Šie vārdi no Lūcijas Garūtas un Andreja Eglīša 1943. gadā pilnīgi citā kontekstā tapušās kantātes man nāk prātā, skatoties uz vājprātīgo (piedodiet, bet neatrodu šai nodarbei citu, pieklājīgāku, apzīmējumu) kūlas dedzināšanu, kāda vērojama šopavasar.