- Vētras postītajai Jaunpils pilij labdarības koncertā saziedoti vairāk nekā 37 tūkstoši
Pēc 7. augusta postošās vētras jau tā sliktā stāvoklī esošais Jaunpils pils jumts vairs neesot remontējams. Tiek lēsts, ka tā nomaiņai nepieciešami vismaz divi miljoni eiro. 23. augustā Jaunpils pils pagalmā notika labdarības koncerts "Ar mūziku pret vētru" , kura laikā tika saziedoti vairāk nekā 37 tūkstoši eiro. Kopš postošās vētras, kas nepagāja garām arī Jaunpilij, ir pagājušas gandrīz trīs nedēļas. Pils saimnieku lielākās bažas nav piepildījušās. Valsts būvniecības un kontroles birojs (VBKB) atļāvis Jaunpils pilij atsākt darbu, bet ar būtiskiem ierobežojumiem. Jaunpils pils izpilddirektore Inese Gintere stāsta: "Pilij ir tapušas gājēju stalažas jeb tuneļi, lai apmeklētāji varētu droši pāvietoties pa pils teritoriju. Mainījies ir daudz kas. Cilvēks nevar vairs apiet arī apkārt pilij, kamēr jumts nebūs iekonservēts." Pils jumta iekonservēšana jeb tenta pārvilkšana ir pirmais solis. VBKB atzinis, ka obligāti jāmaina arī jumts. Dabas stihija sapostījusi arī baznīcu un daudzas ēkas. Jaunpils un Viesatu pagastu pārvaldniece Baiba Rasa: "Vairāk nekā simts, bet tās ir dzīvojamās mājas, kurām mēs kā pašvaldība varams sniegt atbalstu. Tad, protams, vēl ir ļoti daudz zemnieku, kuriem sapostīti šķūņi, kūtis, angāri. Viss iespējamais, kuriem diemžēl mēs kā pašvaldība nevaram palīdzēt. Gaidām kādu informāciju no valsts, no ministrijas.".
- Soduma balvu šogad saņēmusi rakstniece, galdniece un traktoriste Elga Kairiša
Šogad jau 11. reizi pēc kārtas par godu rakstniekam, dzejniekam un tulkotājam Dzintaram Sodumam norisinājās Dzintara Soduma balvas pasniegšana par novatorisku sniegumu latviešu literatūrā. Sodums Latvijas vēsturē ierakstīts kā cilvēks, kurš savu dzīvi veltījis latviešu valodas un literatūras saglabāšanai, kā arī novatorisma attīstīšanai. Šogad balvu saņēma rakstniece Elga Kairiša par romānu "Ne tagad, ne vēlāk – nekad!".
Aizkraukliete Elga Kairiša raksta jau vairāk nekā 20 gadus. Viņa ir 144 publikāciju un trīs grāmatu autore. Kā viņa pati stāsta, tāds nebija sākotnējais mērķis. Elga pēc profesijas ir galdniece un traktoriste.
Rakstnieces romānu "Ne tagad, ne vēlāk – nekad!" konkursam par Dzintara Soduma balvu pieteikusi viņas meita. "Man piezvanīja, lai es paskatos domes sēdi, un tur viņu visi darba plāni, to visu noklausījos. Un līdz ko pateica saistībā ar konkursu… nosauca manu vārdu, uzvārdu. Tad es, protams, vienkārši sēdēju un raudāju.".
- 'Arī krievu dzīvības ir svarīgas'. Režisors Fon Trīrs vēršas pie Dānijas valdības
Dāņu kinorežisors Larss Fon Trīrs ar sociālā medija "Instagram" starpniecību vērsies pie Ukrainas prezidenta un Dānijas premjerministres saistībā ar iznīcinātāju F-16 nodošanu Ukrainai. Fon Trīrs "Instagram" raksta: "Arī krievu dzīvības ir svarīgas". "Starp citu: Zelenska kungam, Putina kungam un galvenokārt Fredriksenas kundzei (kura vakar, līdz ausīm smaidot, pozēja vienā no briesmīgākajām mūsdienu nāves mašīnām, krievu dzīvības arī ir svarīgas! Ar vislabākajiem vēlējumiem, Larss". Šādu ierakstu uz melna fona režisors publicējis 22. augustā "Instagram" savā privātajā kontā, kam ir ap 7600 sekotājiem. Uz Fon Trīra "Instagram" ierakstu jau reaģējis Ukrainas Nacionālās drošības un aizsardzības padomes sekretārs Oleksijs Danilovs. Viņš paudis, ka karš nav kino, kurā aktieri spēlē dzīvību un nāvi.
