XIX gadsimta divdesmito gadu beigās parīzieši arvien lielāku uzmanību sāka pievērst Parīzes lielākās un vecākās celtnes stāvoklim. Par “Parīzes sirdi” dēvētā ēka bija uz sabrukšanas robežas, un tās turpmākais liktenis simboliski saistījās ar visas pilsētas turpmāko attīstību. 1831. gada janvārī Viktors Igo izdevniecībā nodeva manuskriptu “Parīzes Dievmātes katedrāle”, kurš grāmatas formātā iznāca tā paša gada marta vidū.