Pieminekļiem ir kāda nelāga īpašība – tie ir pļāpīgi. Visi kā viens būdami radīti ar mērķi vēstīt nākamajām paaudzēm par dižiem cilvēkiem, darbiem un idejām, tie allaž pārāk daudz pastāsta par pavisam citiem ļaudīm, kuri attiecīgo pieminekli pasūtījuši, veidojuši un nolikuši redzamā vietā. Reizēm šis otrais stāsts ir pat dižāks un vairāk apbrīnas vērts nekā paša pieminekļa saturs, tomēr tā negadās bieži. Daudz vairāk ir gadījumu, kad cilvēks, ko varbūt pat vajadzētu saglabāt piemiņā, pilnīgi pazūd vai tiek izkropļots aiz tēla, kādā viņu centušies iemūžināt tie, kuru varā ir uzstādīt pieminekļus.