbuļu kalnos un tur rokā degošu sveci. Žurnālists viņam jautā: par ko iededzāt sveci? “Par Novorossiju,” viņš atbild. Neilgi pēc tam sākās Donbasa un Luhanskas notikumi. Uz turieni masīvi brauca dažādi propagandas darbinieki un nemitīgi translēja vajadzīgo informāciju Krievijas skatītājiem un lasītājiem. Tas notiek arī tagad ar daudzkārt pavairotu spēku. Jūs jau Latvijā neredzat to tīro propagandas spirtu alumīnija krūzēs...

Riebjas to redzēt. Mums nepieciešama patiesa informācija.

Redzi, ir tāds teiciens: kamēr patiesība uzauj čības, tikmēr meli jau ir apskrējuši pusi pasaules.

Tiešām: cik ātri “apskrēja pasauli” krievu murgainie stāstiņi par gājputniem, kuri, inficēti ar mēra baciļiem, laižas uz Krieviju.

Diemžēl – jo trakāki un neticamāki meli, jo ātrāk tiem notic, īpaši jau tādā iebiedētā valstī, kāda ir Krievija patlaban, kur par nepareizu “like” dod trīs gadus un par publikāciju var dabūt līdz astoņiem gadiem cietumā. Vēl citi saka: nu, Krievijā drīz mainīsies, tur viss ir ļoti traki. Nekas tur nemainīsies. Tur apkārt Putinam ir tik saliedēta komanda, kāda nekad nav bijusi. Nobela prēmijas laureāts Dmitrijs Muratovs nesen izteicās, ka Krievijas varas piramīda līdzinās ēģiptiešu piramīdām, kur starp akmeņiem nav iespējams pat žileti iestumt.

Tad jau mēs nevaram cerīgi gaidīt, ka Putinu kāds, piemēram, noindēs.

Tās ir tikai pasaciņas un cerības. Un ir diezgan bezatbildīgi, atrodoties kādā citā valstī, aicināt uz rīcību tos, kuri atrodas šeit, Krievijā. Saukt Maskavas vai citu pilsētu jaunatni uz ielām – tas viņiem nozīmē pazaudēt visu savu nākotni un sēdēt cietumā. Ja ir kāds drosminieks, lai brauc uz Maskavu, atrod, kur ir Sarkanais laukums, lai ņem plakātu, lai stāv un sauc tās “kričalkas”, lai uz savas ādas izjūt to visu. Viegli būt varonim, kad nekas tev nedraud un tev par to nekas nebūs.

Ja Krievijā nebūs masveida protestu pret karu, nekas nemainīsies.

Ja jūs visi tiešām mīlat Ukrainu tā, kā es viņu mīlu, un ja jūs dzirdētu to, ko saka un domā mana sieva, kuras dzimto pilsētu šodien bombardēja un kam senči atdusas gan pie Dņepras, gan Babijjarā, tad es jums teikšu tā: pieprasiet, lai tās debesis virs Ukrainas beidzot slēdz! Un ejiet uz tām vēstniecībām, kuras var to izdarīt. Un neatlaidieties, kamēr debesis nav slēgtas! Ja tiešām mīlat Ukrainu.

Piedod, ka es kliedzu, bet es nekliedzu uz tevi... Taču man ir sava sirds jāatver, man vairs nav jādomā, cik pieklājīgs es esmu.

Cik man ir smagi, to zinu tikai es. Bet cik smagi ir maniem dēliem šeit... 2002. gadā, kad Sanktpēterburgā latviešu hokejisti uzvarēja krievu izlasi un kad Artūrs Irbe teica, ka šī spēle viņam bijusi kā cīņa kaujas laukā, mans puika, kuram tad bija 17 gadu, uzvilka Latvijas izlases hokejkreklu, aizgāja uz bodi un nopirka man aliņu. Maskavā!

Mani abi dēli nekad nav atteikušies no saviem vārdiem: vecākais ir Andris, un jaunākais ir Jānis. Kad piedzima mūsu vecākais dēls, Irina nezināja nevienu citu latviešu vīrieša vārdu – zināja tikai Andri. Un jaunākajam vārds Jānis ir tāpēc, ka viņš piedzima tad, kad Maskavā pie LR vēstniecības tika dibināta latviešu skola, un to atklāja Jānis Peters.

Nesen ar Natāliju Djušenu – Andra Slapiņa atraitni – kopā piedalījāmies Krievijas Zinātņu akadēmijas vēstures institūta “apaļā galda” sarunā par Baltijas tautu etnogrāfiju. Akadēmiskajās aprindās ir milzīga interese par Latviju, Baltiju. Jā... un Natālija jau vairākus gadus ar Andra bērniem arī dzīvo Maskavā. Viņa man vēlreiz izstāstīja, kā bija tad, apšaudes laikā, 1991. gada janvārī, kad viņa aizskrēja uz Doma baznīcu, taču Natāliju vēl nelaida klāt Andrim, kurš no ievainojuma jau bija noasiņojis... Tajā brīdī Natālija sajuta, ka viņa nav viena. Jaunā dzīvība deva par sevi ziņu...