- 'Nespējam konkurēt pat ar Lietuvu un Igauniju.' LNOB vadība ceļ trauksmi par darbinieku algām
Jauno sezonu Latvijas Nacionālā opera un balets (LNOB) uzsācis ne tikai ar četru jauniestudējumu pirmizrāžu un viesmākslinieku izziņošanu, bet arī ar rūgtiem pārmetumiem valdībai. Pēc LNOB vadības teiktā, mūsu Baltais nams zaudē māksliniekus, ir grūtības piesaistīt jaunās zvaigznes. Turklāt LNOB nespēj konkurēt pat ar tuvākajiem kaimiņiem – Lietuvas un Igaunijas operas un baleta teātriem. Kā preses konferencē, kas Baltajā namā notika 21. augustā, norādīja LNOB vadība, algu atšķirība ir vērtējama kā ļoti būtiska. "Mūsu mākslinieciskais līmenis ir ļoti augsts, mēs konkurējam ar pasaules vadošajiem baletiem. Tomēr tas neatspoguļojas darba atalgojumā," saka Latvijas Nacionālā baleta vadītājs Aivars Leimanis. "Un es pat nesalīdzinu mūs ar Helsinkiem vai Stokholmu. Mēs zaudējam pat saviem tuvākajiem kaimiņiem lietuviešiem, nemaz nerunājot par igauņiem." Leimanis norāda – ja nekas nemainīsies, Latvijas Nacionālais balets zaudēs daudzus jaunos, perspektīvos māksliniekus. Nacionālā baleta vadītāja bažas apstiprina arī Latvijas Nacionālās operas un baleta galvenais diriģents Mārtiņš Ozoliņš. Arī viņš atalgojuma jautājumu uzskata par ļoti problemātisku. To nerisinot, Latvijas Nacionālā opera var zaudēt labus kora dziedātājus un orķestra mūziķus.
- Padurē filmē, bet Rīgā svin! Aizvadītās nedēļas kultūras notikumi fotogrāfijās
Aizvadītā nedēļa aizritēja Rīgas dzimšanas dienas svinību gaisotnē – koncerti, izstādes, izrādes un performances notika visā pilsētā. Bagātīgajā pasākumu klāstā iekļāvās arī cirka un ielu mākslas festivāls "Re Rīga!" un mūziķa Gata Irbes projektu Gacho un Mesa kopkoncerts Dziesmu svētku estrādē Mežaparkā. Sezonas piedāvājumu atklāja Jaunais Rīgas teātris, bet pirmo ieskatu Džona Malkoviča darbā ar latviešu aktieriem sniedza Dailes teātris. Kas šovasar sadarīts Padures muižā, kur tapa seriāls "Pansija pilī", atrādīja studija "Mistrus Media", bet pie Smaižu baznīcas noslēdzās ceļojošais festivāls "Rimbenieks". Tikmēr Lietuvā vienā no šīs vasaras karstākajiem vakariem uzstājās amerikāņu rokgrupa "Imagine Dragons". Piedāvājam atskatu uz pagājušās nedēļas kultūras notikumiem fotogrāfijās. Kāds dīvains retro pārītis pilsētas ielās un citi brīnumi festivālā "Re Rīga!" Nedēļas nogalē kultūras pasākumu programmu bagātināja 11. starptautiskais cirka un ielu mākslas festivāls "Re Rīga!", programmā piedāvājot irādes gan Rīgas cirkā, gan Vērmanes dārzā: bērniem un pieaugušajiem, maksas un bezmaksas, lietū un sausumā. Galvenais festivāla uzsvars šogad likts uz žonglēšanas un objektu manipulācijas izrādēm, kā arī klaunādi, taču pārstāvētas dažādas disciplīnas – piemēram, akrobātika un ielu performance. Viena no pārsteidzošākajām šīgada festivāla izrādēm – no cita laikmeta izkāpušais retropārītis Adrians Švarcšteins un Jūrate Širvīte-Rukštele ar izrādi "Arrived". Viņi Rīgas ielās ieradās trīsreiz, un ikreiz citādāk. Viņu maršrutā gadījās gan Vērmaņdārza šahisti, gan rotaslietu tirgotāji, gan ļaudis, kas ļāvās pēdu masāžai un virkne garāmgājēju, kas uz pozēšanas brīdi tapa par vienu ģimeni, kādas senas kopbildes modernu projekciju. Foto Trofimova ("Arrival" Vērmanes dārzā) un Vladimirs Svetlovs.
