Lielākā daļa Latvijas zemnieku sūri grūti nopelna dienišķo maizi. Viņi cīnās ar dabas untumiem, neražas gadiem un negausīgiem saražotās produkcijas uzpircējiem. Taču Latvijā ir apmēram nepilns tūkstotis saimniecību, kas trūkumu nejūt. Tās galvenokārt ir lielās piena, graudkopības un biogāzes nozarē darbojošās fermas. Šīs saimniecības apsaimnieko 500 un vairāk hektāru zemes, un šo saimniecību grupu var dēvēt par kolhozu mantojuma turpinātājiem vai jauniem muižniekiem. Tā tās var dēvēt ar lepnumu sirdī, jo tikai skauģi un neveiksminieki nicina veiksmīgos lauku uzņēmējus.
Lai lasītu visu rakstu, lūdzu, ienāciet sistēmā