Putina režīma likvidācijai jākļūst par pasaules uzdevumu nr. 1

Aizvadītajā 2022. gadā vairākkārt varēja atcerēties “Čikāgas piecīšu” dziesmas vārdus: “...cits krīt kā briedis Kurzemē, cits saļimst Sibīrijā, bet mums kaut kā ir laimējies, mēs varam zeltu sijāt.”

Vērojot notiekošo Ukrainā, atlika vien atviegloti nopūsties un konstatēt, ka varēja būt daudz sliktāk. Iedomāsimies, kas notiktu, ja Krievijas iebrukums Ukrainā būtu noslēdzies ar Putinam sekmīgu zibenskaru vai vēl trakāk – ja viņš ofensīvu Eiropā sāktu nevis ar Ukrainu, bet ar Baltijas valstīm.

Galvenā atziņa, kas izriet no 2022. gada notikumiem, nav patīkama. Ilgstoši valdījusī pārliecība, ka plaša mēroga karadarbība Eiropā mūsdienās vairs nav iespējama, ir pagaisusi. Spēka faktors atgriežas pasaules politikā. Ja kāds grib teikt, ka tas nekad nav no turienes aizgājis, tad lai apskatās līdzšinējos Eiropas valstu militāros izdevumus attiecībā pret IKP. Tie ir nožēlojami niecīgi, jo ilgus gadus neviens Eiropā reāla kara iespējai vienkārši neticēja.

2022. gads atsedza daudzu valstu, pirmām kārtām jau Vācijas, līdz kliņķim nolaistos bruņotos spēkus. Jebkurš, kaut mazliet pieklājīgāks apzīmējums šeit būtu lieks izskaistinājums. Diemžēl arī Latvijas bruņotie spēki, lai kā tiem kopš 2014. gada būtu palielināts finansējums, diez vai spētu nosargāt mūsu valsts teritoriju, ja pērnajā februārī iebrukums būtu vērsts nevis pret Kijivu, bet Rīgu.

Agrāko laiku stāsti par to, cik ilgi mūsu bruņotajiem spēkiem esot jānoturas, līdz palīgā atsteigšoties NATO spēki, ar šodienas pieredzi izklausās, mazākais, naivi. Drīzāk bērnišķīgi. Absolūti plikas, ne ar ko nepamatotas fantāzijas, jo nekādu NATO spēku, kuri tā uz sitienu būtu gatavi steigties palīgā, nemaz nav.

Ir NATO sevišķi ātrās gatavības spēki (Very High Readiness Joint Task Force – VJTF), kuros 2023. gada 1. janvārī ir 11,5 tūkstoši karavīru. Latvijā atrodas NATO paplašinātās klātbūtnes kaujas grupa 1700 karavīru sastāvā.

Lai arī kopš pērnā gada februāra un atbilstoši 2022. gada 30. jūnija Madrides NATO samita lēmumiem VJTF skaitliskais sastāvs ir vairāk nekā dubultojies, tas joprojām ir nepietiekams. Kādas ir šo kaujas vienību spējas apturēt masīvu vairāk nekā 100 000 karavīru lielu iebrukumu, katrs var spriest pats.

Patiesības labad jāatzīmē, ka kopš pērnā gada 24. februāra daudz kas ir mainījies. Gan militārā ziņā, gan vēl jo vairāk politiskā. Militārā ziņā mainījies ir ne tikai tas, ka palielinājusies NATO skaitliskā klātbūtne Krievijas pierobežas valstīs. Vēl būtiskāk, ka šajā laikā ir ievērojami novājinājušies Krievijas bruņotie spēki. Krievija ved karadarbību uz spēku izsīkuma robežas, un tai nav resursu uzbrukt vēl kādai citai valstij.

Mīts par “otro stiprāko armiju pasaulē” ir pārsprādzis kā ziepju burbulis. Līdztekus paātrinātā tempā notiek bruņoto spēku modernizācija NATO austrumu flanga valstīs. Polijā ierodas ASV tanki “Abrams”, Čehijā pašgājēji lielgabali haubices “Ceaser”. Drošības jautājums ir kļuvis prioritārs.

Politiskās izmaiņas ir vēl būtiskākas. Jau pieminētajā Madrides samitā Krievija tika pārkvalificēta no partnervalsts uz apdraudējuma valsti. Agrāk NATO politika attiecībā uz Krieviju balstījās uz “atturēšanas” principu, bet tagad runa ir par “aizsardzības” stratēģiju. Ko tas nozīmē?

Agrāk tika uzskatīts, ka kaut viens amerikāņu karavīrs attiecīgās valsts teritorijā pasargā to no ārēja ienaidnieka, jo Krievija neuzdrošināsies amerikāni nogalināt, bet tagad uz šo “neuzdrošināšanos” vairs nevar paļauties. Jāpaļaujas uz pietiekami spēcīgām un labi ekipētām bruņoto spēku vienībām, kuras būtu gatavas ne tikai uzturēties šajās valstīs, bet arī reāli karot uzbrukuma gadījumā.