- 'Bārbenheimera' fenomens: Dižu personību ciešanas kā Holivudā tapuša autorkino triumfa kalve
2023. gada 20. jūlijs nepārprotami ir ierakstīts mūsdienu kino vēsturē – vienlaikus uz kinoteātru ekrāniem iznāca divas Holivudas studiju radītas lielfilmas, ko miljoniem skatītāju nepacietīgi gaidīja jau vairākus gadus un kas vēl pirms pirmizrādes spēja kļūt par sociālo tīklu fenomenu. "Bārbijas" un "Openheimera" dubultā debija ieguvusi konkrētu apzīmējumu "Bārbenheimers", un tai veltītas ne tikai neskaitāmas interneta mēmes, bet arī visnotaļ nopietnu kritiķu un kinoblogeru jūsmīgie vērtējumi. Tikai komiska sagadīšanās, ko diktējusi studiju vēlme pēc peļņas, vai negaidīta šķietami galēji pretēju māksliniecisku ambīciju simbioze ar satriecošu rezultātu? Vēl pirms abu šo neparasto vasaras blokbāsteru pirmizrādes tas patiešām šķita veiksmīgs mārketinga triks, ko studija "Warner", kuras paspārnē tapa "Bārbija", izspēlēja kā atmaksas soli pret tās ilggadējo sadarbības partneri Kristoferu Nolanu, "Openheimera" režisoru, kurš pēc domstarpībām saistībā ar "Warner" piekopto filmu izlaišanas stratēģiju "pārbēga" pie "Universal". "Bārbenheimers" noteikti ieies vēsturē kā viena no visu laiku veiksmīgākajām reklāmas stratēģijām – un par to liecina abu filmu lieliskie kases panākumi jau pēc pirmās nedēļas, kino skatītājiem dedzīgi raujoties noskatīties tās abas. Taču pēc "Openheimera" un "Bārbijas" noskatīšanās (minētajā secībā, kas pēc fanu spekulācijām esot pareizā pieeja "Bārbenheimera" skatīšanai) pārsteidzošā kārtā ir jāatzīst, ka šajā jokā ir daļa patiesības. Respektīvi, ka blondās lelles, 20. gadsimta patērētāju kultūras ikonas, un pilnībā reālas vēsturiskās personības, viena no 20. gadsimta izcilākajiem un pretrunīgākajiem zinātniekiem, dzīves gaitu atspoguļojums kino formātā to veidotāju interpretācijā ir ieguvis paralēles, ko visdrīzāk nespēja paredzēt pat viedākie kino lietpratēji
- 'Astotais pasaules brīnums.' Siguldā apskatāms milzu puzuris
Māksliniece Ārija Bērze izveidojusi milzu puzuri. Tas pa posmiem veidots mākslinieces mājvietā – vienistabas dzīvoklī. Taču šobrīd 4,5 metru platumā un augstumā tas rotā "Siguldas devona" skatuvi. Puzura veidošana no dabas materiāliem māksliniecei Ārijai Bērzei kļuvusi aktuāla 1989. gadā, kad Ziemassvētku vakarā, gaidot tramvaju, mazu puzura elementu ieraudzījusi rokā kādam automašīnā sēdošam puisēnam. Kopš tā brīža māksliniece sākusi pētīt šī rotājuma veidošanas principus un materiālus. Viņa stāsta: "Es ļoti ilgus gadus pētīju visādas graudzāles. Man jau, kā saka, pilnīgi novirze. Eju pa apstādījumiem, apstājos un pētu, kādi viņiem ir posmi. Jo praktiski ir ļoti daudz graudzāļu, ko var izmantot. Es arī pati ļoti dažādas izmantoju." Māksliniece stāsta, ka vizuāli tīkamākās ir auzas, jo tās ir zeltainas, tomēr ļoti trauslas. Ārija Bērze uzsver, ja ir vēlme veidot rotājumu, kamolzāle gan nederēs, kaut arī tai ir gari posmi. Puzura veidošana kopumā ir gana ilgs un sarežģīts process – graudzāles ievācot, uzreiz no tām neko veidot nevar.
- Kultūras pasākumus regulāri apmeklē vien 8% Latvijas iedzīvotāju
Kultūras dzīve pēc kovida pandēmijas sākusi atkopties, tomēr, kā liecina Kultūras akadēmijas veiktais pētījums, līdz 2019. gada rezultātiem vēl tāls ceļš ejams. Par to, kā izveidot mūsdienīgus pasākumus, kas sasniegtu ikvienu iedzīvotāju, šodien vairāk nekā 50 kultūras darbinieku no visas Latvijas diskutēja kultūras Vasaras akadēmijā. Vasara kultūras dzīves organziatoriem ir darbīgākais laiks. Teju katrā pagastā un pilsētā tiek rīkots kāds pasākums, kas aktīvajiem kultūras baudītājiem liek krietni palauzīt galvu, lai izvēlētos tīkamāko. Tomēr Latvijas Kultūras akadēmijas veiktais pētījums atklāj, ka tikai 8% iedzīvotāju kultūras pasākumus apmeklē vismaz reizi mēnesī. Tas liekot aizdomāties. Latvijas Kultūras akadēmijas pārstāve Anda Laķe: "Kultūras dzīve nav tikai stāsts par mīkstajām lietām vai brīvā laika pavadīšanu. Tas ir stāsts par to, kāpēc cilvēki paliek vai nepaliek Latvijā. Tas ir stāsts par to, kā kultūras notikumi spēj sildīt ekonomiku.".
