Senos laikos cilvēki, kuri nav varējuši atdot savus parādus, esot likti saucamajā parādu bedrē. Visticamāk, ka tā atradās pazemē, kur neiespīdēja saule un nebija pieejams svaigs gaiss. Gluži pretēji – tajā visticamāk valdīja šausmīga smirdoņa, jo nav dzirdēts, ka senie cietumi būtu aprīkoti ar kādām labierīcībām vai ka senie cietumsargi nēsātu naktspodus. Tāpat nav dzirdēts, ka nabaga ieslodzītie tiktu vesti pastaigās vai uz kādu āra tualeti. Protams, šādos apstākļos cilvēka mūžs nebija garš un drīz vien beidzās.