Kad Valsts drošības dienests sāks interesēties par Nila Muižnieka darbību?

“Ārkārtas situācija [Baltkrievijas pierobežas joslā] ir jāatceļ, jādod piekļuve medijiem un nevalstiskajām organizācijām, ukraiņu bēgļu uzņemšana ir jaunais standarts Eiropā, kas parāda, uz ko mēs un visa pārējā Eiropa esam spējīgi, uzņemot cilvēkus,” pagājušajā nedēļā “Delfi TV” raidījuma ēterā sacīja “Amnesty International” Eiropas reģionālā biroja vadītājs Nils Muižnieks.

Daži alternatīvi apdāvinātie

Grūti saprast, vai Nils Muižnieks tēlo nesaprašu vai tāds patiešām ir, teikdams, ka “ukraiņu bēgļu uzņemšana ir jaunais standarts Eiropā”: kāds sakars Latvijas un Baltkrievijas robežai ar ukraiņu bēgļiem? Kopš kura laika ukraiņu bēgļi izmanto minēto robežu?

2021. gadā, kad Baltkrievijas diktators Lukašenko noorganizēja Irānas, Sīrijas, Afganistānas un citu austrumzemju “bēgļu” tranzītu caur savu valsti, lai nogādātu viņus sākumā uz Lietuvas, pēc tam uz Latvijas robežu, mēģinājumi forsēt šīs robežas ir skaitāmi tūkstošos.

Piebalsodama Muižnieka muļķībām, to pašu teic arī biedrības “Gribu palīdzēt bēgļiem” projektu koordinatore Ieva Raubiško: šis standarts būtu jāattiecina arī uz bēgļiem no citām izcelsmes valstīm. Vienvārdsakot, ekonomiskie “bēgļi”, kurus transportē Lukašenko, tagad būšot tādi paši kā ukraiņu bēgļi, kuri bēg no nacistiskās Krievijas izraisītā kara briesmām. Tā ir Raubiško un Muižnieka apzināta kaitniecība vai alternatīvi apdāvinātu īpatņu izpaudumi?

Lai izprastu pamatus, palūkosimies, kas ir šis Nils Muižnieks. Viņš ir ieguvis doktora grādu Kalifornijas Bērklija universitātē, bijis Latvijas Cilvēktiesību un etnisko studiju centra direktors, īpašu uzdevumu ministrs sabiedrības integrācijas lietās un Latvijas Universitātes sociālo un politisko pētījumu institūta direktors. Bijis arī Latvijas Sorosa fonda programmu direktors. No 2012. līdz 2018. gadam bijis Eiropas padomes cilvēktiesību komisārs. Šobrīd ir “Amnesty International” Eiropas reģionālais direktors.

Vai uz robežas ir spīdzināšanas namiņš?

Jau pērnā gada oktobrī Muižnieka pārstāvētā organizācija apsūdzēja Latviju, ka nelegālie migranti, kas plūda no Baltkrievijas puses, esot “vardarbīgi” grūsti atpakaļ uz minēto valsti, daži pat esot spīdzināti. Kur? Uz robežas? Vai arī blakus robežai uzbūvēts kāds spīdzināšanas namiņš? “Amnesty International” (AI) ziņojumā citēts kāds irākietis Zaki: viņš trīs mēnešu laikā pie robežas ticis grūsts uz priekšu un atpakaļ vairāk nekā 150 reižu, dažkārt pat astoņas reizes dienā. Kāds fitness par velti!

Izrādās, ka mūsu puses attieksme pret migrantiem no Baltkrievijas esot krasi kontrastējusi ar Latvijas “ātro mobilizāciju”, lai sniegtu patvērumu daudziem tūkstošiem Ukrainas migrantu. Protams, no Ukrainas nāca kara bēgļi, bet kas gan draudēja uz Baltkrieviju atgādātajiem migrantiem? Varēja taču apmesties uz dzīvi plaukstošajā Baltkrievijā.

Dažādas instances pārbaudīja AI ziņojumu par it kā nežēlīgo izturēšanos pret migrantiem, kuri pērn masveidā mēģināja nelegāli iekļūt Latvijā no Baltkrievijas. Arī prokuratūra saņēma divu Latvijas nevalstisko organizāciju iesniegumu, kura pamatā ir nelegālo robežšķērsotāju liecības par it kā pret viņiem lietotu vardarbību, minot pat elektrošoka ierīces, kas esot robežsargu aprīkojumā. Protams, robežsargiem tādu ierīču nav.

Nekāda vardarbība netika konstatēta. Ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs nodēvēja AI pārmetumus par viltus ziņām, teikdams: “Jau kādu laiku “Amnesty International” ir zaudējusi jebkādu uzticamību, un šis ziņojums pierāda pilnīgu kādreiz cienītas cilvēktiesību organizācijas degradāciju. Latvija noraida šos viltus apgalvojumus.”

Pat tiesībsargs Juris Jansons AI ziņojumu nosauca par melīgu un sagrozītu. Tas nozīmē, ka AI un Nils Muižnieks vienkārši meloja. Kāpēc? Acīmredzot bija dots tāds uzdevums, ko Nils pildīja un joprojām pilda ar īpašu centību. Bet AI – kā jau jumta organizācijai piedien – uzmana un atbalsta šo darbošanos. Tikai nezin kādēļ šķiet, ka šī AI ir Kremlim noderīgo idiotu organizācija, un to Latvijā pārstāv biedrs Muižnieks.

