- Vissvarīgākais jautājums – kāpēc?
“Ir regulāri uzplaukumu un krīžu periodi, kas uzrodas aptuveni ik pēc divpadsmit gadiem, kad sabiedrība tiek izkustināta no agrākā stāvokļa. Tad ir vēl tā saucamie melnie gulbji – nestandarta situācijas un katastrofas. Šie melnie gulbji uzrodas tik negaidīti un reti, ka tos nav iespējams prognozēt,” teic astrologs Andris Račs un uzsver, ka nav iespējams nodrošināt labi pārredzamu un saplānotu dzīvi.
- Kadrā – Cēsu brīvmākslinieks
Nu jau vairākus gadus Ivo Martinsonam nav iznācis laika ķerties pie makšķeres.
- Zemu krist, augstu lidot!
Savulaik iepazīts kā smaidīgs puisis ar tumšām matu šķipsnām, Andris Ērglis nu ir stipri vien mainījies – ne tikai vizuāli, bet arī iekšēji.
- Peldu pa straumei. Ar airi rokā
Sportiski saģērbies, soma pār plecu, saulesbrilles uz acīm, sejā smaids – tāds Ivars Puga iznāk pa Nacionālā teātra dienesta ieejas durvīm.
- Ar priecīgām acīm
Vasara saistās ar sauli, jūru, atpūtu, kaut vai ar darbošanos dārzā, bet Elitai Patmalniecei, lai pabūtu dieniņu pie jūras, ir burtiski jāizraujas no apburtā loka – gleznas, kleitas, izstādes, radošās darbnīcas.
- Varbūt būtu laimīgāka
“Pastāsti man, ko tu ēd, un es tev pateikšu, kas tu esi.
- Skati vīru pēc uzvalka!
Žoržs Siksna nav nekāds laimes meklētājs, viņa dziedātāja karjerā viss sasniegts ar smagu darbu, kas publikas acīm paliek neredzams.
- Spēlēt pēc paša noteikumiem
“Līdzko būs brīva nauda, taisīšu ķini,” solīja Andrejs Ēķis pirms trīsdesmit gadiem, būdams Picca TV šefs.
- Par zvaigzni jāpiedzimst!
Laima Vaikule netiecas žilbināt, jo bijis pietiekami daudz prožektoru staru, publikas ovāciju, koncertu dažādās valstīs.
- Ar smilgu vainagu galvā
Savā pēdējo gadu dzejā Jānis Peters ļauj nojaust, ka tagad viņa daiļradē dominē mūžības, dzīvības un nāves tēmas.
- Ar kājām uz zemes un ilgām pēc miera
Elīna Vāne likusi mums gan raudāt, gan smieties. Par kaislīgās Raudupietes lomu saņemta Spēlmaņu nakts labākās aktrises balva, un nupat atkal Rūdolfs Blaumanis ir atdzīvojies Valmieras teātrī.
- Līdz iestājas sirdsmiers
“Mans organisms ārprātīgi laiku jūt,” dziedājām kopā ar Aigaru Grāveru dziesmā Auto, un tamlīdzīga apziņa mūsdienās pavada ik uz soļa.
- Ar mēnessgaismu istabā
Kā jau radošai natūrai piedien, Edīte Pauls–Vīgnere ir naktsputns. Arī viņas dzīvoklis Rīgas centrā iekārtots atbilstīgi radošai noskaņai – grezni dekori, vīna krāsas sienas, galds, pašlaik raibs no dažādu krāsu pogām. Māksliniece gan sola doties pensijā, jo strādāt kļūst arvien grūtāk. Taču Edīte – tāpat kā viņas slavenais brālis Raimonds – ir darbaholiķe un, cerams, turpinās radīt.
- Neesmu nekāda baltrocīte
Dailes teātrī uz izrādēm, kurās piedalās Mirdza Martinsone, biļetes joprojām tiek izpirktas zibens ātrumā.
- Sūtnis no mīlestības planētas
Kaut kur lasīti psihologa padomi laimīgai dzīvei – darīt to, kas patīk, un nedarīt to, kas nepatīk.
- Viņš vēl labi turas seglos
Reti kurš, varbūt pat neviens cits no mūsējiem, aktiera profesijā bijis tik nodarbināts kā Ivars Kalniņš – gan teātrī, gan kino.
- Nosist tos mērkaķus, kas tev ir iekšā
“Jo izglītotāks cilvēks, jo ilgāk viņš dzīvo. Es domāju arī reālu dzīves izglītību,” ar pārliecību saka kardiologs Andrejs Ērglis. Sarunā ar Patieso Dzīvi profesors stāsta par savu dzimtu un interesēm, pieskaras medicīnas stāvoklim Latvijā, kā arī atgādina, kas darāms, lai pasargātu savu sirdi un veselību kopumā.
- Pirms likties gultā
Mēs dzīvojam postmodernajā vai pat postpostmodernajā laikā, kad vairs nevaram stingri nodefinēt, kas ir vīrišķīgi un kas ir sievišķīgi.
- Celties augšā – atkal un atkal
Mūsu tikšanās dienā Rīgas ielas pārklājušās ar ledu un sniega putru. Līst lietus, bet Ģirts Ķesteris soļo tikpat stalti un atsperīgi kā ierasts.
- Viss ir puķēs!
“Vai atceries Leonu Zviedri, baleta mākslinieku un horeogrāfu?” – “Nē, kas viņš tāds?” Tā atjautā ne viens vien, izdzirdējis Leona vārdu.
