Kāpēc Jēkabpilī ber smiltis caurā maisā (dambī)

Daugavas draudi aizskalot Jēkabpili kopā ar tās aizsargdambi atkal atlikti līdz nākamreizei, bet palikuši jautājumi, kā tāds būvējums pilsētā uzradies un kāpēc nevar izdarīt tā, lai pilsēta aiz sava vaļņa būtu drošībā.

Jēkabpils aizsargdambis šķiet kā lāča pakalpojums pilsētai, jo uzspiež priekšstatu par pilsētas applūšanu kā kaut ko neiespējamu, šaušalīgu, neatgriezeniski nelabojamu. Tā nav uzskatījuši cilvēki, kuri cēla tagadējo Jēkabpili un visā pasaulē daudzas citas pilsētas vietās, kuru applūšana ietilpst visiem zināmu dabas parādību ciklā. Reinas un Mozeles ielejās ir vietas, kuru iemītnieki uz savu mājokļu applūšanu reaģē tā, ka iedzen stenderēs kārtējās naglas ar gadaskaitli, kurā ūdens līmenis atkal uzkāpis augstāk par visām iepriekš iedzītajām naglām ar plūdu gadaskaitļiem. Aizsargdambjus tur nebūvē un ārkārtas situācijas plūdu dēl neizsludina.

Dainis Īvāns uzstājās dabas vārdā

Uz cilvēku dzīvi dabas ritmos tepat Neatkarīgajā (“Neatkarīgajā Cīņā” pēc to gadu nomenklatūras) ir aicinājis Atmodas zvaigzne, bet vēlāk mūsu avīzei piederīgais Dainis Īvāns 1996. gada 6. marta publikācijā “Daugavas pali”: “Gandrīz regulārie, dabiskie pavasara plūdi šai zemajai vietai, gluži kā Nīlas ielejai, dāvājuši īpašu auglību. Tādēļ saprotami cilvēki, kas te cēluši mājas un kas vai ik februāri vienā Dieva mierā mantiņas pārvieto uz bēniņiem, kā arī pie namdurvīm sien laivas.” Cilvēku mēģinājumus šo kārtību mainīt viņš raksturoja kā bezjēdzīgus: “Reizēm pat liekas, ka, uzsverot Daugavas kreisā un labā krasta atšķirības, ir uzcelts Jēkabpils aizsargdambis. Tas jēkabpiliešu dvēseles un skatus lieliski sargā no paaudžu paaudzēs ierastās ainavas dominantes - upes. Arī nopietnos plūdos tādam aizsargdambim - uzbērumam nevarētu būt citas, sevišķi nopietnas jēgas, jo ūdens pagaidām pakļaujas nevis Satversmei, Civilkodeksam un labiem nodomiem, bet gan padomju skolās mācītajam savienoto trauku likumam.”

Sociālisms ar dambja seju

Jēkabpils aizsargdambis ir viena no pēdējām grimasēm, ar kādu sociālisms mēģināja savilkt cilvēcīgu seju. Šādām izdarībām Neatkarīgā klāt stāvējusi vēl senākajā “Cīņas” veidolā. 1990. gada 21. janvāra avīzē uz trijām lielformāta lappusēm izklāstītas Padomijas komunistu vadoņa Mihaila Gorbačova kārtējās runas un gaitas, bet 4. lpp. dota vieta mazai ziņai, ka “Jēkabpilī top aizsargdambis”:

-Šajā reizē republikas valdība un attiecīgās instances kopīgi ar Jēkabpils rajona vietējo varu rīkojas operatīvi. Viss notiek vienlaikus — nelaimes piemeklētajā pilsētā ieradušies projektētāji un citi speciālisti, kas veic pētījumus un izstrādā tehniski ekonomiskos pamatojumus, Daugavas krastā strādā aizsargdambja būvētāji. Pašlaik katru dienu ar lielajām pašizkrāvējam automašīnām kraziem un maziem te atved ap 600 kubikmetrus mālainas zemes ar akmeņiem. (…) Uzbērumi augstums būs no 1,30 metriem līdz 2,30 metriem. (…) Darba tempiem jābūt straujiem, jo aizsargdambim jābūt gatavam tuvākajā laikā, lai tas varētu palīdzēt pilsētai pavasari gaidāmajos plūdos. Šis ātros tempos būvētais dambis būs pagaidu, bet vasarā to turpinās būvēt par pamatīgu celtni — dambis būs platāks un pamatīgāks un tā virspuse būs līdz četri metri plata.

Kad nu tāds labums kā aizsargdambis bija radīts, tad vairs neatradās politiķi un ierēdņi, kas atļautos to laist postā. Viņi nevarēja ne skaļi runāt tā, kā rakstīja no politiskām saistībām ar blīkšķi vaļā tikušais D. Īvāns, ne klusībā sekot viņa domu gaitai un dambi ja ne pašiem norakt, tad ļaut Daugavai to aizskalot. Tieši pretēji, Latvijas ziņu arhīvos ik pa laikam tika un tagadējo notikumu dēļ atkal tiks liktas ziņas, ka atvēlēti un apgūti vispirms Latvijas valsts, pēc tam Eiropas Savienības līdzekļi Jēkabpils dambja nostiprināšanai.