Andris Slapiņš filmēja notiekošo Latvijā. Līdz savas dzīves pēdējam mirklim filmēja. Katrs atstāj dzīves liecības – vairāk vai mazāk. Arī tu. Tavs devums ir ne tikai Atmodas laiku fotogrāfijas un filmlentes, bet arī piedalīšanās daudzos Krievijas TV sarunu šovos, kuros tu karsti aizstāvēji Latviju.

Man nereti jautā: cik tev maksā par to, ka tu piedalies tajos Krievijas TV sarunu šovos? Cik man maksā? Ja man tā maksātu, kā jūs tur runājat, mēs ar sievu jau sen sēdētu Dubaijā un pīpētu cigārus. Bet man ir tas pats princips, kas ir Venediktovam (Aleksejs Venediktovs, radiostacijas “Eho Moskvi” vadītājs – E.V.) – izmantot katru izteikšanās iespēju un neatstāt ierakumus līdz pat pēdējam brīdim. Ir jāizmanto šī iespēja izteikties līdz pēdējam – līdz pat tam brīdim, kad tev aiztaisa muti ciet.

Daudzi interesējas: kāpēc Andris Lielais nebrauc uz Latviju? Kā ir iespējams tagad dzīvot Krievijā? Kādas ir problēmas pamest bandītisko Krieviju un atgriezties dzimtenē?

Problēmu nav nekādu. Uz Latviju sāku braukt kopš Atmodas pirmsākumiem, jo sapratu, ka man tur jābūt. Ka man viss notiekošais jāiemūžina fotokadros un filmlentēs un jādara tas zināms pasaulei steidzami. Tagad... Es uz Latviju ceļu atradīšu, jo man ir Latvijas pase. Bet es nevaru līdzi paņemt sievu, kurai ir Krievijas pilsonība, un viņai tagad nav iespēju iebraukt Latvijā, jo neviens viņai vīzu nedos. Ko tad man tagad darīt? Pamest sievu, dēlus, mazdēlus un vienam doties uz Latviju?!

Gan maniem dēliem – Andrim un Jānim, gan Natālijas bērniem – Annai un Andrim – nācās izvēlēties, kādu pilsonību sev atstāt. Viņi te visu mūžu ir dzīvojuši, vajadzēja pabeigt augstskolu, dabūt darbu... Maniem dēliem tā ir tēva dzimtene Latvija, viņi ir bijuši manas mammas mājās Jūrmalā, viņi mācījās latviešu skolā, plauktos ir latviešu grāmatas. Viņi Krievijā nes savus latviešu vārdus un uzvārdu.

Bet 25 gadu vecumā viņiem šo vairogu – Latvijas pilsonību – atņēma, un viss... Latvijas varas iestādes atņēma, jo Krievijas latviešiem dubultpilsonība ir liegta. Izskatās, ka Krievijas latvieši nav pasaules latvieši... Bet ar Ministru kabineta lēmumu Latvijas pilsonību var saglabāt. Andrim un Annai Slapiņiem šo pilsonību saglabāja. Man nav jautājumu – kāpēc, tur viss skaidrs. Tas bija īpašs gadījums. Bet arī tagad ir īpašs gadījums – situācija pasaulē. Ne jau es esmu īpašs, bet situācija, jo karš ir mainījis prasības pret visiem, un kara laika lēmumi nevar būt vienādi ar lēmumiem miera laikā. Ārkārtas apstākļiem jāpielāgo iespējas pieņemt ārkārtas lēmumus. Tad gan es iedegtos par Latviju, un ne tikai es viens, bet mēs visi – visa mūsu ģimene.

Es savam dēlam Jānim vaicāju: vai tu gribi būt Latvijas pilsonis, vai tu gribi būt Latvijā? Vairāk par visu dzīvē, viņš atbildēja. Tagad ir jādomā, kā mums realizēt šo sapni.

Vēl jau ir tā problēma, ka nav iespējams pārdot dzīvokli. Nē, protams, tu to vari izdarīt, tikai – par koka rubļiem. Bet pārvērst tos valūtā un izvest – tas nav iespējams. Varbūt ir kāds Latvijas krievs, kurš vēlas doties uz Maskavu? Tad mēs varētu sākt sarunas par īpašumu apmaiņu. Viss tagad notiek graudā, ne naudā.

Tagad veikt praktiskas lietas kļūst teju neiespējami. Diez vai normāli cilvēki varēja iedomāties, ka Kremļa bandīts Putins izlems sākt asiņainu karu.

24. februārī no rīta, kad sāku mosties un meklēt savu telefonu, Irina jau bija pamodusies. Viņa pilnīgā šokā man pateica tikai trīs vārdus: “Andris, oņi načaļi...” (Andri, viņi ir sākuši – krievu val.) Es jautāju – ko viņi ir sākuši? Viņi bombardē Ukrainu, viņi ir sākuši karu, – Irina atbildēja.

Un tagad es domāju, kā to visu izskaidrot saviem mazbērniem – Mikiņam un Tomiņam, kuriem ir pieci un astoņi gadi. Es taču gribu, lai arī viņi kādreiz aizbrauc uz Latviju, uz savu senču dzimteni, lai viņi basām kājām paskraida pa Jūrmalas kāpu smiltīm, lai jūru ierauga... Lai dzird latviešu valodu. Lai nogaršo latviešu maizīti. Lai šo neizstāstāmo dzimtenes mīlestību viņi nes saviem bērniem un mazbērniem.