Aizkrauklietei Helēnai Liepiņai būtu pietiekami daudz iemeslu, lai sūrotos par dzīvi — vīrs aizgājis mūžībā, tagad jāpierod dzīvot vienatnē, pēdējā laikā pasliktinājusies redze, drīzumā gaidāma operācija, ar iztikšanu kā lielākajai daļai pensionāru — ir, kā ir. Bet viņa “audzē” rozes, kuras nenovīst, un ar tām iepriecina gan sevi, gan citas kundzes.