Annas Auziņas piektais dzejas krājums sākas un ik pa laikam turpinās ar tā sauktajiem uzskaitījuma dzejoļiem – tādiem, kur tiek monotoni (vai ritmiski) uzskaitītas vai nu dažādas parādības, vai notikumi, vai visiem atpazīstami laikmeta simboli – tas ir pēdējā laika dzejā diezgan izplatīts paņēmiens, jo, ja veiksmīgs, lasītājā izsauc pašam savas asociācijas un liek atcerēties, domāt, teikt «o, ar mani arī tā bija!