Šie vārdi precīzi raksturo manu pagājušo svētdienu, kad, klausoties runājošajos kokos Imanta Ziedoņa muzejā Murjāņos, divas no dzejnieka atziņām bija par to, ka jāprot saskatīt brīnumus ikdienišķajā, nepārspīlējot šā vārda nozīmi, kā arī jāprot svinēt dzīvi – ja ne katru dienu, tad vismaz svētdienās daudzinot cildeno, skaisto, vērtīgo.