- Hermanis: 'JRT nav provinciālas tieksmes kļūt par Eiropā labāko teātri'
Šajā sezonā Jaunā Rīgas teātra (JRT) devīze būs "Teātris, kas palīdz dzīvot", tā uzsākot jauno radošā darba cēlienu preses konferencē trešdien, 16. augustā, sacīja JRT mākslinieciskais vadītājs Alvis Hermanis. Viņš arī pauda, ka JRT nav "provinciālās tieksmes izpelnīties ārzemnieku atzinību un kļūt par labāko teātri Eiropā vai pasaulē." Kā uzsvēra JRT mākslinieciskais vadītājs, galvenā ambīcija ir strādāt Latvijas skatītājam. Sarunā ar medijiem un, atbildot uz "Delfi" jautājumiem, Hermanis atklāja arī šīs sezonas otrās puses plānus pārbūvētajā teātra ēkā Lāčplēša ielā, savu attieksmi pret komēdijas žanru, izrādēm bērniem un jauno aktieru "pārvilināšanu", kā arī atklāj, kāpēc nav izdevusies sadarbība ar slaveno krievu režisoru Dmitriju Krimovu. Tiek solīts, ka JRT pārbūvētā un renovētā ēka Lāčplēša ielā 25 ekspluatācijā tiks nodota šī gada beigās, kad arī trupa varēs sākt pārvākšanos, bet pēc šā brīža prognozes var cerēt, ka skatītājiem vēsturiskais nams durvis atkal vērs 2024. gada martā.
- Pēdejoreiz. Atskats uz Ineses Galantes rīkoto noslēdzošo festivālu 'Summertime'
Dzintaru koncertzālē izskanējis 17. un šādā formātā arī pēdējais starptautiskais festivāls "Summertime – aicina Inese Galante". Pirmoreiz tajā par skatuves pilntiesīgiem saimniekiem kļuva arī Ineses Galantes jauno talantu konkursa uzvarētāji. Dzintaru koncertzāle ir mākslinieces Ineses Galantes bērnības atmiņas, kas pēc ilgām pārdomām pirms 17. gadiem rezultējušās ikgadējā mūzikas festivālā "Summertime". Viņa stāsta: "Tā bija iemīļota vieta, kur mani vecāki un draugi mēģināja dabūt biļetes. Te bija tādas rindas. Cilvēki gribēja tikt iekšā, jo bija fantastiski mākslinieki, orķestri. Man tas palika "iekšā", ka tā vieta ir svēta.
- Dziesmu svētku fonā atcelta laikmetīgās mākslas biennāle RIBOCA
Vēlā piektdienas, 7. jūlija pēcpusdienā, Dziesmu svētku karstāko notikumu laikā, sociālajā medijā "Facebook" tikai paziņots, ka šogad paredzētā RIBOCA (Rīgas Starptautiskā laikmetīgās mākslas biennāle) tiek atcelta. Lai gan tas ir liels mākslas notikums, kuram vajadzēja notikt jau trešo reizi, paziņojums izskanējis tik pieklusināti, ka, iespējams, daudziem palika nepamanīts. RIBOCA ir vērienīgs, starptautisks mākslas notikums, kas līdz šim Latvijā ir raisījis arī daudz pretrunīgu viedokļu, jo īpaši tā iespējamās saistības ar Krievijas finansējumu un kolonizējoša rakstura retorikas dēļ. Trešajai RIBOCA biennālei – RIBOCA3 – Rīgā vajadzēja notikt jau aizvadītā gada vasarā, taču, Krievijai uzsākot karu Ukrainā, rīkotāji paziņoja, ka pasākumus atceļ. RIBOCA3 atklāšana tika atlikta uz šīgada augustu, bet nu arī tā nenotiks. "Vēlamies paziņot par grūto lēmumu apturēt mūsu plānus saistībā ar RIBOCA3 Rīgā, Latvijā, kas sākotnēji bija paredzēts 10. augustā," teikts RIBOCA "Facebook" ierakstā. "Neskatoties uz mūsu sadarbību ar vietējo kultūras kopienu pēdējo septiņu gadu laikā un centieniem pārskatīt mūsu finansēšanas struktūru pēc kara sākuma, šķiet, mūsu izpildvaras locekļu – viņu vidū ir arī krievi starp lietuviešiem un latviešiem – mantojums ir kaut kas pārāk būtisks, lai to pārvarētu, jo Krievijas uzbrukums Ukrainai atkal uzjundī okupētās pagātnes spriedzi.
