Katru rītu pusastoņos nāku pie savas mašīnas, bet uz tās kokā dzied melnais meža strazds un dzied. Viņš ir ļoti muzikāls un skaists – ar zelta knābi. Diemžēl viņš dzied uz manas mašīnas. Kad es viņam par to aizrādu, viņš lamādamies aizlido. Sausais atlikums ir vairāki balti pleķi uz mašīnas priekšējā stikla. Bet ir divas labas ziņas – kad strazdiene izperēs mazuļus (jādomā, otrais perējums), strazdam nebūs laika dziedāt. Un otra labā ziņa – melleņu laiks vēl nav pienācis, citādi sausais atlikums būtu violets un grūtāk notīrāms. Šim ievadam nav nekādas sasaites ar tālāko tekstu rakstā; nekādu alegoriju te nav.