Kas tur bija ar OIK? Vai atkal atcēla?

Priešvēlēšanu labumsolīšanas gaismā valdību veidojošās partijas otrdien panākušas politisku vienošanos par pilnīgu atteikšanos no obligātā iepirkuma komponentes (OIK). Un vēl piedevām esot vienošanās par atbalstu energokrīzē cietušiem uzņēmumiem, kas varētu izmaksāt līdz 200 miljoniem eiro, un to valdība detalizēti varētu skatīt augusta beigās.

Paga, paga! Vai tad OIK vēl nav atcelta? Vēl 2019. gadā Saeima pieņēma lēmumu “Par obligātā iepirkuma komponentes atcelšanu” un lēma arī nekavējoties izstrādāt normatīvo regulējumu, kas paredzētu pilnīgu atteikšanos no OIK no 2022. gada 1. janvāra. Ir pagājis 2020. un 2021. gads. Ir jau pārdzīvots arī 2022. gada 1. janvāris. Nekas nav noticis. Viss ir pa vecam. Saeima lēma, nolēma un aizgāja gulēt.

Arī valdība vienā mierā uzvilka naktsmici, jo kaut kādi likumi tai nav rakstīti – likumus lai ievēro iedzīvotāji, nevis paši, kas tos likumus raksta. Teiksim tā – valdošajiem politiķiem kaut kāda OIK problēma ir bijusi dziļi pie kājas. Tikai tagad, kad tā varētu kļūt par stipru tēmu opozīcijas verbālajiem vingrojumiem, jo nav pretargumentu, valdošās partijas ir izdomājušas iekļaut OIK savā darba kārtībā un iznesties kā dižas OIK atcēlējas.

Tāpēc tagad augstā pacilātībā tiek smādēta OIK.

Kas tad īsti ir šī OIK? Tā ir pasaules “zaļā kursa” blakne, kas jau pirms vairāk nekā desmit gadiem ir kļuvusi par atsevišķu slimību – nepatīkamāku un nāvējošāku nekā pati pamatslimība, kas ir globālā sasilšana un nepieciešamība samazināt fosilo energoresursu izmantošanu. Viens smirdīgs un derdzīgs bizness. Uzņēmēju grupa, kas ir korumpējusi Latvijas politiķus un amatpersonas, ar OIK shēmu sēž uz valsts krūtīm kā lietuvēns un kā dēle sūc ārā asinis. OIK nozīmē, ka tie, kas ražo enerģiju ar, piemēram, mazu hidroelektrostaciju, saņem neadekvāti lielāku samaksu par to, ka tā tādā veidā tiek ražota. Absurdā kārtā pat arī termoelektrocentrāles, kas ražo elektrību no Krievijas gāzes, arī tika iekļautas OIK projektā kā “labās”. Ar mazajām hidroelektrostacijām ir tā, ka tās vienos gadījumos varbūt ir sekmējušas kaut ko labu – vide ir kļuvusi sakārtotāka, taču citos gadījumos vide ir cietusi un ir sagandēta. Fantastiskās peļņas iespējas atsevišķos laikposmos ir bijušas tik idiotiskas, ka rentējās darbināt ģeneratorus, lai grieztu vēja staciju – pirkt elektrību no “Latvenergo”, lai to pārdotu atpakaļ tam pašam “Latvenergo” par lielāku naudu. Viena daļa OIK projektā iesaistīto un naudu saņēmušo vispār neko nedarīja – viņu uzņēmējdarbība bija fikcija.

Ir arī bijuši uzņēmumi, kuriem mākslīga elektrības cenas paaugstināšanās bija nāvējoša. Viens tāds “energoietilpīgs” uzņēmums bija metalurģijas gigants “Liepājas metalurgs”. Pie šā uzņēmuma kraha vainīga ir ne tikai tā vadība, bet arī nepanesamā elektrības cena, kurā liels faktors bija OIK.

Ar labu (“zaļo”) gribu it kā bruģēti ceļi nereti ved tieši uz elli. Uz katra OIK bruģakmens jau desmit gadus ir bijis rakstīts: “Uz elli, uz elli.” Taču neviena valdība un arī ne pašreizējā vēl pie varas esošā Krišjāņa Kariņa valdība neko nav darījusi, lai acīmredzamo absurdu novērstu. Vai par šādiem politiķiem ir vērts balsot?