Kā mēs nonācām tik tālu, ka pērles tiek kaisītas priekšā cūkām, bet Latvijas valsts augstāko apbalvojumu izsniedz cilvēkam, kurš, laimīgi aizkūlies uz saulaino Floridu "uz visiem laikiem", mūsu krievvalodīgajai presei pirms četriem gadiem triumfējoši klāstīja, kā nu viņš var "no malas skatīties, kas notiek Latvijā, un manī nav nekādu emociju" un ka "kas mums [Latvijā] ir? Nekas"?
Lai lasītu visu rakstu, lūdzu, ienāciet sistēmā