- Dokumentālo filmu režisore Ieva Ozoliņa pēta mistiskus Līvu piekrastes stāstus
Dokumentālo filmu režisore Ieva Ozoliņa arvien vairāk sastopama lībiešu krastā Ziemeļkurzemē. Vietu, kur viņa pavada vasaras, un piekrastes cilvēkus režisore grib iepazīt tuvāk un ļaut tos atklāt citiem. Šobrīd tapusi viņas jau trešā audiovizuālā ekspozīcija, kas ieved neizskaidrojamos mistikas pieredzes stāstos Līvu piekrastē. "Es pilnīgi ieraudzīju savām acīm ļoti biedējošu skatu – manai draudzenei tāda milzīga, gara melna kleita izplešas, un puisis aiz kleitas viņu kā suns… kā elles vilks… mēģina noturēt atpakaļ." Šis ir neliels fragments no Ievas Ozoliņas dokumentālās īsfilmas "Līvu krasta nostāsti". Tā apskatāma nelielā telpā Lībiešu tautas namā Mazirbē. Tajā virmojošo noskaņu pat grūti nofilmēt, jo, skatoties filmu, pustumsas un ekspozīcijas ieskautam, kādā brīdī tiešām šķiet, ka tev pašam pakausī elpo kāds rēgs.
- Vēja enkurs, iestādītas lelles un vizuāla dzeja. Pedvālē notiek iespaidīgas mākslas izstādes
Starptautiski mākslinieki strādāt un smelties iedvesmu rezidencē Pedvālē Talsu novadā ierodas regulāri, taču vasaras vidus šogad bijis netipiski ražīgs. Ar iespaidīgām izstādēm darbu noslēguši deviņi mākslinieki. Latvijas dabas iedvesmoti, vairāki sola šeit atgriezties. Pļavas vidū vietu radis izmērā iespaidīgākais vasaras vidū radītais darbs. Mākslinieks no ASV jau devies prom, taču Sabilē paliek viņa veidotais vēja enkurs. Tikmēr pārējie mākslinieki ar darbiem piepildījuši tik daudzas Pedvāles telpas. Pat pagrabus. "Tā tomēr ir vasara, ir daba, ainava, kas viņus aizrauj, pļavu ziedi, upe, ūdens, jūra. Tas viss kopā viņiem veido tādas sajūtas, kuras viņi cenšas uztvert, uzsūkt sevī," saka Ojārs Feldbergs, tēlnieks.
- Bezbailīgā, skaistā dvēsele. Šineidas O'Konoras piemiņai
Ak, Šineida, īru dumpiniece un priesteriene! Trauksmaina un dvēseles sāpju pilna bija tava dzīve, bet balss skanēja tā, kā neviena. To nekļūdīgi varēja un var joprojām atpazīt starp miljoniem citu. Tajā ir kaut kas tik trausls, pārcilvēciski tīrs un spēcīgi tiešs, kaut kas tāds, kas skan katrā no mums, bet tikai retajam to izdodas apzināties un būt tik drosmīgam, lai izkliegtu pasaulei. Visticamāk, pirmo reizi Šineidas O'Konoras balsi dzirdēju dziesmā "Nothing Compares 2 U". Manās atmiņās 90. gadu sākumā tā skanēja visur. Šis "visur" gan ir jāprecizē – un noteikti tas nav tas pats "visur", kas 2023. gadā. Visticamāk, tas bija Latvijas Radio raidījums "Tax Free", kas bija, šķiet, pats pirmais populārās mūzikas tops Latvijā (balsot tajā varēja, sūtot vēstules), un tad kasešu magnetofonā no šī raidījuma ierakstītās mīļākās dziesmas ar sākumā un beigās skanošu vadītāja Elvja Jansona balsi griezās atskaņotājā līdz apnikumam. Bet "Nothing Compares 2 U" nekad neapnika. Ik reizi stāsts tika izdzīvots no jauna. It kā es savos 10–11 gados kaut vārdu no tā visa saprastu. Biju redzējusi arī dziesmas klipu. Kāpēc tik skaistai sievietei ir jānoskuj sev mati, domāju es. Jo mati taču ir sievietes lielākā rota. Kāpēc? Kāpēc ir jāprotestē pret kaut kādiem skaistuma standartiem? Arī to es, tikko izkūņojusies no princešu pasaku vecuma, galīgi nesapratu. O, nemaz nebija ilgi jāgaida. Deviņdesmitie ar savu "heroin chic", supermodeļu un skaistumkonkursu kultu nebija pati labvēlīgākā augsne pusaudzes veselīgas pašapziņas būvēšanā. Bet Šineida plēsa pāvesta bildi, teica daudz dusmīgu un ļoti atklātu lietu, bet dziesmās sita maigi un precīzi. Viņa līdzās Doloresai O'Riordanai, Bjorkai un Polijai Džīnai Hārvijai bija kaut kas vairāk par vienkārši populārām dziedātājam, kas patīk. Interesantas, gudras, tiešas, talantīgas, stipras, atšķirīgas, neatkarīgas, spītīgas un tikai pēc tam skaistas sievietes.