NATO un ASV amatpersonas šogad ir tik bieži pieminējušas “ne collu NATO teritorijas”, ka reāla iebrukuma gadījumā “viedokļu saskaņošana” ar sekojošiem “kompromisu meklējumiem” jau izskatītos pēc acīmredzamas padošanās. Tas nozīmētu NATO un visas Rietumu civilizācijas kapitulāciju brutāla fiziska spēka priekšā. Gribas ticēt, ka šāda kapitulācija vairs nav iespējama.

Rietumu politiskajā šķirā ir izkristalizējusies apziņa, ka Putins ir jāsavalda. Pagaidām gan runa ir tikai par savaldīšanu, nevis likvidēšanu. Ikreiz, kad kāds Rietumu līderis – Boriss Džonsons, Džo Baidens vai kāds cits – “neapdomīgi” pasaka, ka Krievija ir jāsakauj, no viņa padomdevēju birojiem nāk precizējošs paziņojums – jāsakauj Ukrainā.

Ar to tiek skaidri pateikts, ka karam jābeidzas Ukrainā. To nedrīkst izlaist ārpus Ukrainas robežām. Tas šobrīd ir galvenais NATO uzdevums, ko gandrīz katrā uzstāšanās reizē atkārto NATO ģenerālsekretārs Jenss Stoltenbergs.

Izejot no šīs doktrīnas, raķete, kas pērn 15. novembrī nokrita Polijas pierobežas ciematā Pševoduvā un nogalināja divus vietējos civiliedzīvotājus, tika neparasti ātri pasludināta par ukraiņu pretgaisa aizsardzības raķeti. Tā nav trāpījusi Krievijas raķetei un nejauši ielidojusi Polijas teritorijā. Iebildumi, ka pretgaisa raķetēm ir gluži citi detonācijas principi un tās nedetonē pēc trieciena pret zemi, ātri apklusa, un šobrīd šo incidentu visi cenšas mazāk atcerēties. Interesanti, ka arī Krievija to neizmanto savā propagandā, lai gan kas varētu būt efektīgāks – ukraiņi vainojami Polijas civiliedzīvotāju nāvē.

Krievijas deputinizācija ir obligāts nosacījums kaut cik noturīgam mieram Eiropā. To pamazām sāk saprast arī Rietumu politiskā šķira, taču pēdējā ir lielā mērā atkarīga no vēlētājiem. Ne velti, runājot par ideju – ar ko jābeidzas karam –, lietoju vārdu “pagaidām”, jo šī vīzija ir ļoti dinamiska. Tā mainās līdz ar vispārējo noskaņojumu un ir atkarīga no daudziem faktoriem, starp kuriem vēsturiskais nav pēdējā vietā.

Tās valstis, kuras ir pieredzējušas PSRS okupāciju un atradušās tā dēvētājā sociālistisko valstu nometnē, labāk saprot Putina Krieviju un skaidri apzinās tās impērisko, agresīvo būtību. Savukārt tās, kuras atrodas tālāk no Krievijas, no kara sāk “nogurt” un prasa “to ātrāk beigt”. Vienalga kā.

Par laimi, šajā karā morālais imperatīvs ir pat ļoti skaidrs, un jebkuri centieni nolīdzsvarot “konflikta puses” izskatās vienkārši neglīti. Ir nepārprotams agresors un tikpat nepārprotams upuris (nevainīgs). Nav ne mazākā pamata uzskatīt, ka Ukraina būtu kaut mazākajā ziņā Krieviju kaitinājusi vai kā citādi provocējusi. Iebrukums bija absolūti neprovocēts, un katrs mēģinājums atrast kādu attaisnojumu Krievijas agresijai jāvērtē kā drošības apdraudējums pasaulei, tajā skaitā arī Latvijai.

Līdz ar to šobrīd Latvijas drošību garantē ne tikai militārais aprīkojums, tehnika un dzīvais spēks, bet arī vienota politiskā pozīcija. Kamēr Kremlī saimnieko Putins, neviens uz šīs planētas nevar justies drošs. Neviens nevar plānot nākotni. Ne ilgtermiņā, ne īstermiņā.

Putina režīma likvidācijai jākļūst par pasaules uzdevumu numur 1. Miers pasaulē un Putins Kremlī ir savstarpēji nesavietojami jēdzieni. Tai jābūt ikviena mūsu politiķa pamatidejai, uzstājoties no jebkuras starptautiskās tribīnes. Tas mūsu politiķiem jāliek aiz auss šajā 2023. gadā.