Latviešu “nodarījumi”

Nils Muižnieks, audzis latviešu imigrantu ģimenē, sākotnēji, iespējams, ietekmējās no vecāku patriotisma un latviskuma, taču internacionālisms uzvarēja, un nu biedrs Muižnieks ir centīgs liberālmarksisma apustulis. Latvijā viņš ieradās 90. gadu sākumā, pasniedzot sevi kā cilvēktiesību un integrācijas jautājumu speciālistu. Interesanti, ka visi šie Muižnieka cilvēktiesību un integrācijas jautājumi nezin kādēļ smakoja pēc padomju smaržūdens “Večerņaja moskva”...

Viens no pirmajiem Nila uzdevumiem bija latviskuma noniecināšana. 1994. gada 28. decembrī avīzē “Diena” tika publicēts Nila Muižnieka raksts par tautības “latvietis” ierakstu pasē. Rakstā viņš citastarp apgalvo: “Neesmu dzirdējis nevienu pārliecinošu argumentu, kāpēc tautības ieraksts būtu vajadzīgs. Naturalizācijas procesā latviešu un līvu izcelsmes pilsonības pretendenti baudīs zināmas priekšrocības, bet tas nenozīmē, ka tautībai būtu jāfigurē LR pasēs pēc naturalizācijas. Zinu, ka vieniem patīk savu tautību redzēt oficiālajos dokumentos. Tomēr labsajūta nav spēcīgs arguments. Ieraksts dod iespēju ierēdņiem vai iestādēm šķirot iedzīvotājus pēc tautības, piešķirot privilēģijas vienas tautības pārstāvjiem, un diskriminēt citus. Kāpēc dot varas iestādēm šādu iespēju? Galu galā, kāda gan Latvijas valstij daļa gar manu un tavu tautību?”

Nilam Muižniekam ir kauns no savas tautības, bet tālab jau viņš ir pieslējies liberālmarksistu pulciņam. Nila pretlatviskais noskaņojums auga augumā, un 1998. gadā viņš jau atklāti lobēja krieviski runājošo intereses. Tolaik tika pieņemti grozījumi Pilsonības likumā, kas krasi atviegloja LR pilsonības iegūšanu, un Muižnieks kārtējā rakstā – šoreiz avīzē “Brīvā Latvija” – iestājās par šiem grozījumiem. Pateicoties tiem, Latvijā nostiprinājās 5. kolonna, kurai bija un joprojām ir iespēja neintegrēties nacionālā valstī, neapgūt latviešu valodu un vienlaikus justies kā “kingiem”, noliekot pie vietas pamatnāciju.

Nākamais Nila solis: attīstīt tēzi, ka latvieši apspiež krievus. To viņš “saprata” 2001. gadā, sniedzot interviju avīzei “Vesti segodņa”. Intervijā Muižnieks apgalvoja, ka Latvijā vērojama nacionālā diskriminācija, kuras pamatā ir galvenokārt valoda. Šis jautājums, pēc Muižnieka domām, būtu jārisina, strādājot nevis ar mazākumtautībām, bet tieši ar latviešiem, kuriem esot jāpaskaidro, ka nacionālā diskriminācija ir sodāms nodarījums, kā arī jānorāda, ka nepieciešams pieņemt darbā arī citā valodā runājošos.

Cik precīzs Kremļa uzstādījums: latvieši vainojami pie tā, ka krievi neintegrējas un nemācās latviešu valodu! Jā, latvieši vainojami itin visos nodarījumos. Tādos “nodarījumos” kā vēlme dzīvot nacionālā valstī, runāt latviešu valodā un cienīt savas valsts vēsturi.

Rīgai nav jākļūst par internacionālu miskasti

Tagad Nils Muižnieks pieslējies “bēgļu” problemātikai. Tas tagad aktuāli. Protams, ir iespējams tandēms ar žurnālistu (?) Juri Kažu, kurš uzskata, ka “bēgļi” labprāt apmestos Rīgā, kur viņi “strādā, dibina biznesus, nodarbina savējos un citus, rada kolorītu vidi tūristiem un vietējiem”. Jā, tiešām, “kas slikts?” – jautā Juris Kaža. Nu, nekas jau. Ja neskaita to, ka tādā gadījumā Rīga un Latvija drīz vien pārtaptu par internacionālu miskasti un noziedzības perēkli.

Bet Nils Muižnieks var arī apvienoties pulciņā ar jau minēto Ievu Raubiško – tas būtu pat mazliet pieklājīgāk un žēlīgāk. Tomēr kaut kādas humānisma iezīmes, kaut arī visai liekulīgas. No kurienes gan biedrība “Gribu palīdzēt bēgļiem” smeļ finansējumu, ko?

Un notiek arī interesantas lietas: ir ierosināta krimināllieta pret diviem šīs organizācijas locekļiem saistībā ar viņu darbībām Latvijas un Baltkrievijas pierobežā, un ir sākta izmeklēšana par iespējamu krimināltiesisku nodarījumu, atbalstot nelikumīgu robežas šķērsošanu. Viena no kriminālprocesā iesaistītajām ir pati Ieva Raubiško. Cik mīļi, ka ar humāniem saukļiem uz lūpām tiek pārkāpti likumi un apdraudēta valsts drošība.

Līdz 10. februārim ir pagarināta ārkārtējā situācija pierobežā. Maz ticams, ka tā pēc šī datuma tiks atcelta. Tāpēc ir vairāki jautājumi. Cik ilgi sabiedriskie mediji turpinās intervēt dažādus pretvalstiskus indivīdus? Un cik vēl daudz jāpaveic Nilam Muižniekam, lai par viņa darbībām sāktu interesēties Valsts drošības dienests?