- 'Bārbenheimera' fenomens: Dižu personību ciešanas kā Holivudā tapuša autorkino triumfa kalve
2023. gada 20. jūlijs nepārprotami ir ierakstīts mūsdienu kino vēsturē – vienlaikus uz kinoteātru ekrāniem iznāca divas Holivudas studiju radītas lielfilmas, ko miljoniem skatītāju nepacietīgi gaidīja jau vairākus gadus un kas vēl pirms pirmizrādes spēja kļūt par sociālo tīklu fenomenu. "Bārbijas" un "Openheimera" dubultā debija ieguvusi konkrētu apzīmējumu "Bārbenheimers", un tai veltītas ne tikai neskaitāmas interneta mēmes, bet arī visnotaļ nopietnu kritiķu un kinoblogeru jūsmīgie vērtējumi. Tikai komiska sagadīšanās, ko diktējusi studiju vēlme pēc peļņas, vai negaidīta šķietami galēji pretēju māksliniecisku ambīciju simbioze ar satriecošu rezultātu? Vēl pirms abu šo neparasto vasaras blokbāsteru pirmizrādes tas patiešām šķita veiksmīgs mārketinga triks, ko studija "Warner", kuras paspārnē tapa "Bārbija", izspēlēja kā atmaksas soli pret tās ilggadējo sadarbības partneri Kristoferu Nolanu, "Openheimera" režisoru, kurš pēc domstarpībām saistībā ar "Warner" piekopto filmu izlaišanas stratēģiju "pārbēga" pie "Universal". "Bārbenheimers" noteikti ieies vēsturē kā viena no visu laiku veiksmīgākajām reklāmas stratēģijām – un par to liecina abu filmu lieliskie kases panākumi jau pēc pirmās nedēļas, kino skatītājiem dedzīgi raujoties noskatīties tās abas. Taču pēc "Openheimera" un "Bārbijas" noskatīšanās (minētajā secībā, kas pēc fanu spekulācijām esot pareizā pieeja "Bārbenheimera" skatīšanai) pārsteidzošā kārtā ir jāatzīst, ka šajā jokā ir daļa patiesības. Respektīvi, ka blondās lelles, 20. gadsimta patērētāju kultūras ikonas, un pilnībā reālas vēsturiskās personības, viena no 20. gadsimta izcilākajiem un pretrunīgākajiem zinātniekiem, dzīves gaitu atspoguļojums kino formātā to veidotāju interpretācijā ir ieguvis paralēles, ko visdrīzāk nespēja paredzēt pat viedākie kino lietpratēji
- Lielā skatuve, mākslīgais intelekts un mūziķa atbildība. Gustavo festivālā 'Positivus'
Aizvadītajā nedēļas nogalē jau 15. reizi izskanējis festivāls "Positivus", kas jau otro gadu pēc kārtas notika Rīgā, Lucavsalā. Vienīgais latviešu mūziķis, kurš šogad kāpis uz festivāla galvenās – "LMT Stage" – skatuves, ir hip-hopa mākslinieks Gustavo, kurš pēdējos gados bija aktīvi muzicējis kā Arstarulsmirus, ar šo skatuves vārdu izpildot mierīgu rečitējumu, kas eklektiski savienots ar dažādu mūzikas žanru sajaukumu, un izdodot albumus "Skatu punkti" (2020), "Pie zemes" (2021) un "Dedz" (2022). Aizvadītajā gadā Gustavo uz skatuves beidzot atgriezās kā Gustavo, šo notikumu atzīmējot ar grandiozu lielkoncertu "Arēnā Rīga". Festivālā "Positivus" izskanēja vairākas dziesmas no Gustavo pirmā albuma "Beidzot" (2004) un citiem ierakstiem, arī no viņa jaunākā veikuma – albuma "Tagad tikai sākās" (2022). "Jaunā ieraksta koncertu sēriju es plānoju uz nākamo gadu," atklāj mūziķis, norādot uz to, ka viņa uzstāšanās festivālā "Positivus" ir veidota kā atsaukšanās uz koncertu "Arēnā", tikai daudz saīsinātākā veidolā. Gustavo ir pirmais latviešu reperis, kas kāpis uz "Positivus" skatuves. Sarunā ar "Delfi" viņš kliedē kādu aplamu baumu – tas noticis nevis 2011., kā minēts vairākos avotos, bet gan jau 2007. gadā. ("Delfi" un "Positivus" arhīvs liecina, ka Gustavo uz festivāla Lielās skatuves pirmo reizi uzstājās 2008. gadā). Šajā laikā ir krietni izmainījusies hip-hopa proporcija, kas dzirdama festivālā – šogad aptuveni puse no visiem "Positivus" mūziķiem ir saistīta tieši ar hip-hopu. "Ir attīstījusies vietējā skatuve un izpildītāji. Jauniešiem ne tikai Latvijā, bet arī citur pasaulē hip-hops ir kļuvis par vienu no galvenajiem žanriem," skaidro Gustavo. Cik ilgi tas tā turpināsies? "Man šķiet, tas notiek viļņveidīgi," uzskata mūziķis. "Ir kāds punkts, pret kuru (augšupeja) atduras vairāku faktoru dēļ. Viens no tiem – cik tālu kādu žanru iespējams transformēt līdz kaut kam citam, kad tas jau atdalās no iepriekšējā žanra. Otrs faktors – cik ilgi plašākai sabiedrībai ir alkas pēc šāda žanra un ir sajūta, ka tas ir kaut kas jauns.".