“Latvenergo” atzīst vainu

Pret plūdiem uzslieto dambi var attaisnot tā, ka mākslīgā būve esot pret mākslīgi radītiem plūdiem. Pārejas periodā uz Latvijas Republiku tobrīd vēl pēc padomju stila nosaukumu nenomainījusī Jēkabpils rajona avīze “Padomju Daugava” 1989. gada 2.februārī publicēja Latvijas Tautas frontes Jēkabpils rajona nodaļas Vides komisijas rezolūciju “par kļūdām, kas pieļautas, ceļot un ekspluatējot Pļaviņu HES”. Tai skaitā “nepareizi izvēlēts ūdenskrātuves līmenis, pie kura straume izbeidzās netālu no Daugavas pagrieziena pie Zeļķiem, kas sekmē ledus sastrēgšanu no Pļaviņām līdz Jēkabpilij. Tas izsauc plūdus un nodara lielus zaudējumus Jēkabpilij, Pļaviņām, PSKP XXV kongresa agrofirmai, kolhozam “Ļeņina karogs".

Turpat pastāstīts, ka katrs glābjas, kā var - cenšas noplūdināt ūdeni uz kaimiņiem: “PSKP XXV kongresa agrofirmas celtie dambji Daugavas salā lejpus Jēkabpils veicina pilsētas applūšanu pie ledus sastrēguma Daugavas atteku gultnēs ap salu, jo pirms dambja uzbēršanas palu ūdens noplūda pa salu, neceļot ūdenslīmeni pilsētā.”

Nākamās liecības šādu viedokli apstiprināja. 2000. gada 22. jūnijā “Latvijas Vēstnesis” atreferēja Pļaviņu HES saimnieka, “Latvenergo” viceprezidenta Aigara Meļķo sacīto, ka jā, patiešām “nepārdomātās saimnieciskās darbības rezultātā Daugavas ielejā pie Jēkabpils, kā arī Pļaviņu HES ūdenskrātuves iespaidā rodas vižņu sastrēgumi upes posmā no Pļaviņām līdz Zeļķu tiltam, kas apdraud Jēkabpili ledus iešanas laikā.” “Latvenergo” savu vainu cenšoties izpirkt tādējādi, ka “esam ieguldījuši ievērojamus līdzekļus Jēkabpils

aizsargdambju rekonstrukcijai un upes gultnes izpētei pie Zeļķu tilta”.

Jau sen pirms šiem pētīšanas darbiem tika ieteikts plūdus savaldīt ar dambjiem nevis paralēli, bet šķērsām upei. Tātad celt hidroelektrostacijas ar ūdenskrātuvēm, kurās ūdens līmeņa celšanās neko ļaunu nenodarītu, ja netiktu pāri jau applūdinātās teritorijas krastiem. Jārēķinās, protams, ar dabiski vai mākslīgi veidoto krastu izturību, lai reāli nenotiktu tā, kā 1989. gadā brīdināja Jēkabpils tautfrontieši par “Pļaviņu HES dambja pārvietošanos ūdens masu spiediena rezultātā, kas var būt kritiska un novest pie katastrofas Rīgu, ja dambis tiks pārrauts”. Līdz šai baltai dienai nekas neliecina, ka tā varētu notikt.

Jēkabpils HES vārdu plūdos

Jēkabpils gadījumā ilgu laiku bija aktuāla Jēkabpils HES ideja. 1969. gada 1. maijā “Padomju Daugava” jau uzņēmās solīt, ka “Būs Jēkabpils HES”: “Pašreiz vēl nav izstrādāts galīgais Jēkabpils hidroelektrostacijas projekts. Bet pēc iepriekšējiem aprēķiniem varam spriest, ka tās jauda būs ap 400 tūkstošu kilovatu. Tikpat liela apmēram būs arī Daugavpils HES. (…) Jēkabpils HES celtniecības termiņš ir zināms pavisam konkrēti: tikko strāvu dos Daugavpils HES, celtnieki uzsāks Jēkabpils gaismas pils radīšanu.”

Avīzes ziņa patiesa tādā nozīmē, ka Daugavpils HES netika uzcelta un tāpēc Jēkabpils HES necelšana avīzes rakstītajam atbilst. 1987. gada 10. decembrī šī pati avīze citēja Komunistiskās partijas rajona komitejas pirmo sekretāru Arkādiju Vrubļevski, ka “ka perspektīvā izstrādās projektu Jēkabpils pasargāšanai no plūdiem, Jēkabpils HES acīmredzot netiks celta.”

A. Vrubļevska vārdi piepildījušies, jo ne tikai projekts, bet pats dambis Jēkabpils sargāšanai no plūdiem ir, bet runas par Jēkabpils HES nav dzirdētas gadus trīsdesmit.

1992. gada 22. februārī “Diena” zem rezignācijā dzenoša, bet toties pamatota virsraksta “Plūdu problēmai risinājums nav atrasts” informēja par Jēkabpils HES ideju jaunā veidolā: “Lai glābtu Jēkabpili no biežajiem plūdiem, pilsētas izpildkomiteja nolēmusi Daugavas augštecē pirms Jēkabpils celt aizsargdambi. Tā efektīvai izmantošanai enerģētiķi nolēmuši pievienot pāris horizontālās darbības turbīnas, kas vismaz Jēkabpili un tās apkārtni nodrošinātu ar elektroenerģiju.” Taču “Latvijas Kultūras fonda Daugavas programmas darba grupa “uzskata, ka šāds risinājums Jēkabpils glābšanai no plūdiem nebūt nav tas labākais” gan bez ieteikuma, kāds risinājums tad būtu labs, labākais vai vismaz pieņemamākais.