Dīvāns mežonīgā tempā skrēja pa istabu.
Tas jau sen nebija jauns, tumši sarkans saliekamais dīvāns, kas gandrīz lēkšus krustoja gandrīz visu istabu un tuvojās durvīm. Dīvāna ritms pilnīgi atbilda dvieļa vēzieniem, kuru vicināja sieva stepētā halātā ar matu ruļļiem galvā. Tante kāpa virsū dīvānam un ar apbrīnojamu regularitāti sita tam ar dvieli un vienlaikus izdvesa neiedomājamus brēcienus: