Nākamgad krājēji dzīvos no uzkrājumiem, bet nekrājēji paši vainīgi

Labklājības vai tikai izdzīvošanas izredžu dēļ ļoti gribas paļauties uz valdošo aprindu propagandu, ka aizejošais 2022. gads atstāj mantojumā dažus nākamgad atrisināmus pārpratumus, nevis sniedz aizvien nepārprotamāku liecību par tuvojošos ekonomisko katastrofu.

2022. gada zīme Latvijā ir 22% inflācija. Reāli tas nozīmē , ka daudzu un turklāt pašu nepieciešamāko preču un pakalpojumu cenas augušas divas reizes. Attiecīgi - algas un uzkrājumi sarukuši uz pusi. Bet labā ziņa tā, ka vairums Latvijas iedzīvotāju iepriekš tērēja un joprojām tērē daudz ko tādu, kas tālu no izdzīvošanas diktētām nepieciešamībām. Tādu preču un pakalpojumu cenas cēlušās daudz mazāk un uz to pamata oficiālā statistika noformējusi tādu inflācijas rādītāju, kas vēl neliecina par tautsaimniecības sabrukumu kaut tikai nelielās Latvijas mērogā.

Šā gada inflācija saāķē 2022. gadu ar 1992. gadu un 2008. gadu kā iepriekšējām inflācijas virsotnēm, kas saskatāmas Latvijas iedzīvotāju vairākuma atmiņās. Pagājuša gadsimta 90. gadu sākumā oficiāli atzītā inflācija tiecās uz 1000% maksimāli viena gada laikā un uz pāris tūkstošiem procentu summāri pārejā no Latvijas kā Padomijas sastāvdaļas uz atjaunoto Latvijas Republiku. 2008. gadā inflācija oficiāli nesasniedza pat 20%, lai gan daudzu preču reālās cenas arī tad varēja divkāršoties un trīskāršoties. Tomēr trakākais atklājās pēc tam, kad inflācija pazuda kopā ar iekšzemes kopproduktu un 30 – 40 tūkstošiem cilvēku no Latvijas, kas atrada ekonomisko patvērumu ārzemēs. Iepriekšējo inflācijas rekordu atstāto mācību apguvei Latvijas Banka decembra vidū bija sarīkojusi sarunu “Inflācija toreiz un tagad", kuras goda viesi bija Ivars Godmanis kā bijušais Ministru padomes priekšsēdētājs 1992. gadā un Ministru prezidents 2008. gadā kopā ar 2008. gada finanšu ministru Ati Slakteri.

I. Godmanis savdabīgs pat pasaules mērogā ar to, ka ļoti ilgu politisko karjeru spējis noturēt vai nu par spīti, vai pateicoties tieši tam, ka regulāri nācis klajā ar drūmām ziņām par tagadni un nākotni. Tādā stilā viņš Latvijas Bankas pasākumā atgādināja, ka pāreja no 950% inflācijas 1992. gadā līdz viencipara inflācijas 7% prasīja laiku līdz 1997. gadam un 45–47% no iekšzemes kopprodukta (IKP). Aritmētiski daudzkārt pieticīgākās 2008. gada 17% inflācijas nosišana līdz nullei un uz mirkli zem tās prasīja 14% no kopprodukta. “Kāds pamats domāt, ka tagad atradīsies nesāpīga izeja no situācijas? Samazinoties inflācijai, mums strauji kritīs iekšzemes kopprodukts. Un kritis straujāk nekā tur, kur inflācija šoreiz zemāka,” teica I. Godmanis. Ar to domāts IKP samazinājums nebūt ne ap procentu zem nulles, ko pieļauj arī Latvijas Banka u.tml. optimisti. IKP sarukumam jābūt vismaz tikpat sajūtamam cilvēku ikdienā kā 2008. gadā.

Oficiālais un veselā saprāta akceptētais pretarguments 2008. gada biediem ir tāds, ka sarežģītākā kombinācijā toreizējie 17% ir lielāki par tagadējiem 22%, jo attiecību starp 17 un 22 ekonomikā, atšķirībā no aritmētikas, koriģē attiecība starp parādiem un noguldījumiem. “2008. gadā Latvijā bija 23 miljardus liels kredītportfelis un 14 miljardi noguldījumu - 170% kredītu pret noguldījumiem. Šobrīd mums ir 14 miljardu kredītportfelis un 20 miljardu noguldījumi. Par tiem 20 miljardiem labā ziņa priekš inflācijas apkarošanas ir tāda, ka 80% noguldījumu pieder 20% iedzīvotāju, bet sliktā ziņa tāda, ka vispār ir nauda, ko turpināt tērēt,” attiecīgos skaitļus sniedza SEB bankas Finanšu tirgus pārvaldes vadītāj Andris Lāriņš. Tātad inflācija nekritīs kā akmens, kas slikti, bet nesadragās IKP, kas labi. Cilvēki tērēs savus uzkrājumus un modrie statistiķi iegrāmatos tērēšanu kā IKP saglabāšanos. Būs pat pieaugums dažos IKP segmentos, kas kompensēs IKP kritumu citos segmentos.