- Skumjās un nevajadzīgās atvadas no bērnības varoņa: 'Indiana Džonss un likteņa rats'
"Nauda liek pasaulei griezties," savulaik dziedāja Laiza Minelli leģendārajā mūziklā "Kabarē". Varētu piebilst, ka alkas pēc naudas liek pasaulei griezties vēl vairāk. Taču, ciktāl runa ir par Disneja studijas alkām nopelnīt ar visu, kas kustas (lasi – visu intelektuālo īpašumu, kas atrodas tās paspārnē), es neesmu drošs, vai tās tiešām liek pasaulei kustēties pareizajā virzienā. Manuprāt, astoņdesmitgadniekiem būtu jābauda skaistas vecumdienas, nevis jāatgriežas "kaujas pensionāru" ierindā, lai ar digitālo specefektu palīdzību glābtu pasauli, tomēr, gribam mēs vai ne, "Indianas Džonsa" piektā daļa no baumām ir kļuvusi par realitāti. Ja aktīvi sekojat līdzi tam, kas notiek Holivudā, tad nepaslīdēs garām, ka pēdējā laikā tur valda īsts juceklis, un, šķiet, nevienam no lielo studiju vadītājiem nav īstas skaidrības, kurp doties tālāk. Supervaroņu filmu žanrs grimst arvien lielākā bezcerības un finansiālo neveiksmju purvā ("Warner" ar "Zibsni" esot iekrituši uz studijas visu laiku lielākajiem zaudējumiem 200 miljonu apmērā), tikmēr scenāristi joprojām streiko, un pastāv risks, ka tiem pievienosies arī citu kino ražošanas profesiju pārstāvji. Uz visas šīs jezgas fona studija "Disney" jau aptuveni dekādi cenšas uzturēt stabilu ienākumu plūsmu, nesaudzīgi ekspluatējot no Džordža Lūkasa 2012. gadā iegādātās studijas "Lucasfilm" intelektuālo īpašumu. Kā pauž nesaudzīgākie "Disney" kritiķi, tai veiksmīgi izdevās apgānīt "Zvaigžņu karus" (tiesa, pēc tam, kad to jau bija izdarījis pats Džordžs Lūkass) ar jauno triloģiju, seriāliem un visiem pārējiem blakusproduktiem, tagad pienācis laiks parūpēties arī par otru pasaulē populārāko Lūkasa garabērnu – dēkaini Indianu Džonsu. Attiecīgi pēc vairākus gadus ilgas atrašanās "izstrādes ellē" un, ja studija nemelo, ap 300 miljonus dolāru lieliem tēriņiem (tikai ražošanai) "Indiana Džonss un likteņa rats" beidzot ir nokļuvis uz lielajiem ekrāniem
- 'Tā ir šovbiznesa šī brīža situācija.' Majors par miljonu Semam Smitam
"Tas ir ļoti, ļoti dārgi mūsdienās. Tā ir šovbiznesa šī brīža situācija, kur šos aktuālos vārdus, pirmkārt, paliek arvien grūtāk nobukot, viņi paliek arvien dārgāki, tāpēc, ka pasaulē pieprasījums pēc mūzikas un izklaides aug, cilvēki pērk arvien vairāk biļetes un tās maksā arvien dārgāk un ir augsta inflācija," tā intervijā DELFI TV Positivus organizators Ģirts Majors skaidroja, kāpēc šogad aptuveni 70% jeb gandrīz miljons eiro no festivāla kopējā budžeta paredzēts galvenajam māksliniekam Semam Smitam.
