Mājupceļā no Skrundas, kur man bija norunāta tikšanās ar aizputnieci Sandru Priedolu, smadzenēs nemitīgi dunēja jautājums: kas ir smagāk – būt nedziedināmi slimai jaunai meitenei, kura labi apzinās savu stāvokli, vai viņas mammai, kas ir darījusi meitas labā visu iespējamo un neiespējamo, izbrienot trejdeviņas asaru un sāpju jūras, bet tik un tā nevarot līdzēt neko vairāk, kā vien atvieglot viņas ikdienas dzīvi?