Oficiālās versijas kvintesenci bija sagatavojis Latvijas Bankas Monetārās politikas pārvaldes vadītāja vietnieks Mārtiņš Bitāns. Atbilstoši tai, inflācija šobrīd sasniegusi savu augstāko punktu pasaulē un Latvijā. “Jau nākamā gada beigās, 2024. gada sākumā mēs pamazām atgriezīsimies saprotamos inflācijas līmeņos. Tas ir mūsu uzskats un cerība, ka izdosies inflāciju samazināt , pārāk nesamazinot ekonomisko aktivitāti un noiet pa šo šauro laipiņu,” viņš uzmundrināja un drošināja, lai gan par paša teikto galvu ķīlā nelika: “Protams, protams, eksistē arī alternatīvie viedokļi. Vēsturē redzams, ka inflācijas samazināšanās ne vienmēr notiek pēc labā scenārija. Esam piedzīvojuši dziļas recesijas ar inflāciju, kas paliek augstā līmenī uz ilgu laiku. Tas nav vienkārši un pašsaprotami, ka šogad 20% inflācija, pēc gada 10% un vēl pēc gada tikai 3%. Lai tā notiktu, ļoti daudziem apstākļiem ir labvēlīgi jāsakrīt. Fiskālajai un monetārajai politikai ir jābūt ļoti saskaņotām, lai mēs noietu pa šauru laipu,” viņš atrunājās.

Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas izpilddirektors Jānis Miķelsons uzmundrināja sevi un citus tādā veidā, ka parādīja inflācijas ārējo izcelsmi: “Ļoti daudz kas būs atkarīgs no tā, cik ātri nomierināsies ārējie tirgi. Tajos pārtikas cenas pašreiz sastingušas, energoresursiem viegli lejupejoša tendence. Bankas sazīmējušas prognozi, ka kara darbība beigsies pēc pusgada un saimnieciskā dzīve līdz ar to uzreiz atsāksies. Ja karš ieilgs, tad tādas prognozes izrādīsies pārāk optimistiskas. Bet jebkurā gadījumā ir ārēji faktori, kas var noņemt 2/3 no inflācijas spiediena. Atlikusī 1/3 būs jānokopj pašiem.”

J. Miķelsona arguments divdomīgs, jo Latvija taču nebija ne cēlonis, ne izcelsmes vieta diviem pasaules kariem, kas pagājušajā gadsimtiem pārvēlās pāri Latvijai un aizrāva sev līdzi simtiem tūkstošu dzīvību, pat nerunājot par materiāliem postījumiem. Jautājums, vai šoreiz pasaule spējīga atrisināt savas problēmas (pretrunas, krīzes) saudzīgākā veidā? Par ko liecina Krievijas uzbrukums Ukrainai – vai par karu neizbēgamību, vai par iespējām tos vismaz lokalizēt?

J. Godmanis atsaucās uz Krišjāņa Kariņa jaunās valdības deklarāciju, kurā pausta apņemšanās būtiski palielināt izdevumus armijai, policijai u.tml. Tie, lūk, būtu maksa par kara novēršanu - vismaz atbaidīšanu no Latvijas teritorijas. Jauki, bet kā savienot izdevumu kāpumu kaut dažos sektoros ar inflācijas samazināšanu?

Protams, tankus veikalos nepārdod un izdevumu pieaugums tanku pirkšanai inflācijas rādītāju nepaaugstina, bet IKP rādītāju gan paaugstina. Turklāt arī inflāciju tanku pirkšana samazina, jo atņem valstij, sabiedrībai katram iedzīvotājam naudu, kuras aprite citos segmentos inflāciju kāpinātu. Tādējādi atskaitēs būs iespējams uzzīmēt ļoti priecīgas ainas, ignorējot dzīves līmeņa kritumu. Par to lika domāt arī bankas “Citadele” ekonomists, Fiskālās disciplīnas padomes loceklis Mārtiņš Āboliņš: “Mums ir jāinvestē, bet lielu rezervju kārtējo izdevumu palielināšanai pie pašreizējās nodokļu bāzes nav. Kovidlaikā esam pieraduši, ka aizņemšanās maksā nulli un budžeta deficīts netiek ierobežots. Tas laiks tagad ir beidzies.”

Par atlikušās naudas pārdalīšanu uzņēmumu līmenī rūpi tur vadības konsultāciju uzņēmuma “Figure Baltic Advisory” valdes locekle Anta Praņēviča. Pēc viņas novērojumiem, cilvēku vairākums pašreizējo situāciju saprot, samierinās un neko pārmērīgu neprasa: “Šogad inflācija ir ļoti augsta, bet ne darba devējiem, ne darba ņēmējiem nav pārliecības, ka algu pieaugumam jāsniedz pilna inflācijas kompensācija. Daudziem atmiņā spilgti uzpeldēja 2008. gads, kas pielika pie algas un atlaida. Tāpēc tagad darba devēji visvairāk domā par tiem darbiniekiem, kuri saņem zem dzīvei nepieciešamā minimuma, kāds Rīgā ir 1411 eiro bruto uz vienu cilvēku.