Viņš arī uzsvēra, ka iespaidīgā summa nav paredzēta Smitam vienam, bet gan viņa lielajai komandai: "Tas nav viena mākslinieka honorārs. Tā ir cena, ka šajā komandā ir pāri par 50 cilvēkiem, trīs smagie furgoni ar viņu tehniku, šovs, ko viņi atved par to naudu."...
- Launags palika aiz durvīm. Dalībnieki par ēdināšanu Dziesmu un Deju svētkos
Dziesmu svētku simtpiecdesmitgadē līdzās unikālajai vienotības sajūtai, pacilājošajam gājienam, deju rakstiem un varenajam kopkorim uzmanības fokusā sociālajos medijos ik dienu nonāk arī stingrās apsardzes pārbaudes pie mēģinājumu norises vietām, kā arī dalībniekiem ne līdz galam saprotamie vai saprastie kritēriji par līdzi ņemamo ēdienu un to, kas būs jāatstāj aiz mēģinājumu norises vietas vārtiem. "Delfi" aptaujāja vairākus Dziesmu un Deju svētku dalībniekus gan no Rīgas, gan no reģioniem, lai noskaidrotu, kā klājies viņu līdzpaņemtajām sviestmaizēm, kafijai un šokolādes batoniņiem. "Par ēdināšanu man nav nekādu pretenziju," stāsta Ieva, kuras deju kolektīvs pārstāv Jēkabpils novadu un Dziesmu svētku laikā mīt vienā no Rīgas skolām. "Baro tiešām garšīgi, skola mums pat dod līdzi launagu uz mēģinājumiem." Ir gan kāda problēma – Ievas deju kolektīva mēģinājumi notiek "Arēnā Rīga", un tajā šos launagus ienest nav atļauts. "Mēs ejam ārā, lai paēstu," ar nelielu rūgtumu stāsta Ieva. "Atļāva ienest ābolus. Kādi ir organizatoru kritēriji par to, ko drīkst un ko nedrīkst ienest, mēs nesaprotam." Ievas deju kolektīvs mēģinājumus sāk 8.00 rītā un pabeidz 23.00 vakarā. Iekšā dejotāji drīkst ienest tikai ūdeni. "Tās pudeles ir smieklīgi maziņas," saka Emīls, kurš Dziesmu un Deju svētkos piedalās ar kolektīvu no Aizkraukles novada. Viņu mēģinājumi notiek Daugavas stadionā. "Skolā, kurā paliekam, ēdiens ir pietiekamā daudzumā, bet ne pārāk garšīgs," stāsta Emīls. Ejot uz mēģinājumu, viņam līdzi bija šokolādes batoniņš, biezpienmaize un limonādes bundža. "Somu pārbaudīja un limonādi lika atstāt ārā, pie ieejas. Pārējo varēju ņemt līdzi. (..)".
- 'Nobadinātās' koristes piezīmes. Cik liela daļa no čīkstēšanas par Dziesmu svētkiem ir pamatota
Tikko bija norimusi skudriņu armija, kas man pa kauliem skraidīja dažas iepriekšējās stundas, bet tad tās notirpināja mani ar jaunu sparu. Pēc lielkoncerta "Tīrums. Gaismas ceļš" ģenerālmēģinājuma skatuves laukums bija pilns koristu, kuri steidzās mājup teju vai visos iespējamajos virzienos, virsdiriģentu un skatītāju, kuriem bija tas gods sēdēt kādā no pirmajām rindām. Kņada bija liela, un es centos veikli šim murskulim izspraukties cauri, jo jebkura kavēšanās attālināja manu nogurušo miesu no izstiepšanās siltā gultā. Tieši tad es ieraudzīju leģendāro aktieri Ģirtu Jakovļevu. Viņš šajā ainā iekļāvās perfekti – apkārt visi priecīgi rosījās, bet viņš tikmēr mierīgi stāvēja, atspiedies pret spieķi, vērās uz koristu tribīnēm, kas strauji tukšojās, un izskatījās absolūti laimīgs. Mēs visi Mežaparkā tikko bijām piedzīvojuši kaut ko īpašu, bet šķita, ka viņš to joprojām turpina piedzīvot. Tobrīd skudriņu armija manī atkal aktivizējās. Es ceru, ka neesmu nepareizi nolasījusi cienījamā aktiera tā brīža sajūtas, jo man tik pašsaprotama šķita šī interpretācija, ka nemaz nepieļāvu citu variantu. Neticu, ka kāds no klātesošajiem uz īsāku vai garāku brīdi nesajutās laimīgs. Manuprāt, jebkurš no Dziesmu un Deju svētku koncertiem bija un vēl būs viselegantākais veids, kā parādīt zobus tam čīkstēšanas un negāciju vilnim, ko pārsvarā sacēluši cilvēki, kuri paši šajos svētkos nemaz nepiedalās.